Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Šķiet, jebkurš piekritīs, ka cilvēka dzīvība ir unikāla, tā ir ne ar ko neaizstājama. Tādēļ šādi notikumi vienmēr ir traģēdija. Vislielākā, protams, nogalināto tuviniekiem. Un visdziļāko līdzjūtību pret viņiem izjutīs tas, kuram pašam ir tuvinieku zaudēšanas pieredze.

Kā cilvēki gandrīz visā pasaulē, arī es izsaku līdzjūtību Parīzē bojāgājušo tuviniekiem un draugiem.

Bet ir daži jautājumi, kuri man neliek mieru, un proti:

- Vai cilvēku dzīvībai ir dažāda vērtība?

- Ja tā, tad kas nosaka tās vērtību? Vai valsts, kurā cilvēks dzīvo? Vai pilsonība? Vai reliģiskā piederība? Vai popularitāte? Vai ādas krāsa? Vai tautība?

Šķiet, katrs veselīgi domājošs cilvēks piekritīs, ka šāds jautājuma uzstādījums ir aplams pašā pamatā; skaidrs, ka visi cilvēki Dieva priekšā ir vienādi, un vienādi vērtīgas ir viņu dzīvības (mēs runājam par upuriem).

Bet ne politikā un politiķiem. Jāteic gan, ka arī liela tautas daļa jau ir noslīdējusi (lasi: degradējusies) tik zemu, ka sākusi šķirot, kam just līdzi bēdās, un kam – nē. Lieki teikt, ka “pareizo” attieksmi pret mirušajiem ar mēdiju starpniecību norāda valstī valdošie politiķi.

Pavisam nesen pasaule uzzināja par Krievijas lidmašīnas katastrofu. Pēc mediju ziņām, no šīs pasaules dzīves šķīrās 224 cilvēki, tajā skaitā bērni. Vai visas kaimiņvalstis izsludināja sēras, vai izgaismoja Krievijas karoga krāsās kādu būvi? Vai Latvijā, bet mēs taču esam kaimiņi, izkāra karogus ar sēru lentu?

Nekā, bet virtuālajā telpā parādījās attēli ar suvenīru – cepuri, kuru rotā traģēdijas visjaunākā upura – maza bērna fotogrāfija... Vai tie, kas to izgatavoja, un tie, kas ievietoja internetā, iedomājās, kā jūtas šī bērna tuvinieki?... Vai kāds var man kaut cik ticami paskaidrot, ar ko atšķiras franču mātes, tēva, dēla, vai drauga bēdas no krievu mātes, tēva, dēla vai drauga bēdām? Vai arī Palestīnas arāba mīlestība uz ģimeni no Izraēlas ebreja mīlestības? Vai Irākas, Afganistānas, Lībijas, Sīrijas un citu nobombardēto zemju iedzīvotāju ciešanas no Eiropas vai Amerikas iedzīvotāju ciešanām, zaudējot tuviniekus?

Pēc informācijas medijos, pēdējos gados Irākā ir nogalināti vairāk nekā miljons civiliedzīvotāju, Sīrijā – jau 250 000. Francijā piektdien – 132. Cilvēki nav skaitļi, un bēdu apmēru un dziļumu nevar izmērīt, nosvērt vai salīdzināt. Saprotams, ka katrai mātei savs bērns ir visvērtīgākais, un par skabargu viņa pirkstiņā šī mamma uztrauksies vairāk nekā par simt bumbu sprādzienos sakropļotiem vai nogalinātiem bērniem Tuvajos Austrumos vai Āfrikā. Un simt cilvēku nāve Eiropā  mūs uztrauc vairāk nekā tūkstoša mazliet tālāk no mūsu mājām.

Un tomēr... Varbūt arī Eiropā ir pienācis laiks saprast, ka nāve vienādi sāp visur?

