Iesaki rakstu:
Lepnums un īsā atmiņa. Šie ir divi vārdi, kuri pēdējās dienās manā prātā uzpeld visbiežāk. Vai es esmu lepns, ka nesen pieņēmu lēmumu iestāties Zatlera Reformu partijā (ZRP)? Atskatos nesenajā pagātnē un atceros tā laika motivāciju, kas lika man pieņemt šo lēmumu. Atceros savus nedaudzos paziņas, kuri tai laikā bija saistīti ar citām partijām, LPP/LC, Tautas partiju, Vienotību. Viņiem tik tiešām nebija lepnuma par sevi, par to, ka viņi ir ierindas partijas biedri. Sarunas par politiku un mērķiem bija izvairīgas.
Līdz šim nebiju politikā iesaistījies, un lēmuma pieņemšana iestāties ZRP prasīja zināmu laiku. Laiks no brīža, kad Valdis Zatlers paziņoja par partijas dibināšanu, līdz dibināšanas kongresam bija īss. Tik nopietns lēmums kā iesaistīšanās politikā man, cilvēkam, kurš visu dara lēnām, bez steigas un ar apdomu, prasīja laiku, un tikmēr ZRP dibināšanas kongress jau bija pagājis. Iesaistījos partijā, kura jau bija noorganizējusies. Uz pirmo Vidzemes ZRP biedru saietu ierados kā biedru kandidāts bez balss tiesībām. Atļāvos pat emocionālu runu pateikt, kura man deva citu biedru atbalstu un rekomendācijas, ka jau nākamajā Vidzemnieku sapulcē biju kā pilntiesīgs ZRP biedrs un tiku ievēlēts Vidzemes partijas valdē. Ar savu darbību esmu dažādos veidos iesaistījies ZRP darbībā un izaugsmē.
Atgriezīšos pie lepnuma. Aplūkoju, kā presē tiek atspoguļoti pēdējie notikumi saistībā ar partiju debatēm un kā uz to raugās ierindas pilsonis savos komentāros. Tā vien šķiet, ja es izietu uz ielas un paziņotu, ka esmu kādā no partijām, mani ar dubļiem nomētātu, neraugoties, kādā partijā es esmu. Cilvēki ir tendēti PRET, nevis PAR. Sabiedrībā pamatnostādne ir būt PRET, vienalga, RRET ko, bet PRET. Tās lepnuma sajūtas, ar kādām gāju uz pirmo ZRP kongresu, lai arī kā man tas nepatīk, bet jāatzīst, tās ir mazinājušās. Un šeit atkal atceros tos savus nedaudzos paziņas, kuri bija iesaistījušies citu partiju darbībā, un viņu izvairīgās un negribīgās sarunas par partiju lietām. Savādi, bet mana uzvedība sāk līdzināties viņiem. Kāpēc, kur ir misēklis? Kur tika pielaista kļūda, ka man kļūst kauns, ka es iesaistījos šai „teātrī” - politikā? Izanalizējot šī brīža situāciju, izkristalizējas divi secinājumi: pirmais – nevajadzēja „līst” šai „teātrī”, otrais, - neesmu izdarījis visu iespējamo, ko man vajadzēja izdarīt.
Sākšu ar pirmo. Vai vajadzēja iesaistīties partijas darbībā? Šai brīdī jāatceras, par ko vai pret ko mēs balsojām referendumā. Pēdējās nedēļās šo jautājumu esmu uzdevis daudziem cilvēkiem. Neviens, uzsveru, neviens man nespēja paskaidrot, pret ko vai par ko viņš ir balsojis referendumā un vai ir sasniegts vēlamais rezultāts. Kas ir noticis? Kas ir mainījies? Es uzņemšos atbildību un pateikšu – NEKAS nav mainījies. Referendums un pašreizējā situācija parāda, ka valstī ir spējīgi cilvēki, kas spēj novadīt procesus tā, ka viss ir pa vecam. Bet vai vispār ir kas jāmaina?
Es referendumā balsoju PAR 10 Saeimas atlaišanu. Lēmumu šādi balsot es nepieņēmu spontānu jūtu vadīts, bet gan, pārdomājot un izvērtējot savu lēmumu. Lai spētu ko mainīt, ar balsošanu vien nepietiek. Ir kādam jāiet un jādara. Es biju viens no tiem, kas ticēja, ka ir iespējams mainīt to, par ko nobalsoja lielum lielais vairums to cilvēku, kuri piedalījās referendumā. ZRP dibināšana bija loģisks solis procesu attīstībā. Tamdēļ arī nolēmu piedalīties. Piedalīties politiskā procesā, lai atbalstītu tā laika vairākuma vēlmi – mainīt notiekošo. Tātad uzskatu, ka neesmu pielaidis kļūdu, iestājoties ZRP.
Aplūkojot notikumus laika sprīdī kopš referenduma un iesaistīšanās politikā līdz pirmajai 11. Saeimas darba dienai, jāsecina – nekas nav mainījies. Vai es jūtos vainīgs? Jā, jūtos vainīgs. Neiztirzāšu, kāpēc jūtos vainīgs, sanāks patosa un patriotisma pilns apraksts. Tik tiešām, apstiprinās otrais secinājums – neesmu darījis visu kas no manis atkarīgs lai kas mainītos. Šai situācijā rodas jautājums – kas jāmaina? Kaut ko mainīt mainīšanas pēc ir muļķīgi. Kā es redzu izmaiņas (reformas), aprakstīšu citā rakstā. Šīs pārdomas ir par sajūtām, kuras mani ir pārņēmušas.
Jāatzīst, lepnuma sajūta ir noplakusi. Pieaugusi ir dusmu sajūta uz sevi, ka esmu atļāvies sevi, tautas valodā runājot, „piemuļķot”. Tad jau labāk bija neko nedarīt, sēdēt maliņā un pukoties, ka atkal viss pa vecam, viss ir slikti, un darboties savā nozarē, gūstot kādu labumiņu, un, pa druskai šmaucoties, celt savu necilo labklājību. NĒ, neesmu no tiem cilvēkiem, kas pusceļā apstājas un savas kļūdas nelabo. Nedaudz jānomierinās, jo dusmu iespaidā rīcība mēdz būt neadekvāta, un jāiet un jādara.
Aicinu līdzīgi domājošos, kuri spēj atcerēties un atbildēt uz jautājumu, par ko mēs balsojām referendumā, uz pārdomām - ko un kā mēs katrs atsevišķi un visi kopā varam darīt? Es neaicinu iesaistīties ZRP. Es iesaistījos un neko neizdarīju, un neko nepanācu (joks). Es aicinu uz pārdomām un nesteidzīgu lēmumu pieņemšanu, ko un kā mēs katrs varam darīt. Pirmkārt, katrs atbildot uz jautājumu, vai ir kas jāmaina un kas ir tas, kas mūs neapmierina, un ko mēs katrs spējam darīt, lai mainītu to, kas mums katram un visiem kopā nepatīk.