Menu
Pilnā versija
Foto

Investors – latviešu skatījumā

Hermanis Juzefovičs · 20.09.2011. · Komentāri (13)

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Pirms vēlēšanām uzrakstīju pārdomas par Latvijas bankās noguldītajiem Latvijas mājsaimniecību brīvo līdzekļu depozītiem 3,4 miljardu apmērā (4/5 no Latvijas valsts budžeta gada ieņēmumiem). Plus vēl jāpieskaita neuzskaitītie brīvie uzkrājumi arī citos finanšu instrumentos (fondos utt.) un ārzemju bankās. Aprakstīju, ka mūsu valsts izpildvaras cilvēki ik dienas stāsta par investīciju piesaisti Latvijai, kuras mums ir nepieciešamas attīstībai. Kas konkrēti ir izdarīts investīciju piesaistei, valsti vadošie cilvēki pastāstīt nevar.

Kas tad ir tā nauda un kur ņem to, ko sauc par investīcijām? Klasiskā izpratnē tie ir cilvēku (mājsaimniecību) brīvie līdzekļi, kuri tiek glabāti priekšdienām, un, lai tie nezaudētu savu nākotnes vērtību, tie tiek ieguldīti banku depozītos, uzņēmumu pamatkapitālos (akcijās), publiskos ieguldījumu un pensiju fondos un daudzos citos finanšu instrumentos, par kuriem tiek saņemti augļi - procenti, dividendes un citi kapitāla pieauguma veidi. Tātad tās investīcijas, kuras ir tik nepieciešamas mūsu valstij, ir cilvēku brīvā nauda, kuru viņi ir ar mieru aizdot un saņemt augļus. Šoreiz neiztirzāšu banku viltīgās darbības ar atvasinātajiem vērtspapīriem, ķīlu zīmju apdrošināšanu, pārpārdošanu un tā tālāk. Pieturēšos klasiskajam skaidrojumam.

Un, lūk, atgriezīšos pie 3,4 miljardiem Latvijas mājsaimniecību uzkrājumu Latvijas bankās depozītu veidā. Šī nauda ir nopelnīta šeit, Latvijā, izņemta no aprites un ieguldīta banku depozītos. Bet vai tā piedalās Latvijas tautsaimniecības izaugsmes veidošanā? Domāju, ka nepiedalās. Bankas, kuras ir piesaistījušas depozītus, līdzekļus izvieto tirgos, kuros var gūt lielāku labumu, lielāku atdevi ieguldījumiem.

Latvijā nav apkopoti kopējie dati par publisko ieguldījumu fondu kopējo statistiku, bet uz 17.09.2011. Latvijā ir 141 ieguldījumu fonds. Aplūkojot virspusēji fondu nosaukumus, tikai ar dažu (ar vienas rokas pirkstiem varētu pietikt, lai uzskaitītu) fondu starpniecību mēs, Latvijas iedzīvotāji, varam savu naudu ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā. Pārējie fondi mūsu Latvijas tautsaimniecības potenciālo investīciju naudu iepludina citos pasaules tirgos. Un, kā jau minēju, nav kopējo statistisko datu, cik naudas ir aizplūdis.

Faktiski visi Latvijā darbojošies fondi ir banku izveidotas finanšu institūcijas. Tieši tā pat ar mūsu depozītiem (atgādināšu – 3,4 miljardi latu). Vai bieži ir dzirdēts, ka Latvijā reģistrētās bankas iegulda naudu ražošanā? Bankas ražošanu atbalsta vienīgi ar kredītu starpniecību. Ražošanas uzņēmumu pamatkapitālā mūsu bankas naudu neiegulda. Vērtspapīru tirgus ir pilnībā neattīstīts.

Par ražošanas uzņēmumu izaugsmes iespējām ar kredītu palīdzību - citā rakstā. Bet ieskatam virspusējs aprēķins: ja kredītu procentu likme Latvijā vidēji ražošanas uzņēmumiem ir virs 15%  un vidēji laba rentabilitāte ražotājam skaitās ap 15%, tad kādas izaugsmes un attīstības iespējas?