Šodien mēs skaidri redzam, ka dubulto morāles standartu ieviešana un manipulācija ar masu apziņu ir kļuvusi par realitāti. Bet cilvēka labākās īpašības, tādas kā līdzjūtība, patriotisms, tiek meistarīgi izmantotas un virzītas politisko mērķu sasniegšanai. Diemžēl, šie mērķi bieži vien nesakrīt ar tautas interesēm vai ir pat tām pretēji.

Kam vajag karu? Vai vēsturē bieži ir gadījumi, ka kāda tauta piesaka karu citai tautai? Parasti to dara “politiskā elite”, t.i. - tie, kuri paši karo reti; viņu vietā karo un iet bojā tauta. Tie laiki, kad ķēniņi gāja savu karapulku priekšgalā un riskēja ar savu dzīvību, šķiet, ir pagājuši. Tagad šie “ķēniņi” paši karā nepiedalās, - viņu vietā visu izdara tauta, bet pēdējā laikā – algotņi.

Mūsdienās par pasaules “ķēniņiem” ir uzmetušies naudas zuteņu turētāji. Viņiem karš ir bizness, pārējiem – posts un bēdas. Un nedomājiet, ka nauda ir “ķēniņu” galamērķis. Nē, nē, caur naudu viņi tiek pie varas, kas arī ir viņu mērķis. Lai sasniegtu mērķi - visi līdzekļi labi. Un viens no iecienītākajiem – sašķelt sabiedrību, sarīdīt savā starpā tautas, rases, valstis, sabiedrības grupas. Skaldi un valdi! Sēj bailes, nesaticību, aizdomīgumu, nabadzību un mantkārību, uzpūtīgumu un pārākumu pār citiem! Un tu valdīsi! Radi haosu, un tauta pati lūgs tev “ieviest kārtību”. Un tu to “ieviesīsi”.

Pirmie rezultāti pēc Parīzes notikumiem jau sāk iezīmēties. Tā ir vēl lielākas karadarbības leģitimizēšana, tas ir vēl viens solis uz policejisku valsti, solis Orvela antiutopijas “1984” virzienā.

Es nezinu, kas organizēja Parīzes asinspirti. Ātrāk par ekspertiem un izmeklētājiem to  “zina” ziņu aģentūras, kuras arī tautai nekavējas pavēstīt vaininieku vārdus un uzvārdus. Un identificēt vainīgos patiešām nav grūti, jo viņi pārsvarā ir apzinīgi pilsoņi un, dodoties veikt teroraktu, neaizmirst paņemt līdzi personu apliecinošu dokumentu, parasti – pasi. Bet, ja pase gadījumā pazūd, lai nevienam nerastos šaubas par viņu identitāti, uzskatiem un dzimteni, viņi parasti to dara zināmu ar saukļiem.

Nu ko, no vienas puses, tas ir ticami. Visiem zināms, ka pat žurka, iedzīta stūrī, lec cilvēkam krūtīs. Es pats to esmu piedzīvojis bērnībā, tiesa gan, nevis ar žurku, bet ar peli. Viņai vairs nebija, ko zaudēt.

Domāju, līdzīgi jūtas daudzi Tuvo Austrumu iedzīvotāji mūsdienās, kad “demokrātijas” un “Rietumu vērtību” ieviesēju lidmašīnas, raķetes un bezpilota lidaparāti no gaisa sēj nāvi. Droši vien bombardēšanas laikā cilvēks ir neaizsargāts kā gliemezis uz autostrādes. Un iespējams, ka kāda māte vai kāds tēvs, kura māja ir drupās, bet zem drupām – bērni, var rīkoties neprātīgi. Viņš ir zaudējis visu, un vairs viņam, izņemot paša kailo dzīvību, nav ko zaudēt. Bet kam viņam dzīvība, ja ģimenes pēkšņi vairs nav?! Ne katrs to var izturēt...

