Iesaki rakstu:

Cilvēks kā attīstītākais (?) pasaules dzīvnieks savā augstprātībā i neiedomājas, ka savos tikumos zaudē daudz mazāk attīstītām sugām. Pļāpā par vērtībām un ik uz soļa ignorē, izturas vienaldzīgi vai slaidi uzspļauj.

Vilks diezin vai vainīgs, ka daba viņam devusi vienīgo pārtikas un izdzīvošanas izpratni: medījot, saplosot un izsalkumu remdējot. Kaķene ar pārdabiskām pūlēm savus mazuļus pa neiedomājami stāvām trepēm uzstīvē uz bēniņiem. Cilvēks nogalina ļaunuma vadīts un reizēm tāpat vien. Cilvēkbērna māte neiedomājami viegli un necilvēcīgi (nezvērīgi?) atstāj savu jaundzimušo dzemdību namā vai ielaiž atkritumu konteinerā... Kāda te vēl ļautiņu un dzīvnieku salīdzināšana? Mēs taču savu „pārākumu” pierādām ik uz soļa, it sevišķi visu pasauli piemēslojot, ko neprot ne zālēdājs, ne plēsējs.

Katru gadu lielo talku vadoņi raportē, ka sakopšanā piedalījušies censoņu tūkstoši, savācot miljoniem maisu ar atkritumiem, tūkstošiem kubikmetru mēslu. Ja pieskaita tos, kas aprobežojušies ar savas durvju priekšas saslaucīšanu, tad skaitļi vēl iespaidīgāki. Protams, ka katrs talcinieks pelnījis cieņu un uzslavu par padarīto.. Vienīgi. Kaut kā nepiedienīgi to visu apdziedāt. Jo talcinieku tūkstošus drīzāk prasās uztvert kā mūsu vājumu, nevis spēku. Spēks būtu tad, ja caur sidraba birzi gāju, ne zariņa nenolauzu un „ne maisa dzimtenei”...

Talkas nelabo un nelabos cēloņa sakni. Tāpat kā neko nelabo „pedagoģiskā” melšana, ka piesārņotājam, nabadziņam, pietrūcis bērnības glāstu, pamācošu pasaku, pakratīta pirksta un labas skolas. Un mēs paliksim mūžīgā sacensībā: cik ļaunais piegānīs, tik labais satīrīs. Protams, kāds arī apdomājas un nokaunas. Taču tā nav izeja, bet pats sauklis, ka talkas padarīs Latviju par tīrāko zemi pasaulē, ir dumjš un amorāls. Jo māksla nav izmēzt, māksla ir nepieķēzīt. Izeja ir nevis talkās, bet dvēselē, kas kārtību uztur pastāvīgi, nevis šā tā pieslauka - vienai lozungos novazātai „ļeņiniskai” dienai...