Iesaki rakstu:

Uzzinot, ka Dziesmu un deju svētku dalībniekiem (konkrēti, dejotājiem) nav dota iespēja iegādāties biļetes uz noslēdzošo deju koncertu, es spontāni nosūtīju savu vēstījumu savai deju kolektīva vadītājai.

Ar šo vēstījumu gribu paust savu viedokli, ka es gatavojos šim pasākumam ka svētkiem ne tikai izredzētajiem, bet arī saviem vistuvākajiem. Ja viņiem netiek dota pat iespēja iegādāties biļetes, es personīgi nedejošu tajos koncertos, kur nav dota iespēja kopā ar mani svinēt šos svētkus maniem pašiem tuvākajiem.

Iekopēju spontāno ziņu savai deju kolektīva vadītājai:

„Šo manu tekstu droši parādi biļešu dalītājiem, ar manu parakstu. Šie ir deju svētki jeb svētki dejotājiem. Tribīnēs ir jāsēž dejotāju bērniem, mammām, sievām un vīriem. Tie ir tie cilvēki, kas ir to pelnījuši, dodot akceptu un atdodot sev piederošo laiku, ko es neesmu ar viņiem pavadījis, jo biju mēģinājumos. Tribīnēs nav jāsēž izredzētajiem. Ja es nedabūšu divas biļetes uz noslēguma koncertu, noslēguma koncertā nedejošu. Dejošu tajos koncertos, kuros būs iedalītas biļetes dejotājiem. Nedusmojies Anitiņ, bet es nopietni. Tik tiešām parādi šo manu vēstījumu organizatoriem. Zem augstākminētā teksta parakstos.”

Ar šo es neaicinu citus dalībniekus rīkoties līdzīgi. Katrs šos svētkus svin atbilstoši saviem ieskatiem.