Bet nu atgriežos pie tēmas, kuru gribu aprakstīt. Esmu lepns, ka ar savu darbu esmu spējis uzkrāt nelielus līdzekļus, kurus nu varu ieguldīt. Es Vidzemes reģionā, 1991. gadā nodibināju pirmo SIA, pārtapu no mājražotāja par nelielu ražotāju. Veiksmīgi, var teikt, gadu desmitiem vadīju vienlaicīgi divas sev piederošas ražotnes. Pašlaik ražotnes ir iekonservētas tieši investīciju trūkuma dēļ. Man izdevīgāk slēgt ražotnes, izņemt apgrozāmos līdzekļus un tos investēt citu valstu ekonomikās. Mūsu valstī nestabilo nodokļu dēļ un neparedzamās valdības rīcības rezultātā investēt ir riskanti. Nauda plūst nevis tur, kur mums ļoti, ļoti gribas, bet gan tur, kur ir izdevīgāk, kur lielāka peļņa.

Protams, man būs jāuzklausa aizrādījumi par patriotismu. Bet tamdēļ jau es šo jautājumu paceļu, ka es vēlos, lai mana un arī citu mūsu līdzpilsoņu nauda „strādātu’’ šeit, Latvijā, nevis veicinātu citu valstu ekonomiku. Salīdzinājumam - izbraucošie Latvijas iedzīvotāji, kuriem ārzemēs iespēja nopelnīt ir lielāka. Pieņemt lēmumu aizbraukt, kas saistīts ar visām sadzīves problēmām, vai dažu minūšu laikā brīvo naudu no sava konta elektroniski pārskaitīt uz citu valsti? Vai visi tie, kas ir izbraukuši, neviens nav šīs valsts patriots? Finansēs nav patriotisma jēdziena, ir pliks aprēķins. Ar pliku patriotismu nopietna attīstību un finansu pietiekamību nesasniegt.

Pie sava iepriekš publicētā raksta saņēmu sekojošu komentāru: „Tieši tāpēc jau Latvija tik lēni un mokoši attīstās, ka ir pārāk daudz šādu Jozefoviču! Iebāzis naudu zeķē šis kungs, kurš nekaunās saukt sevi par uzņēmēju, skatās valdībai mutē, cerēdams, ka nu tik viņam tiks dotas instrukcijas kā rīkoties. Kungam jāsaprot, ka tikai viņš pats var veicināt valsts attīstību, un no valdības labākajā gadījumā var gaidīt tikai sakārtotu, vienkāršu un skaidru likumdošanu, ēru modokļu deklarēšanas un nomaksas kārtību, infrastruktūras attīstību. Bet jāstrādā būs pašiem, pašiem būs jāmeklē kam un par cik savus ražojumus pārdot!”

Dažās rindās, ar pamatīgām ačgārnībām tika pateikts tas, kas mani satrauc. Mēs, ekonomiski aktīvi cilvēki, naudu zeķēs neturam, mēs to investējam. Mums nav skaidras naudas uzkrājumu mājās vairāku simtu tūkstošu apjomā kā dažiem mūsu deputātu kandidātiem. Vai es sevi nekaunos saukt par uzņēmēju?

Pirms pāris gadiem man tik tiešām sāka palikt kauns, ka es esmu ražotājs. Katrā valstī ir cilvēki – uzņēmēji, kurus Latvijā sauc par biznesmeņiem. Nosacīti viņus var sadalīt divās daļās - vieni, kas saistīti ar ražošanu un mēģina ražot un uzturēt ražošanu, otri, kas lēti pērk un dārgi pārdod. Paradoksāli, bet vēsturiski, veidojot nodokļu politiku Latvijā, pērkot un pārdodot kā fiziskai personai (par piemēru dzīvokļus), nodokļi vispār nebija jāmaksā, bet pašlaik tikai 15% no pirkšanas un pārdošanas starpības (kapitāla pieauguma nodoklis). Un, ja tika aizskarta tēma par nodokļu nemaksāšanu, tad tie bija uzņēmēji, kuri centās ar ražošanu un savu darbu lietām pievienot taustāmu vērtību.

