Iesaki rakstu:

Kamēr darbosies pašreizējā sistēma, kad būvuzraugu izvēlas un apmaksā pats objekta pasūtītājs, tikmēr arī neviens nevarēs būt pārliecināts, ka būves Latvijā ir drošas. Par to ir pārliecināts sertificēts būvinženieris Nikolajs Zaičenko, kurš joprojām uzskata, ka Zolitūdes traģēdijā vainojama ir būvuzraudzības sistēma, kas pieļāva, ka veikala ekspluatācijas laikā turpinās būvdarbi uz jumta.

Pēc Zaičenko domām, lai arī vārdos pēc Zolitūdes traģēdijas visi metās sakārtot būvniecības sfēru, joprojām pēc būtības nekas nav mainījies. “Mainījusies procedūra, mainījusies forma, bet saturs nav mainījies,” pauž būvinženieris, piebilstot, ka diemžēl to neviens negrib mainīt, jo pastāv spēcīgs attīstītāju lobijs, kuri nav ieinteresēti pamatīgākā un skrupulozākā būvuzraudzībā. Turklāt visa likumdošana esot balstīta uz to, ka būvuzraugam būs ļoti augsta atbildības izjūta, spēcīga misijas apziņa un viņš būvuzraudzību veiks pēc tīrākās sirdsapziņas, nedomājot par materiālo pusi un saviem nākotnes ienākumiem.

Būvinženieris ir pārliecināts, ka kardināli jāmaina būvuzraugu izraudzīšanas sistēma, organizējot to līdzīgu kā maksātnespējas administratoru iecelšanu, kad maksātnespējīgajam administratoru izvēlas datorizēta sistēma pēc nejaušības principa (vismaz teorētiski), nevis tā, kā ir tagad, kad būvuzraugu izvēlas pats pasūtītājs un būvuzraugs ir spiests pielāgoties pasūtītāja interesēm, lai nezaudētu iespēju, ka viņu vēlreiz izraudzīsies kā būvuzraugu.

“Kad es būšu būvuzraugs, kuru izraudzīsies sistēma, un es uzraudzīšu šo objektu nevis tāpēc, ka mani izvēlējās pasūtītājs, kura intereses es pārstāvu, bet es pārstāvēšu sabiedrības intereses un pasūtītājam būs pienākums maksāt valsts noteikto tarifa likmi man kā būvuzraugam, tad es varēšu uzvesties pavisam citādāk. Man būs cits statuss,” ir pārliecināts Zaičenko.

Pašreiz būvuzraugi bieži vien ir spiesti pievērt acis uz dažādām neatbilstībām, jo to novēršana pasūtītājam izmaksātu pārāk dārgi. “Ja es teikšu, ka ir jāizmanto trīs reizes dārgāki materiāli, pasūtītājs nākamajā reizē vairs neizraudzīsies mani kā būvuzraugu, jo es viņam pārāk dārgi izmaksāju. Viņš labāk slēgs līgumu ar tādu būvuzraugu, kurš pievērs acis uz kādiem sīkumiem, jo tad viņš varēs ieekonomēt,” secina Zaičenko.

“Nevienam attīstītājam nav vajadzīgs būvuzraugs, kas viņam tiks uzlikts obligātā kārtā. Nedod, Dievs, viņš būs pārāk principiāls vai pārāk godīgs. Ko es ar viņu darīšu!?” spriež būvinženieris.

Ja būvuzraugus izvēlētos datorizēta sistēma, nevienam būvuzraugam nebūtu jāuztraucas, ka viņa principialitāte un piekasīgums varētu atstāt viņu bez darba, jo uzraugāmos objektus noteiks nevis pasūtītāju izvēle, bet gan neatkarīga sistēma,” uzskata Zaičenko.

Viņš neslēpj, ka arī pats savā praksē pievēris acis uz dažiem sīkumiem, lai izdabātu pasūtītājam. Turklāt būvuzraugs ir pārliecināts, ka tā dara lielākā daļa viņa kolēģu, jo šādu rīcību faktiski diktē attīstītāju uzstādītie noteikumi.

Zaičenko arī min konkrētu piemēru, kur nav ievērotas būvniecības normatīvu prasības. “Aizbrauciet uz Stradiņa universitāti Anniņmuižas bulvārī. Nav nevienas ugunsdrošas sienas tur, kur viņām bija jābūt. Ir ugunsdrošas durvis, bet sienu nav,” norāda būvinženieris.

Pēc viņa stāstītā, pārkāpumi, uz kuriem piever acis būvuzraugi, ir nevis par objekta kā tāda drošību, bet par drošību tajos brīžos, kad iestājas kāds negadījums, piemēram, ugunsgrēks. “Būs ugunsnedrošas sienas, degošas izolācijas. Kamēr ugunsgrēka nav, viss ir kārtībā. Ja nebūs ugunsgrēka, tad ugunsdzēšanas sistēmas un nedegošas izolācijas nemaz nav vajadzīgas. Uz to spekulē visi, pilnīgi visi,” pārliecināts Zaičenko.

Būvinženieris arī piedāvā risinājumu gadījumiem, kad pasūtītāju neapmierina datorsistēmas izvēlētais būvuzraugs. Tam varētu izveidot pārsūdzēšanas un apstrīdēšanas institūciju ar tiesībām atņemt tiesības veikt būvuzraudzību personām, kas pieļāvušas būvuzraudzībā pārkāpumus. Turklāt pasūtītāji līdztekus būvuzraugam var arī algot konsultantus, ja vēlas dubultā pārliecināties par būves drošību.

Viņš rosina valstiski noteikt tarifa likmi būvuzraugam, kas pasūtītājam būtu jāmaksā par šo obligāto pasākumu. Tad arī būvuzraugi varētu veikt savu darbu pēc tīrākās sirdsapziņas, nebaidoties, ka paliks bez darba savas principialitātes un nelokāmības dēļ.

“Šī ir problēma, kas jāceļ valsts līmenī, jo es nevaru viens to iekustināt,” pauž Zaičenko. Viņš ir arī kritisks par pēc Zolitūdes traģēdijas izveidotā Būvniecības valsts kontroles biroja darbību. “Pēteris Druķis šobrīd ir izdarījis darbību, kuru var nosaukt par zara zāģēšanu, uz kura sēdi. Visi no sākuma ļoti baidījās no Būvniecības kontroles biroja inspektoriem, tai skaitā arī es. Kad es ieraudzīju, kas nāk pārbaudīt, ko raksta un kā pārbauda, es sapratu, ka tie paši vecie pensionāri nāks un paskatīsies, un neko īsti neatradīs, jo viņi neorientējas likumdošanā tik daudz, cik būtu nepieciešams. Īpaši tas, kas attiecas uz projektēšanu, nedrošu pazīmju noteikšanu un identificēšanu,” konstatējis Zaičenko.