Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Vinstons Čērčils savā darbā “The River War” sacīja, ka islāms cilvēkā ir kā trakumsērga sunī. Ielūkojoties islāma 14 gadsimtu garajā vēsturē, ir grūti nepiekrist.

Kopš t.s. “bēgļu krīzes” aktualizēšanās medijos arvien vairāk parādās dažnedažādākā informācija, kas veltīta islāma tēmai. Sākot no “islāms ir miera reliģija” līdz “būsim toleranti un atvērti daudzveidībai”. Šāds domu gājiens un pretimnākšana islāmam Rietumeiropai ir maksājusi dārgi, un tagad ir pienākusi Latvijas kārta. Tas viss, protams, tiek darīts ar skaidru nolūku maldināt sabiedrību par to, kas tad īsti ir islāms un ko mums no tā gaidīt.

Arī Islāma Kultūras centra pārstāvis Roberts Klimovičs nesen nācis klajā ar sabiedrībai neizprotamiem un pat nepieņemamiem komentāriem par to, ka sieviešu sejas ir izaicinošas un ka strādāt kapos ir musulmaņiem pazemojoši. Šādi apgalvojumi liek noprast, ka musulmanis ir pārāks par citiem un nestrādās tādu vai šādu darbu, un vēlas, lai sievietes staigā aizklātām sejām, kas ir klaji pretrunā ar brīvību un vienlīdzību. Jāatzīmē vien, ka, ja demokrātija paredz vienlīdzību, tad islāms – nē!

Arī Lāsmas Didrihsones nesenais rakstiņš portālā Apollo.lv “Visa patiesība par musulmaņu kultūru” stāsta, ka tas ir tikai mīts, ka “šīs reliģijas pārstāvji ir aktīvi terorisma sludinātāji un piekopēji, reliģijā ļauts izvarot sievietes un bērnus, sievietēm uzspiests valkāt seju aizsedzošu apģērbu, bērniem piespiedu kārtā jāprecas ar vecāku izmeklētu otru pusīti”. Šajā rakstā arī atspēkosim mītu, ka šie apgalvojumi ir tikai mīti.

Kā cilvēks, kas pētījis islāmu gan akadēmiskos ietvaros, gan ārpus tiem, piedāvāju ieskatu, kas tad patiesībā darās musulmaņu galvās un kādus cilvēkus Latvijai drīzumā jāsagaida. Starp citu, islāma pamatvajadzībām augsne Latvijā ir iesieta arī ar 2010.gada lēmumu atļaut halal rituālo kaušanu[1], kas paredz rīkles pārgriešanu un asiņu notecināšanu lopam, vēl dzīvam esot, ciešot neiedomājamas sāpes. Šāda dzīvnieku kaušana ir klajā pretrunā ar Krimināllikuma 230.pantu, bet neviens tam nepievērš uzmanību. Tikmēr šādi iegūtu gaļu tirgo vietējās kebabu ēstuvēs un Brīvības ielas veikalā iepretim Islāma Kultūras centram.

Lai iepazītu islāma sākotnējo vēsturi, ir jāieskatās šīs reliģijas pravieša Muhameda darbībās, kad viņš izplatīja islāmu visā Arābijā. Islāms ir aprakstīts trīs rakstos: Korānā – islāma deklamācijā (Quran), Sīrā – Muhameda biogrāfijā un Hadītos – Muhameda tradīcijās un uzvedībā.

Jāsāk ar to, ka Muhameds ir musulmaņa ideālais cilvēks un, jo vairāk musulmanis līdzinās viņam, jo dievbijīgāks viņš ir. Mekā Muhameds mierīgā ceļā islāmam pievērsa tik vien kā 150 cilvēkus, bet, sākot savu hijrah (migrāciju), kļūstot par Jatribas (mūsdienu Medinas) kara vadoni un iekarojot, pravietis vardarbīgā ceļā pievērsa islāmam jau vairākus tūkstošus.

Laikā, kad Medinā Muhameds ielenca Banu-Qurayza ebreju cilti, Muhameds pavēlēja nocirst galvas visiem ebreju vīriešu dzimuma pārstāvjiem, kuriem ir kaunuma apmatojums. Vienlaikus musulmaņi noslepkavoto sievas un māsas sagrāba par verdzenēm un izvaroja. Jāuzsver, ka Muhameds jau šajā laikā bija apprecējies ar mazgadīgo Aišu un “piepildījis laulību”, t.i. nodarbojies ar seksu ar viņu.