Sliktais sabiedrības skatījumā bija ražotājs, jo tas nemaksāja nodokļus, ar kuriem tas atbilstoši Eiropas regulām bija apkrauts. Turpretim pirkt/pārdot biznesmenis bija cienījams cilvēks, tam bija nauda un iespēja legāli nemaksāt nekādus nodokļus, līdz ar to nekādīgi nevarēja nokļūt nodokļu nemaksātāja statusā. Sabiedrībā ražotāji tika uzskatīti par tādiem kā garā vājajiem: kamdēļ mocīties, var taču ņemt kredītus, pirkt un pārdot, un valstij IKP kāpj debesīs.

Liels prieks, ka komentētājs beidzot ir sapratis, ka pašiem būs jāstrādā. Un tik tiešām, valstij ir jāsakārto tās lietas (sakārtota, vienkārša un skaidra likumdošana, ēnu nodokļu deklarēšanas un nomaksas kārtība, infrastruktūras attīstība) kas ir minētas augstāk, citētajā komentārā. Tas ir viens no priekšnoteikumiem, lai investīcijas paliktu un ienāktu no citiem tirgiem Latvijā.

Un nu beidzot galvenais, ko vēlos pateikt. Kas mūsu tipiska latvieša (viens no tādiem augstāk citētais komentators) skatījumā ir investors? Tas ir kaut kas mistisks, no ārzemēm atbraucis, ar lielu naudas maisu un grib mūs piemānīt. Man nāk prātā salīdzinājums ar uzņēmēja/ražotāja skaidrojumu daudzus gadus atpakaļ. Tas bija tas sliktais, kas izmanto citu darbu, piesārņo apkārtni, nemaksā nodokļus un visādi citādi krāpjas, lai kļūtu bagāts. Sakarā ar to ražotājs bija jāierobežo, jākontrolē un jāseko, lai viņš nekļūtu bagāts.

Tās nedaudzās ražotnes Latvijā, kas ražo, ir ārzemju ražotāju filiāles. Tikai dažas (burtiski) ir izaugušas ar pašu kapitālu un nepieder ārzemniekiem. Nemāku teikt, bet vārdu salikums – nacionālā ražošana - kas tas ir? Nedaudz pārspīlēju un vulgarizēju, bet pa šiem 20 neatkarības gadiem sakarā ar to mums nav izveidojusies stabila ražošana.

Beidzot sākam runāt, ka ir nepieciešams eksportēt pašu saražoto un jāatbalsta ražošana. Par eksporta totālo atbalstu un veicināšanu pie neattīstītas ražošanas, kas spētu  ražot un kaut nedaudz  apmierināt iekšējo tirgu, - citā rakstā. Prieks, ka beidzot ražotājs tiek atbalstīts vismaz deklaratīvi. Bet ražošanas attīstībai ir nepieciešamas investīcijas.

Man kā vienam no pirmajiem Latvijas brīvvalstī ar privāto ražotni saistītam cilvēkam ir gandarījums, ka es kā ražotājs beidzot esmu šai valstij vajadzīgs. Bet es kā INVESTORS? Cik gadiem būs jāpaiet, lai mūsu sabiedrība spētu pieņemt un atbalstīt, ka investors nav tikai mistisks pārrobežas onkulis ar lielu naudas maisu. Ka arī Latvijā ir cilvēki ar uzkrājumiem, ka viņi nav tie sliktie kuri krāpjas, nemaksā nodokļus un visādi citādi mēģina šmaukties. Ka viņiem tik tiešām interesē naudu ieguldīt Latvijas tautsaimniecībā.

Par augstāk minēto komentētāju tik tiešām prieks, ka viņš beidzot ir sapratis, ka būs jāstrādā – „Bet jāstrādā būs pašiem, pašiem būs jāmeklē kam un par cik savus ražojumus pārdot!”

Novērtē šo rakstu:

0
0