Iesaki rakstu:
„Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru/svinīgi solu/būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus,” - tāds ir LR Saeimā ievēlēto deputātu zvērests, pirms viņi uzsāk pildīt savus amata pienākumus.
Izlasot Satversmi pirmo reizi, nodomāju - tekstā ieviesusies kļūda. Lasīju to vēlreiz un atkal apstājos pie vārda „apziņa”. Kas tad īsti ir apziņa? Būt pie apziņas nozīmē vien to, ka cilvēks... nav aizmidzis, nav komā, nav nepieskaitāms un neatrodas aizsaulē. Ja nopietni, tad apziņa tiek raksturota kā psihisko parādību komplekss, kas atspoguļo mūsu ārējās pasaules uztveri un iekšējo stāvokļu dažādās norises.
Neirofizioloģijas pētījumi savukārt liecina, ka cilvēka uztvere lielā mērā ir subjektīva. Praktisks piemērs - vienu un to pašu grāmatu lasot vairākkārt, secinām to, ka katrreiz pamanām kaut kādas jaunas un jaunas nianses, kas iepriekš paslīdējušas garām. Absolūti objektīvu ārējo pasauli cilvēks faktiski nemaz nespēj ieraudzīt, jo traucē pagātnes pieredze, traucē ilgas, mērķi, ko vēlamies sasniegt, traucē sabiedrībā kopumā vai dažādās sociālās grupās dominējošais viedoklis, - tas viss ļoti ietekmē ne tikai uztveri maņu orgānu līmenī, bet arī informācijas interpretācijas procesu. Patiesībā jau pietiekami adekvāti un atbilstoši realitātei cilvēks spēj uztvert ne vairāk par 30% no tās informācijas, ko viņš dienā saņem.
Tieši tāpēc, ka apziņa ir tik vājš „instruments”, jābrīnās, kā tāds jēdziens pamanījies iekļūt mūsu valsts pamatdokumentā - Satversmē. Pētīju, vai kas tāds ir bijis arī pamatredakcijā, proti, 1922.gadā pieņemtajā Satversmē. Nē, nav. Jo zvēresta teksts iekļauts Satversmē tikai 2002.gadā.
Viss šis garais jēdzienu skaidrojums tikai tāpēc, ka es kā šīs valsts pilsone pilnīgi noteikti vēlos redzēt savas valsts pamatdokumentā vārdu „sirdsapziņa”, nevis tik subjektīvu jēdzienu kā „apziņa”. Rakstāms gan šis vārds būtu pareizi kā Sirds Apziņa, nevis kā saliktenis, bet lai nu tas paliek... Mēs jau šobrīd esam tik tālu no mūžīgo un nemainīgo vērtību skalas, ka par vārda rakstību nudien nav vērts diskutēt, labi būtu, ja kāds vēl vismaz tā jēgu atcerētos. Lai paliek vien saliktenis - sirds un prāta savienība.
Sirdsapziņa - tā ir ētikas kategorija, cilvēka lielākais soģis un vērtētājs. Patiesības, labestības, taisnīguma rādītājs cilvēkā. To mēdz saukt arī par cilvēces balsi cilvēkā, tāpēc es šī vārda neesamību Satversmē tiešā veidā saistu ar politiķu norobežošanos no tautas, nespēju ieklausīties, pat nevēlēšanos klausīties, veidojot dziļu plaisu starp varu un sabiedrību. Sirdsapziņa ir personības tikumiskās pašapziņas izpausme, gara spēka lieluma mēraukla, līdzcietības pret citiem indikators. Sirdsapziņu mēdz salīdzināt ar sabiedrības pastāvēšanu cilvēkā – lai sevī ievērotu citu intereses, vajadzības un vērtības.