Eiropas, Amerikas un nu arī Krievijas sabiedrībai ir jāsaprot, ka neproporcionālā karadarbība, kas faktiski ir genocīds, neizbēgami rada bumeranga efektu. Protams, šis bumerangs, visticamākais, netiks cauri Kremļa, Baltā nama vai Elizejas pils biezajām sienām. Tas kritīs tautā, kura savā naivumā (lasi: muļķībā) ir pilnvarojusi savas armijas sēt nāvi tālās, svešās zemēs un apmaksājusi dārgās bumbas un raķetes, rātni maksājot nodokļus un neinteresējoties par to izlietojumu. Bet ir nemainīgi, negrozāmi likumi, uz kuriem balstās Zeme un galaktikas:

Ko sēsi, to pļausi...

Kas vēju sēj, vētru pļaus...

Kā gribi, lai Tev dara, dari citiem...

Kā mežā sauc, tā atskan...

Tā nav filozofija, tas ir l i k u m s, kurš attiecas uz katru individuāli un uz visiem kopā. Un šodienas pasaulē, ar šodienas tehnoloģijām, bruņojumiem un iespējām katra cilvēka atbildība ir jo lielāka.

Un otrs variants – nežēlīgus teroraktus pret civiliedzīvotājiem veic spēki, kuri ir ieinteresēti:

1.Situācijas destabilizācijā, sējot bailes un naidu

2.Sabiedrības radikalizēšanā un šķelšanā pēc etniskās vai/un reliģiskās piederības

3.Pilsoņu brīvības ierobežošanā, par ieganstu izmantojot rūpes par drošību, policejiskas valsts izveidē

4.Kara kurināšanā, finanšu apjomu palielināšanā militārām vajadzībām

5.Vardarbības pret citām valstīm leģitimizēšanā

6.Valsts varas un autoritātes nostiprināšanā

7.Uzmanības novēršanā no iekšējām, sociālām, ekonomiskām un citām problēmām

8.Uzmanības novēršanā no globālām problēmām, tādām kā globalizācija, piesārņojums, neproporcionāla un netaisnīga bagātību sadale, atsevišķu lielvalstu hegemonija u.c.

9.Uzmanības novēršanā no daudzu valstu vadītāju korumpētības, nekompetences un nekaunības.

Šie nebūt nav vienīgie iemesli, kādēļ ir iespējama valstu vadītāju un tiem pakļauto dienestu nodevība un terora akti pret savu tautu. Atcerēsimies, ar ko sākās 21. gadsimts un kā notikumi risinājās tālāk. 11.septembris atvēra durvis uz jaunu – globālas vardarbības laikmetu. Vien retais mūsdienās tic oficiālajai versijai par traģiskajiem notikumiem šajā pasaules lielvalstī. Tā arī šoreiz – jau pavisam drīz mēs redzēsim un varbūt jau sākam redzēt tos, kuri ir “ieguvēji” no šīs traģēdijas. Laiks visu parāda, tiesa gan, tikai tiem, kuri nav zaudējuši spēju redzēt.

Un nobeigumā – vēlējums.

Nepaļaujieties bailēm un naidam, neskrieniet dedzināt ne mošejas, ne sinagogas, ne baznīcas, ne kādus citus tempļus. Šī zeme ir mūsu mājas, un mums kā lielai ģimenei saticīgi tajā ir jādzīvo. Neskatoties uz to, ka esam tik dažādi...

 Esiet gudri un neļaujiet ar sevi manipulēt. Neļaujieties kūdīšanai un neesiet lētticīgi. Izvērtējiet informāciju, ar kādu mūs baro, un mēģiniet saprast, ko ar to grib panākt. Visu pārbaudiet, bet, ja nevarat pārbaudīt, - neesiet pārsteidzīgi spriedumos. Neatbalstiet vardarbību ne domās, ne vārdos, ne darbos. Mācieties no kļūdām un nebaidieties, bet arī neatkārtojiet tās!

Notikumi Parīzē nebija nejaušība. Nejaušību nav. Bet es ticu, ja cilvēku nepareiza rīcība var novest pie traģēdijas, tad cilvēku pareiza rīcība var atnest mieru, mīlestību un labklājību.

Un tas ir atkarīgs no mums. No Tevis un no manis.

Novērtē šo rakstu:

0
0