Mūsdienu likumu interpretācijā Muhameds nebūtu nekas vairāk kā terorists, pedofils, kara noziedznieks, slepkava un marodieris. Par to liecina viņa darbības kara laikā, bet vienlaikus jāsaglabā šī doma – Muhameds ir musulmaņa ideālais cilvēks.

Salafisms kā vienīgā un patiesā islāma skola

Islāmam ir četri galvenie atzari: sunnīti, kas seko sunnah un par Muhameda valdošo pēcteci uzskata Rašidunu kalifāta pirmo kalifu Abu Bakru; šiīti, kas dominē Irākā, Irānā un Azerbaidžānā un par Muhameda tiešo pēcteci uzskata viņa brālēnu un ceturto Rašidunu kalifāta kalifu Ali; sufisti, kas vērsušies vairāk uz personisko pieredzi ar dievu un ibadi, kas dominē Omānā un Zanzibārā, kā arī savā vecumā pārspēj visus iepriekš minētos.

Tomēr aptuveni 85% pasaules musulmaņu ir sunnīti, un visizplatītākā sunnītu kustība ir salafisms, ko praktizē Arābu pussalas monarhijās un daudzās teroristiskajās organizācijās, tostarp Islāma Valstī. Salafisms ir sunnītu teoloģiskais un juridiskais novirziens, kas aizgūts no frāzes al-salaf al-salih (dievbijīgie priekšteči), skaidrojums, kas atsaucas uz pirmajām trīs musulmaņu paaudzēm, kas reprezentē reliģijas „zelta laikmetu”. Saskaņā ar salafistiem šie agrīnie musulmaņi ir visprecīzāk atspoguļojuši pravieša Muhameda apgalvojumus, jo tie viņu pazina un bija viņam tuvi. Salafisti pieturas pie rakstiem par Muhameda sacīto un sunna (darbiem), kā arī atturas no bid’a (inovācijām).[2] Līdz ar to var secināt, ka šī kustība ir līdz šim viskonservatīvākā, kā arī radikālākā no visām esošajām – tiešā veidā, bez jebkādiem tēlainiem izteiksmes līdzekļiem un metaforām uztvert Korānu un Hadītus ir salafistu kustības stūrakmens.

Salafisti apstrīd islāma tiesu skolas – institūcijas, kas gadsimtiem ilgi ir noteikušas lūgšanās, gavēņa u.c. paražas. Tam par iemeslu ir arguments, ka šīs skolas parādījās tikai pēc „dievbijīgajiem priekštečiem”. Salafistu burtiskā izpratne meklējama 9.gadsimtā teologa Ahmada ibn Hanbala sekotāju rindās, ko dēvē par „Hadītu ļaudīm” to striktās turēšanās dēļ pie Muhameda teiktā pierakstiem un viņa darbiem – un mutazilītiem jeb grupas, kura balstījās uz saprātu. Ja mutazilīti atbalstīja Korāna interpretāciju, saistot to ar Dieva īpašībām, „Hadītu ļaudis” argumentēja, ka Korāns ir jāizprot tieši tā dievišķās dabas dēļ. Šis strīds ir joprojām ir aktuāla tēma starp salafistiem un ne-salafistiem arī mūsdienās.[3]

Tomēr, ja iepazīstas ar Korānā rakstīto, daudzas sūras ir grūti interpretējamas citādāk nekā tās ir rakstītas. Šeit ir ļoti svarīgi atzīmēt to, ka salafisti seko Korānam “pēc burta”, līdz ar to tie nepakļaujas vai cenšas nepakļauties vietējai varai ja tā ir pretrunā ar Shari’ah likumu. Atšķirība starp pravieša piemēru un cilvēka inovāciju balstās uz salafistu pieejas likumam un politikai. Sunna ir opozīcijā bid’a, līdz ar to tā ir darīšana tā, kā darīja pravietis. Inovācijas ir strikti aizliegtas.

Izprast sunna un bid’a ir būtiski, lai gūtu skaidrību par salafistu pieeju politikai. Salafisti uzskata, ka visas cilvēces aktivitāte var tikt kategorizēta pēc tā, vai darbība ir sunna vai bid’a.[4] Tātad, sunna ir halal (atļauts), bet bid’a ir haraam (aizliegts). Šī nodalīšana izskaidro kāpēc salafisti noliedz nacionālismu, politiskās partijas un nācijvalstis, jo šādi koncepti neeksistēja Muhameda valdīšanas laikā.[5] Šādu praksi īsteno arī Islāma Valsts – tajā nav partiju, nevienas nācijas, un neviena tauta netiek izcelta, jo visi ir vienādi islāma ummah un Dieva priekšā.