Es pat teiktu tā: ja cilvēki, kuriem ir dota vara, nekad šo vārdu nelieto, nezina tā jēgu un nozīmi, lēmumus pieņem, nebalstoties uz savu sirds balsi, tad pēc definīcijas (kas nav manis izdomāta) tādi cilvēki domā tikai par sevi un rūpējas tikai par personīgo labumu. Tāpēc rosinu Latvijas Republikas Satversmē ierakstīt vārdu „sirdsapziņa”. Ne tikai jēdzienu nomainīt, bet arī domāšanu izmainīt un turpmāk lēmumus par valsts likteni pieņemt saskaņā ar sirdsapziņu.
Šim vārdam ir ārkārtīgi liela nozīme - tādā ezotēriskā izpratnē, kā mēs savu valsti prezentējam ļoti globālā - Visuma mērogā. Balss-atbalss princips. No tā, ar cik patiesām domām un jūtām dzīvosim un strādāsim, ir lielā mērā atkarīga mūsu valsts nākotne. Jo īstā patiesība vienmēr būs tā, ko mums diktē dvēseles pieredze un sirds balss, nevis prāta slēdzieni .
Kad Valdim Zatleram pār lūpām izlauzās kas līdzīgs dvēseles kliedzienam: „Kas es esmu?”, tik daudzi par viņu toreiz smējās un pat atklāti ņirgājās. Patiesībā šo jautājumu ikkatram no mums sev vajadzētu uzdot pilnīgi noteikti. Un ne tikai jautājumu uzdot, bet arī pacensties atbildi sameklēt... dziļi savā patiesajā būtībā.
Pa lielam jau jebkurš no mums šeit, uz Zemes, ir atnācis tikai tāpēc, lai šo planētu padarītu apdzīvojamu ne tikai sev, bet pilnīgi visiem, kas uz tās mīt. Cita mērķa mūsu eksistencei nav un arī nemaz nevar būt. Tāpēc atbilde uz jautājumu: ”Kas es esmu?" katram varētu būt atšķirīga, proti, saskaņā ar šā brīža dvēseles izaugsmes un attīstības līmeni. Bet, spējot adekvāti atbildēt uz šo, nebūt ne vienkāršo jautājumu, cilvēks varētu arī dziļāk izprast, kas tad īsti viņam būtu šeit darāms, kur ir viņa īstā vieta, lai paveiktu savu dzīves uzdevumu, izpildītu savu misiju Zemes virsū, nevis ar savu eksistenci padarītu šeit dzīvi neciešamu daudziem citiem.
Patiesībā dvēseles pieredze un dzīves pieredze ir divas pavisam atšķirīgas lietas. Dzīves pieredze pat ir daudz nebūtiskāka lieta. Vienā dzīvē mēs apgūstam noteiktu zināšanu kopumu, attīstām savas prasmes, iemaņas, talantus, ar kuru palīdzību pelnām sev iztiku, nodrošinām sev vietu sabiedrībā. Bet ir jau tā otra - dvēseles dzīve. Jūtas, pārdzīvojumi, attieksme, noteikts morālo kritēriju kopums, - tam allaž pakārtojam savu rīcību un savu izvēli.
Domāju, dualitāte mums katram piemīt nevis tādā izpratnē, ka katrā no mums ir kaut kas labs un kaut kas slikts, bet gan tādā, ka ārēji cenšamies ievērot šobrīd sabiedrībā pieņemtās normas un kritērijus, taču iekšēji katru notikumu, katru situāciju pārdzīvojam atšķirīgi no ārējām izpausmēm, pārdzīvojam to daudz niansētāk un saskaņā ar savu iekšējo vērtību sistēmu.
Jo mazāk pretrunu būs starp sirds balss priekšā teikto un mūsu reālo rīcību, jo taisnīgākus, saprātīgākus, tālredzīgākus lēmumus spēsim pieņemt. To arī novēlu Latvijas valdībai un parlamentam.
Es šai rakstā izstāstīju savu dvēseles pieredzi. Es nevarēju to neizstāstīt.
Un jums? Vai jums ir dvēseles pieredze un Sirds Apziņa?