Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Latviešiem pieder dabīgs monopols uz patriotismu. Pārējiem piederības apziņa mūsu valstij jāpierāda, un šim aktam nebūt nepietiek ar naturalizācijas procesa iziešanu, kas vismaz teorētiski nozīmē valsts valodas apgūšanu. Šādu vēstījumu, dzenot ķīli starp latviešiem un cittautiešiem, jau tradicionāli nes Nacionālās apvienības retorika, kuru jaunā līmenī pacēlusi Saeimas priekšsēdētāja Ināra Mūrniece.

Latvijas valsts dibinātāji un Satversmes tēvi Latviju redzējuši kā pilsonisku, etniski un lingvistiski nesadrumstalotu ne etnisku nāciju. To apliecina valsts pamatlikumā Latvijas tautai ne ekskluzīvi latviešiem uzticētā suverēnā vara. Satversmes otrā panta apstrīdēšana Saeimā ievēlētam politiķim nebūtu prāta darbs, un tas arī netiek darīts – vismaz tieši. Bet kopš stāšanās valsts otrajā augstākajā amatā Mūrniece cittautiešiem mērķētas norādes par viņu apšaubāmo piederību Latvijai pamanās iepīt katrā valsts dzimšanas dienai veltītajā svinīgajā uzrunā no Saeimas tribīnes. Izņēmums nebija arī aizvadītais 18.novembis.

Cittautiešus un latviešus viņa pretnostata, izmantojot, piemēram, statistiku. Mūrnieces runā tas skan šādi - „[..] palikuši tikai 62 procenti pamattautas”. Uzreiz gan tiek piebilsts, ka šādi dati mudina spert izlēmīgākus soļus saliedētākas nācijas izveidošanā. Un tas būtu panākams, likvidējot mazākumtautību skolas. Jau otrs pliķis cittautiešiem.

Nacionālās apvienības pārstāvei vajadzētu zināt, ka tikko nodibinātās brīvvalsts likums par nacionālo minoritāšu autonomiju apliecināja, ka visas tautas, kas Latvijā dzīvo, ir šīs zemes pirmsācēji un tikai izglītībā un kultūrā pastāv autonomija. Viss pārējais mums ir kopīgs. Atkāpes no šī principa, runājot par izglītības valodu mazākumtautību skolās, būtu šo principu nodevība.

Var, protams, atrunāties (un tas tiek darīts), ka Padomju Savienības okupācijas laiks dramatiski samazinājis latviešu skaitu valstī, kura dibināta latviešu kultūras un valodas saglabāšanai. Tomēr politiķe aizmirst - nepārtraukti atgādinot par piederību citai „pamattautā” neietilpstošai grupai, vēlme apgūt latviešu valodu un kļūt par patiesu Latvijas patriotu netiks veicināta.

Var atgādināt (un tas tiek darīts) par Krievijas agresīvās propagandas ietekmi uz iedzīvotāju prātiem un ar to censties attaisnot nepieciešamību likvidēt mazākumtautību skolas, jo, tikai latviešu skolā mācoties, cilvēks tapšot integrēts pareizi.

Tiesa, Krievijas televīziju kanālos Latvijai un tajā notiekošajam ap nepilsoņiem un krievvalodīgajiem iedzīvotājiem atvēlēta īpaša vieta. Šķiet, nepaiet ne diena, kad kādā no kanāliem nebūtu Latvijas cittautiešu smago ikdienu dramatizējošs sižets.

Taču. Pirms dažiem gadiem Tartu Universitātes psihologu veiktā pētījumā tika secināts, ka Baltijas valstīs vismazākā etniskā distance ir starp latviešiem un Latvijas krievvalodīgajiem. Mēs esam vistolerantākie, ja salīdzina ar Lietuvas lietuviešiem un poļiem vai Igaunijas igauņiem un krieviem.

Varbūt tieši tādēļ Kremļa propagandas mašinērija velta tika daudz laika un enerģijas Latvijas tautas šķelšanai, jo to neapmierina mierīga dažādu tautu līdzāspastāvēšana? Bet patriotisma monopoltiesību apreibinātā Mūrniece, turpinot dalīt Latvijas tautu "mūsējos" un "nemūsējos", lej ūdeni uz pašas nīstās Krievijas propagandas dzirnavām?

Baltijas Sociālo zinātņu institūta pētnieki reiz atzinuši, ka latviešiem raksturīgā apdraudētības sajūta ir viens no galvenajiem etnisko attiecību saspīlējuma un neiecietības avotiem.

Apdraudētības sajūtu pastiprina psiholoģiskā nedrošība, zems pašvērtējums un kopš Padomju Savienības laikiem saglabājies pašapziņas trūkums, kas traucē kontaktēties ar citu tautību pārstāvjiem, iepazīt tos.

Tādēļ var pieņemt, ka pašu latviešu radītais informācijas un pozitīvās pieredzes trūkums, vēlme saliedēt sabiedrību ar juridiskiem ne kultūras un savstarpēja dialoga instrumentiem, rada pateicīgu augsni naida runai Mūrnieces retorikā un dzirdīgas ausis Krievijas propagandai.

Novērtē šo rakstu:

0
0