Vahabisms ir visekstrēmākais salafisma paveids, un to praktizē Saūda Arābijas karaļnams. Tas aizsākās kā teoloģiska reformu kustība ar mērķi veikt da’wa (piesaukšana) ļaudis, lai tie atjauno patieso tawhid (monoteisms) un ignorē un noraida „tradicionālo” disciplīnu un praksi, kas attīstījās islāma vēsturē, kā, piemēram, teoloģiju, jurisprudenci un paražas apciemot godājamu indivīdu svētnīcas. Šādu praksi uzskata par shirk (politeisms), kufr (neticību), ridda (atteikšanos) un bid’a.

Kustības dibinātājs Muhameds Bin Abd al-Vahabs 18.gadsimtā uzspieda ļaudīm, lai tie pieturas pie šīs monoteisma striktās interpretācijas un lika tiem cīnīties ar shirk. Viņa sekotāji, kuri dēvē sevi par al­-muwahhidin (monoteisti), tiek dēvēti par vahabistiem.[6] Lai arī monoteisms ir islāma pamata koncepts, al-Vahabs argumentē, ka viena radītāja atzīšana, kuram nav partnera, ir nepietiekama pareizai ticībai un tā ir jāsavieno ar „tikumisku” islāmisku manieri. Sekojot viduslaiku islāma skolnieka Ibn Tamijas norādījumiem, viņš uzskatīja ceļojumus uz praviešu un svēto svētnīcām kā pagānisku rīcību un pat uzskatīja, ka šo svētnīcu būvēšana ir nevis islāma mākslas, bet gan elkdievības attīstīšana. Šādas rīcības aptraipa musulmaņu uzvedību.

Vahabisms aizliedz daudzas prakses, kuras citi musulmaņi laika gaitā sākuši piekopt, piemēram, mūzikas klausīšanos, cilvēku un citu dzīvu būtņu zīmēšanu un lūgšanos, kamēr tiek apmeklētas kapenes.[7] Tāpēc arī Islāma Valsts kaujinieki kontrolētajās teritorijās ir iznīcinājuši vairākas mošejas, kapakmeņus, kā arī tūkstošiem gadus vecas skulptūras, kas datējamas līdz pat Mezopotāmijas pirmās civilizācijas laikmetam.

Korāns – neiecietības bībele

Korāns ir jānošķir divās daļās – Mekas un Medīnas sūrās. Atklāsmes, ko Muhameds esot saņēmis Mekā, bija filosofiskas un garīgas, bet, kad viņš Medinā kļuva par valdnieku, viņa atklāsmes kļuva agresīvākas un attaisnoja vardarbību. Šeit arī jāmin, ka Korāns nav sarakstīts hronoloģiski, bet gan no garākās sūras uz īsāko. Vienlaikus Islāmā paredzēts vecākās (Mekas) sūras aizstāt ar jaunākām (Medinas). Respektīvi, ja starp divām sūrām rodas pretrunas, tad pareizā ir vēlākā – Medinas. Tas rakstīts Medinas sūrā: “Ja arī kādu pantu mēs atceļam vai liekam aizmirst, tās vietā mēs liekam labāku vai līdzīgu tai.[8]

Šos sodus paredz Šariāta likums, kas atrunāts daudzviet Korānā. Piemēram, Korāna 5.sūras 33.ājata vēsta, ka „Tie, kas karo pret dievu un Viņa praviešiem, un vairo virs zemes postu, ir sodāmi ar nāvi, piesitami krustā, tiem jānocērt krustām rokas un kājas un jāpadzen no zemes. Tas būs viņu kauns šajā pasaulē, bet Nākošajā dzīvē tos sagaida mokpilns sods.[9] Tāpat 5.sūras 38.ājata apgalvo, ka „Zagļiem – vīriešiem vai sievietēm jānocērt rokas. Kā atmaksu par izdarīto un kā biedinošu Dieva sodu. Un Dievs ir Visu Spēcīgais, Gudrības Pilnais.[10] Savukārt 7.sūras 81.ājata atsaucas uz Sodomas un Gomoras stāstu ar citātu „Patiešām, sieviešu vietā jūs ņemat un pieguļat vīriešus un pārkāpjat visas iespējamās robežas.”[11]

