Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Kas nošāva cilvēkus Bastejkalnā? Vai trešo Atmodu organizēja čeka? Vai nule atvērtajos čekas maisos visi ir ļaundari, un vai tur ir visi ļaundari?...

1991. gada 20. janvāra vakara un nakts notikumi pie Iekšlietu ministrijas ēkas, kas tolaik atradās Raiņa bulvārī, bija asiņainākie mūsu valsts atjaunošanas laikā. Tonakt tika nogalināti Rīgas miliči Vladimirs Gomanovičs un Sergejs Konoņenko, ievainoti Bauskas rajona miliči Jānis Jasevičs, Aļģis Simanovičs, Renārs Zaļais, Valērijs Markūns. Pie Bastejkalna tika nogalināts kinooperators Andris Slapiņš un vidusskolēns Edijs Riekstiņš, nāvīgi ievainots operators Gvido Zvaigzne. Apšaudē ievainoja arī vairākus barikāžu dalībniekus (B. Dmitrenko, J. Zelču, A. Senčenko, J. Mezaku, D. Ozolu, J. Fodoru) un Krievijas žurnālistu V. Brežņevu.

Pierādījumi mistiski pazuda

Tolaik laikraksts “Diena” vēl bija valstij piederošs laikraksts, kuru vadīja Viktors Daugmalis. Pēc šiem asiņainajiem notikumiem viņš uzdeva laikraksta komentētāju nodaļas vadītājam Dzintaram Zaļūksnim* un man, reportierim Jānim Vilnītim* veikt savu – žurnālistu izmeklēšanu. Pārējās lietas tika noliktas malā un abi devās ielās, kā arī uz OMON bāzi (kur gan pret jautājumiem izturējās visai piesardzīgi), lai izprašņātu lieciniekus. 

Cilvēki bija atsaucīgi – daudzi pēc laikraksta aicinājuma ieradās redakcijā, citi zvanīja un sarunāja tikšanās ārpus redakcijas. Tika analizēti naktī uzņemtie video, trasējošo ložu trajektorijas, ložu pēdas Bastejkalna kokos. Tika publicēti pirmie materiāli, kas liecināja, ka šajā vakarā šāva ne tikai OMON, bet vēl kādas nezināmas personas, kas acīmredzami bija ieņēmušas savas kaujas pozīcijas visapkārt ministrijai, vairākās ēkās Bastejkalna apkārtnē un pat pie Pulvertorņa. Tad abus žurnālistus uzaicināja uz tikšanos raidījuma “Labvakar” vadītāji (šo tolaik vispopulārāko raidījumu vadīja Edvīns Inkēns, Jānis Šipkēvics un Ojārs Rubenis). 

Pēc tikšanās ar Šipkēvicu un Inkēnu abus mūs māca kaut kāda neizpratne – gribējās teikt, ka viņi ir saistīti ar čeku, bet nespējām tam noticēt. Interesanti, ka mums pēc tam lika pārtraukt izmeklēšanu, un visi savāktie pierādījumi – čaulītes, liecības, liecinieku vārdi, kontakti utt., kādā naktī no apsargātajām redakcijas telpām pazuda. 

Mūsu izmeklēšanas virzienu nodēvēja par nepareizo, LR Prokuratūra draudēja mūs iesēdināt, neskatoties pat uz to, ka arī Slapiņa un Zvaigznes kolēģis, studijas vadītājs Juris Podnieks liecināja – Bastejkalnā manīti aizsargtērpos ģērbti cilvēki ar ieročiem. Tolaik VDK cilvēki pēc šiem notikumiem bija dīvaini satraukti. Tagad tā laika PSRS VDK analītiskās daļas vadītājs, ģenerālleitnants Nikolajs Ļeonovs presei atzinis, ka viņi Baltijas republikām bija paredzējuši savu scenāriju – Somijas variantu Krievijas impērijā: tādu kā savu valsti, tikai bez armijas utt. PSRS un Kompartijas vadībā bija cilvēki, kuriem tas ļoti nepatika. Tāpēc joprojām nekādi nevaru atteikties no versijas, ka 1991. gada janvārī - gan pirms tam 13. datumā Viļņā pie televīzijas torņa (zem tankiem gāja bojā desmitiem ļaužu), gan pēc tam 20. janvārī Rīgā savus noteikumus uzspieda tā laika PSRS armijas specdienesti. Varbūt kādreiz, kad Krievijā tiks atslepenoti tā laika dokumenti, mēs uzzināsim patiesību.

