Iesaki rakstu:
„Cilvēkam pašam ir jāizvērtē, vai viņš šeit grib dzīvot un strādāt, vai viņam ir citur labāk, valsts nevar aizturēt. Valsts nevar ar katru cilvēku iet un auklēties, mēs varam kaut kādu rāmi piedāvāt, bet nevaram pilnībā to risināt,” – šie ir precīzie vārdi, ko trešdien TV tiešraidē paziņoja mūsu finanšu ministrs Andris Vilks.
Vienīgais, ko pēc būtības šai sakarā var teikt, ir – pieminēt vēl dažus citus, tikpat precīzi citētus apliecinājumus.
1) „Latvijai ir vajadzīgs katrs cilvēks. Tāpēc valstij ir jāgarantē Latvijas cilvēkiem iekļaujoša un konkurētspējīga izglītība, laba veselības profilakse un aprūpe, stabili sociālās drošības tīkli.”
2) „Latvijai ir vajadzīgs katrs bērns, tāpēc skolas gados viņam maksimāli jāizkopj sava personība. Šai prasībai jākļūst par atskaites punktu, vērtējot skolotāju darbu un ieguldījumu.”
3) „Valsts politika ir bijusi neefektīva, tā arī slikti pildījusi pienākumu izlīdzināt sociālekonomisko apstākļu ietekmi un nodrošināt, lai visiem cilvēkiem Latvijā būtu līdzvērtīgas iespējas iegūt labu izglītību un saņemt veselības aprūpi.”
4) „Latvijas sabiedrība strauji noveco. No 1991. līdz 2009.gadam bērnu skaits samazinājies gandrīz uz pusi, 2060.gadā katriem trim strādājošajiem būs jāuztur divi pensionāri. Zemās dzimstības un emigrācijas dēļ pārskatāmā nākotnē sociālās drošības izdevumu īpatsvars valsts izdevumos palielināsies. Mēs nedrīkstam šīs problēmas ignorēt, bet mums vēl ir pietiekami daudz laika, lai tās mērķtiecīgi risinātu. Mēs vairāk atbalstīsim ģimenes ar bērniem.”
5) „Latvijas bagātība ir izglītoti un kvalificēti ārsti un medicīnas māsas. Mums viņi jāsaglabā viņi Latvijā, ieviešot skaidrību par pārmaiņām Latvijas veselības sistēmā.”
6) „Ikvienam indivīdam jānodrošina pilnvērtīgas dzīves iespējas sabiedrībā, izskaužot aprūpes formas, kuras veicina sociālo atstumtību.”
Kas šie tādi par citātiem? Tie, rau, ir vārdiskie makaroni, kurus šī paša Andra Vilka pārstāvētā Pilsoniskā savienība un apvienība Vienotība pirms vēlēšanām kāra uz viņu tik kaismīgi mīlētās Latvijas tautas ausīm.
Un kā jūs domājat – vai tagad šīs principiālās un atbildīgās pindacīšu, bendrāšu un ēleršu organizācijas metīsies izslēgt vai vismaz norāt savu biedru un pārstāvi par „principu” un „vērtību” piemiršanu?