Par žūpību Korāns saka šādi: „Ak, ticīgie! Patiešām, reibinoši dzērieni, laimes spēles, akmens ziedokļi un zīlēšanas bultas nav nekas cits kā sātana pretīgās izdarības. Atturieties no tiem, ja gribat, lai jums veicas.[12] Laulības pārkāpšana ir atrunāta 4.sūras 16.ājatā „Ja maucībā tiek pieķerti divi no jums, tad sods jāsaņem abiem. Ja viņi pēc tam to nožēlo un labojas, atlaidiet tos.[13]

Muhameda dzīves laikā islāmu pieņēma arī tāpēc, ka nebija jāmaksā jizya jeb neticīgo nodoklis, kas tā laika ekonomiskajos apstākļos bija izdevīgi. Tomēr, ja kāds gribēja pamest islāmu, tam nācās saskarties ar sekām, kas saskaņā ar Korāna 4:89 pantu paredz nāvi. Korāna 4.sūras 89.ājata skaidri pasaka, ka tie, kas pamet islāma ticību, ir jānogalina. „Viņi gribētu, lai arī Jūs atsakāties no ticības, kā viņi to ir darījuši, lai Jūs kļūstat līdzīgi viņiem. Tādēļ neņemiet tos par sabiedrotajiem, kamēr tie neatgriežas uz Dieva ceļa. Bet, ja tie atsakās, saķeriet un noagliniet tos, kur vien viņus atrodat. Un nemeklējiet starp viņiem ne draugus, ne izpalīgus.[14]

Vēl jāatspēko mīts, ka islāms aizliedz sist sievietes un nediskriminē tās. Korāna 4.sūra, kas tapusi Medinā, ir veltīta sievietēm. Sākot no mantošanas tiesībām, to zemāko statusu, līdz ar vardarbības attaisnošanu pret tām. Korānā rakstīts, ka “Vīriešiem ir vara pār sievietēm un jāaizsargā tās jo Dievs vieniem no viņiem ir devis vairāk un otriem mazāk un arī ar paša nopelnīto. Labas sievietes ir paklausīgas un vīra prombūtnē sargā visu, kas tam pieder. Ja baidāties, ka sievietes kļūst nepaklausīgas, neejiet pie tām gultā un iekaustiet tās. Ja tās pakļaujas, vairs pret viņām vērsties nevajag.[15] Nereti šis tulkojums ir paviršs, jo daudzos korāna tulkojumos “iekaustīt” un “sist” tiek nomainīts ar “iepērt”. Tomēr prakse un sieviešu diskriminācija Tuvajos Austrumos skaidri liecina par to, kurš tulkojums ir patiesāks.

Terorisms kā džihāda paveids

Pasaulē tiek skandināts, ka islāms ir miera reliģija. Tomēr 1400 gadus ilgie sirojumi, neskaitāmie mēģinājumi iekarot un pakļaut Eiropu, vairāk nekā 270 miljonu neticīgo noslepkavošana, kas sit pušu jebkuru citu reliģiju, liek stipri šaubīties par šādu apgalvojumu. Patlaban ANO uzskaitē ir vairāk nekā 90 aktīvi islāma teroristiskie grupējumi, kas darbojas visā pasaulē. Nevienai citai reliģijai nav tik daudz radikālo grupējumu.

Vadmotīvs terorismam meklējams islāma vēsturē, jo islāms savā pastāvēšanas laikā ir karojis ar pārējo pasauli tūkstošiem reižu. Korānā 9:5 ir skaidri attaisnojams džihāds. Saistībā ar džihādu jāizprot, ka tas mijas kopā ar dar al-harb un dar al-islam principiem. Musulmaņu pasaulē pastāv Miera Nams jeb dar al-islam, kurā ir dievišķais likums, un Kara Nams, kas ir visa pārējā pasaule jeb dar al harb, kurā ir cilvēka veidotais likums. Korāns vēsta, ka „Dievs aicina ļaudis uz Miera Namu un ved uz taisna ceļa katru, ko vēlas”.[16] Musulmaņu universālais uzdevums, saskaņā ar korānu ir veikt džihādu, līdz visa pasaule būs pievērsta dar al-islam, respektīvi, miers būtu sasniegts tikai tad, kad pār visu pasauli valdīs islāms. Šo dar al-islam valdītu kalifāts, institūcija, ko definē tiešā kalifs, kas ir pēctecība autoritātei uz zemes – pravietim Muhamedam.

