Iesaki rakstu:
Kamēr valdība reformē, bet tauta pamatoti šūmējas par kārtējiem papildu līdzekļu iekasēšanas plāniem, tiek pilnīgi aizmirsts par pašu svarīgāko - kā maksimāli ātri dabūt slimnieku atpakaļ uz kājām.
Ir pilnīgi skaidrs, ka esošā veselības aprūpes sistēma ir totāls haoss, bet tas nav tikai naudas jautājums. Sabiedrības izglītošana, tolerance, informācijas pieejamība, birokrātijas mazināšana, atbildības uzņemšanās, uzticība celšana, atbalsta grupas utml. arī ir būtiskas daļas, kas ietekmē slimošanas cēloņu un seku sakarību.
No slimošanas nav pasargāts itin neviens! Nav garantijas, ka, priecīgi pastaigājoties pa mežu, nesastapsi inficēto ērci, mielojoties kafejnīcā, nesaķersi hepatītu, pārvietojoties nedabūsi tuberkulozi vai, laižot pasaulē bērniņu, netiksi pie organismam bīstamas infekcijas.
Kad parādās pirmie saslimšanas simptomi, mēs – visi iesaistītie - kā paviršie būvnieki vēlamies tik aizšpaktelēt redzamo plaisiņu, pilnīgi ignorējot faktu, ka patiesībā brūk pamati. Te būtu vērtīgi, ka jau skolas veselības mācības stundās ne tikai tiek filozofēts par g-punkta atrašanos galaktikā, bet arī tiek sniegts praktisks ieskats, kas ir neirologs, endokrinologs, reimatologs u.c. „–logi”, jo sastapšanās varbūtība ar tiem, ja ne pašam, tad kādam ļoti mīļam tuviniekam ir diezgan neizbēgama.
Kliedēšu ilūzijas, ja plāno paļauties tikai uz ģimenes ārsta kompetenci. Viņš pamatā veic pediatra funkcijas, bet, lai nosūtītu pie speciālista, viņam jāizsver, vai esi dārgās kvotas vērts. Lai tālākā slimošanas pieredze nelīdzinātos piezemēšanai Minjonu pasaulē, mācies formulēt savu vajadzību konkrēti un, vēlams, anatomiski. Ja lolo ilūziju, ka tev ir paveicies ar pareizo nosūtījumu, patiesībā sākas īstas “bada spēles”.
Nauda būs vajadzīga, bet bez neatlaidības, tiesību zinātnēm, izpētes un komunikācijas prasmēm šai sistēmai cauri neizkulties. Sakariem ir spēks! Un tomēr riņķa dancis būs sācies, kad tiec mēnešiem svaidīts starp izmeklējumiem, ārstnieciskām iestādēm, metodēm un arvien jauniem speciālistiem. Līdz beidzot, kad ar savu izrakstu - slēdzienu Bībeli nonāksi pie “īstā”, pierē saņemsi “ups, bet te jau viss ir ielaists!”.
Atkāpei – ir saslimšanas, kuru progresija notiek līdz pat pa stundām. Bet mūsu sistēmā vispirms ir jāsagaida savs „zvaigznīšu brīdis” - perfektākais balanss starp banālo un brutālo. Tā, piemēram, ārstēšanas iestādes noteikta pieraksta diena, kad pēc pacietīgas savas kārtas gaidīšanas tavs „randiņš’ ar dakteri tiks piedāvāts tik nākamajā vai pat aiznākamajā gadalaikā.
Lai, laikam ejot, nerodas apjukums izietajos un vajadzīgajos „dakter-ologos”, ir vērts veidot savu pārskata shēmu ar profesionāliem un valsts līgumu noslēgušiem speciālistiem, gluži kā krimi filmās, rūpīgi izsvītrojot vai papildinot karteļa dalībniekus.
Atpakaļ pie “Ups, te jau viss ir ielaists!” ir jāuztver kā ļoti pozitīvs komentārs no patiesi drosmīga un atbildības uzņēmīga speciālista. Tāpēc ka ar šo, iespējams, būsi ticis pie DIAGNOZES! Neskatoties uz šokējošo vēsti, sajūtas ir līdzīgas kā augstskolas izlaidumā, kad - naivi šķiet - paveiktais un ieguldītais beidzot ir vainagojies un tagad VISS tik sāksies....
Ir vērts izbaudīt šo apskaidrības mirkli, kad it kā apzinies, kuru „veselības taku” būtu jāmēģina iziet, lai tiktu atpakaļ uz kājām. Tālāk nedrīkst zaudēt savu dzirksteli, jo priekšā gaida jaunās “bada spēles”. Vilšanās lavīna ir neizbēgama – rindas kā valsts tā komerc-iestādēs, speciālistu vai medikamentu nepieejamība, limiti, trūkums, un nedz diagnoze, nedz invaliditātes statuss nepalīdzēs operatīvi rīkoties. Tu būsi tikai sīka molekula starp ļoti daudziem, kas ir jau pamatīgi un neatgriezeniski iestrēguši veselības iestāžu palātās un koridoros.
Ko darīt? Pēc iespējas ātrāk aptvert reālo situāciju, apzinoties, ka nevienu neinteresē, vai karjeras laikā esi iemaksājis nodokļos vairāk nekā dažs labs mūža garumā vai esi daudzbērnu ģimenes galva, vai arī ka ar savu profesionālo kompetenci varētu būtiski celt šīs valsts tautsaimniecību. Neceri uz proaktīvu valsts palīdzību, drosmīgiem ārsta lēmumiem vai sabiedrības toleranci.
Rīkojies, spītējot bezspēcībai, jo tavai saslimšanai var būt progresējošā gaita. Mācies atšķirt speciālistu no klerka, citādi noslīksi zilo, sarkano, veidlapu un cita formāta papīru purvā, tā arī nemaz netiekot līdz patiesai ārstēšanai. Izglītojies un cīnies, jo, ja padosies, varēsi, vienīgais, kāpt pa invalīda pjedestālu, “mazohistiski baudot” tā iedalīto grupu “priekšrocības”.
Risinājums būšot - jaunā reforma!? Par to gan domājot, ataust regulāri piedzīvotā aina, kad medicīnas aprūpes darbinieki neziņā rausta plecus. Interesanti, pēc kāda konkrēta rīcības plāna šie reformas papildu līdzekļi tiešā, nevis pakārtotā veidā veicinās slimnieku ātru un veiksmīgu atveseļošanos?
Ja plānā ir vien demagoģija par medicīnas iestāžu mistiskiem uzlabojumiem, aprūpes personāla labklājības celšanu vai virtuālo sistēmu attīstības neatliekamību, tad humāno apsvērumu dēļ aicinu valdību kā primāro Latvijā legalizēt eitanāziju...