Iesaki rakstu:

Es esmu dziļumdziļās pārdomās par latviešiem, kuri nereaģē. Kuri ir ar mieru strādāt sliktos apstākļos. Un tieši tāpēc jau nekas nemainās, jo cilvēkiem nav balss un nav nostājas. Baidoties zaudēt mazumiņu, zaudējam paši savu vērtību. Baidoties riskēt, ejam aizvien mazākās pastaigās un redzam aizvien mazāk un mazāk.

Es biju šokā, kad nesen uzzināju, ka Maxima darbinieki saņem minimālo algu! Nu kā var tik milzu uzņēmums ar simtiem veikalu maksāt minimālo algu? Kas gan tā par attieksmi pret darbinieku? Un cilvēki strādā... tas ir pats, pats skumjākais, ka viņi tam piekrīt. Un tikai tādējādi tas var darboties, jo cilvēki masveidā klusē un strādā. Tikai tādējādi arvien jauni un jauni veikali var rasties  teju uz katra stūra.

Tie, kas aizbrauc strādāt uz citu valsti, tie ir aktīvi un rīkojas. Un ko gan citu var strādāt jauns vidusmēra iebraucējs, ja ne visai zemas kvalifikācijas darbu, vismaz iesākumā? Iesākumā tas ir normāli. Bet visi var attīstīties, iet uz augšu. Toties - ja paši pat savā valstī, kurā esam saimnieki, to nespējam, tad tas ir pavisam cits un ļoti slikts gadījums.

Tie, kuri aizbrauc, ir uzdrošinājušies to darīt. Pārkāpuši sevī kaut kam lielam pāri. Viņi cer uz ko labāku, nesamierinās ar to, kas ir, un arī attiecīgi rīkojas. Savukārt tie, kuri paliek un neko nemaina, ir pasīvā grupa.

Mīļie Maximas un citu līdzīgu uzņēmumu darbinieki! Cilvēki mīļie, ir pienācis laiks novērtēt pašiem sevi! Apvienojieties! Baidoties riskēt, mēs zaudējam paši savu vērtību!