Teorētiski (un arī praktiski) dar al-islam ir kara stāvoklī ar dar al-harb, jo galvenais islāma mērķis ir valdīt pār pasauli. Ja dar al-harb tiktu samazināta ar islāma palīdzību, sabiedriskā kārtība ar Pax Islamica pārspētu visas pārējās un ne-musulmaņu sabiedrības vai nu kļūtu par daļu no musulmaņu sabiedrības, vai padotos tās sucerenitātei kā autonoms veidojums līguma veidā.[17] Stratēģija, kā ieviest šo universālo sistēmu, ir caur džihādu, tāpēc arī daudzi radikālie islāmistu grupējumi karo viens pret otru. Piemēram, viens no nedaudzajiem Islāma Valsts sabiedrotajiem ir Nigērijas Boko Haram (Ne-musulmaņu mācība ir aizliegta), tajā pat laikā ievērojams skaits džihādistu organizāciju, tostarp Al-Qaeda un Jabhat Al-Nusra, ir tās sīvas pretinieces. Šeit faktors nav tik ļoti ideoloģiskā skatījumā, kā vien cīņa par leģitimitāti un ietekmi, jo katra no tām grib tikt atzīta par vienīgo un pareizo. Jāuzsver, ka abi minētie grupējumi arī vadās pēc salafistu principiem.

Džihāds saskaņā ar islāmu ir pienākums apvienot ticīgos, lai izplatītu savu ticību ar cīņas palīdzību. Džihāds ietvēra sevī karadarbību, bet tas nav ierobežots līdz militārajai stratēģijai; šo terminu arī izmanto citos veidos, kā izplatīt islāma vēstījumu, piemēram garīgs spars vai labi darbi, kas glorificē reliģijas principus. Atkarīgi no apstākļiem – un vairākās ērās un reģionos relatīvais uzsvars ir plaši atšķīries – ticīgais var īstenot džihādu ar savu sirdi, mēli, rokām vai zobenu.[18] Zobena ceļš ir bijis vispopulārākais, kā liecinājusi vēsture un islāma straujā izplatība. Piemēram, Korānā ir ājata, ko sauc par zobena pantu. Tas vēsta, ka „Kad Svētie mēneši ir pagājuši, tad, vienalga, kur Jūs tos (neticīgos) ieraugiet, ierīkojiet slēpņus, ielenciet tos, sagūstiet tos un nogaliniet tos. Bet ja tie nožēlo izdarīto, ievēro Ikamāt-as-Salāt (piecas obligātās lūgšanas) un dod Zakah (ziedojums) ļaujiet viņiem to, jo Dievs ir Vienmēr Piedodošais, Žēlastības pilnais.”[19]

Mūsdienu islāmisti rīkojas radikāli, jo dažās valstīs valdības un to aģenti aktīvi sponsorē pret kristietību vērstu vardarbību, baznīcu dedzināšanu un kristiešu ieslodzīšanu. Citās nemiernieku grupas slepkavo kristiešus un izdzen tos no to mītnes vietām, kurās tie ir dzīvojuši gadsimtiem ilgi, vietējiem līderiem nepievēršot uz šiem notikumiem nekādu uzmanību.[20] Piemēram, Sīrijā Islāma Valsts kontrolētajā teritorijā tika apkauta un padzīta aramiešu kristīgā kopiena, kas reģionu apdzīvojusi kopš kristietības pirmsākumiem. Islāma Valstij ir viens mērķis – vispasaules kalifāts, kas iekarots ar džihāda palīdzību.

Taqiyya princips ir daļa no musulmaņu džihāda. Tas ir koncepts, kas ļauj neticīgajiem melot un tos maldināt gadījumā ja nepieciešama to labklājība. Tāpēc Rietumu pasaulē arī ir pieņemts šis stereotips, ka islāms ir miermīlīga un draudzīga reliģija un, ka musulmanis var būt draugs neticīgajam. Tomēr tie ir klaji meli. Melot atļauj Korānā 16:106, 3:28, 9:3, 40:28, 2:225, 3:54, 8:30, 10:21; Hadītā Bukhari 52:269, 49:857, 84:64.

Islamofobija neeksistē

Ja musulmaņi un to atbalstītāji sāk klaigāt, ka cilvēka šāds un tāds apgalvojums ir musulmaņiem aizskarošs, tad racionāla atbilde ir šāda: kam ir lielāka nozīme? Reliģijai un svētajiem rakstiem vai cilvēka dzīvībai un tiesībām praktizēt vārda brīvību? Kritiku pret islāmu apzīmē ar islamofobiju – salikteni, kas izdomāts, lai apklusinātu un iebiedētu tos, kas uzdrīkstas celt gaismā islāma tumšo pusi.

Šo vārdu izdomāja Musulmaņu brālība 20.gadsimta 90.gados ar mērķi apspiest vārda brīvību, jo islamofobs ir tas, kas saka to, kas musulmanim nepatīk. Ja kāds kritizē islāmu, tad tā ir fobija. Ja kāds kritizē islāmu, balstoties uz tā tumšo pagātni – tie ir fakti. Tad jāuzdod jautājums, kurā brīdī fakti pārvēršas par fobiju? Līdz ar to nedrīkst aizvainot reliģisko minoritāti, kas sastāv no 1,8 miljardiem cilvēku. Bailes no islāma ir pavisam racionāla parādība, ja cilvēks pārzina faktus par šo reliģiju un to, ko šariāta likums dara ar vārda brīvību.

Tā ir normāla parādība, ja ir bailes no reliģijas, kuras svētajos rakstos rakstīts, ka jānogalina neticīgais. Nepatika pret sieviešu tiesību ierobežošanu 21.gadsimtā arī ir normāla parādība, nevis islamofobija. Islamofobija arī paredz noklusēt islāma asiņaino vēsturi un civilizāciju iznīcināšanu, piemēram, kristiešus mūsdienu Turcijā, Ziemeļāfrikā, Ēģiptē, Irākā, hinduistus un budistus Afganistānā, Osmaņu impērijas centienus iekarot Eiropu un musulmaņu barbarisko valdīšanu pār Ibērijas pussalu gadsimtiem ilgi. Islamofobijas birka bojā cilvēka reputāciju, reiz tā viņam ir piešūta, tā viņus apklusina. Pretējā gadījumā var saskarties ar represijām un pat vardarbību, kā tas bija ar režisoru Teo Van Gogu pēc viņa filmas Submission iznākšanas, kurā kritizēja cietsirdīgo attieksmi pret sievietēm islāma pasaulē.

Šādi un līdzīgi piemēri, kad musulmaņi vēršas pret to kritizētājiem ar vardarbību, ir neskaitāmi daudz. Skaļākais šogad bija Charlie Hebdo atgadījums, kad musulmaņi iebruka redakcijā un nošāva žurnālistus. Līdz ar to, ja lasītājs ir nonācis tik tālu un izlasījis visu rakstīto, cerams, ka tas ir veicinājis viņā kādas pārdomas par to, vai islāms un musulmaņi ir spējīgi sadzīvot ar demokrātisku sabiedrību vai ne.

Šis raksts ir atbilde uz Lāsmas Didrihsones rakstu “Patiesība par musulmaņu kultūru”.


[1] Saeima tomēr atbalsta rituālo kaušanu. DELFI, 31.03.2010. http://www.tvnet.lv/zinas/latvija/325255-saeima_tomer_atbalsta_lopu_ritualo_kausanu

[2] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[3] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 7. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[4] Jacob Olidort, „The Good, The Bid’a, and the Ugly: The Salafist Orientation”, in The Politics of „Quietist” Salafism, (The Brookings Project on U.S. Relations with the Islamic World, No. 18, February 2015), p. 8. http://www.brookings.edu/~/media/research/files/papers/2015/02/salafism-quietist-politics-olidort/brookings-analysis-paper_jacob-olidort-inside_final_web.pdf

[5] Ibid.

[6] Ahmad Moussali, Wahhabism, Salafism and Islamism: Who Is The Enemy?, (American University of Beirut, 2009), p. 4. http://conflictsforum.org/briefings/Wahhabism-Salafism-and-Islamism.pdf

[7] Ibid.

[8] Korāns 2:106

[9] Korāns 5:33

[10] Korāns 5:38

[11] Korāns 7:81

[12] Korāns 5:90

[13] Korāns 4:16

[14] Korāns 4:89

[15] Korāns 4:34

[16] Korāns 10:25

[17] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 101-102.

[18] Henry Kissinger. „Islamism and the Middle East: A World in Disorder” in World Order: Reflections on the Character of Nations and the Course of History, (Penguin Books, 2014) pp. 102.

[19] Korāns 9:5

[20] Ayaan Hirsi Ali, „Jihad” in Heretic: Why Islam Needs a Reformation Now, (HarperCollins publ., NY, 2015) p. 191

Novērtē šo rakstu:

16
1