Toties tagad zināms, ka “Labvakar” vadītāji ir čekas maisos, tur ir arī daudzu citu Atmodas laikā ļoti redzamu un populāru cilvēku vārdi, un daudziem rodas jautājums, vai čeka bija tā, kas kaut kādā veidā virzīja tā laika notikumus. Par to visu uz sarunu aicināju žurnālistu Dzintaru Zaļūksni.

Kāpēc čekas maisus atvēra tagad

Dzintars Zaļūksnis: - Neviļus rodas jautājums, vai šī čekas maisu kampaņa nebija radīta Atmodas diskreditēšanai? Baigi labi tas viss sakrīt, un cilvēki kaut kā pilnīgi ignorē faktu, ka čekas maisu publiskošana notika tieši čekas dzimšanas dienā. Kur vēl vairāk var paņirgāties par stulbenīšiem, kuri nesaprata toreiz neko, un tagad saprot vēl mazāk. Tad jau, protams, mēs varētu visu pacelt kaut kādā ironiskā līmenī, bet ir divas lietas. 

Lieta numur viens. Ir pagājuši 28 gadi, un, lai ticētu šiem maisiem, ir jātic arī visai mūsu politiskajai elitei, ka visus šos 28 gadus tā godīgi ir izturējusies pret šiem maisiem. Es tam neticu. 

Lieta numur divi. Uz kurieni mēs ejam? Mēs ejam pavisam pretējā virzienā, nekā savulaik padomju čeka būtu vedusi. Būtībā tas nozīmē, ka, pirmkārt, vai nu čeka ir atdevusi mūs CIPam, bet nezin kāpēc paši joprojām šeit rullē. Vai arī CIPs ir pārņēmis čekas funkcijas, kas ir diezgan absurda situācija. Tāpēc par čekas maisiem šobrīd runāt vispār ir vairāk nekā dīvaini. 

Kas nošāva cilvēkus Bastejkalnā

Dz. Z. - Jā, es piekrītu, tas, kas notika 90. gados, lielā mērā bija varbūt arī gan čekas, gan citu inspirēts. Gan arī, ja mēs atskatāmies tagad atpakaļ - savā ziņā kontrolēts. Tādā gadījumā mums jābūt pateicīgiem, ka te nenotika tas, kas notika Tbilisi vai Viļņā (kur PSRS armija nogalināja desmitiem civiliedzīvotāju - red. piez.). Katrs lai vērtē pēc savas saprašanas… 

Bet ar kādiem fruktiem – atceries? - mēs savulaik runājām. Vecmīlgrāvī ar [Mļiņņika vietniekuSergeju] Parfjonovu. [Rīgas OMON faktiskais vadītājs milicijas virsnieks Česlavs] Mļiņņiks kaut kur skraidīja apkārt ar zobenu, es pat to zobenu atceros, ko viņi bija nospēruši.

Skaidrs, ka specdienesti savā starpā sazinājās. Savulaik, - atceries? -, kad bija Amerikas - padomju sabiedrības video tilts, un pirms tam CIP ar VDK vienojās par zināmiem spēles noteikumiem. Šobrīd mēs redzam, ka tiešām tā droši vien arī bija, viss par to liecina. Tas nozīmē, ka OMONs nebija KGB izsūtāmais, kuru pasūtīja šurp, pasūtīja turp. Arī tagad, rokoties atpakaļ pa šiem 1991.janvāra notikumiem, ir ļoti ticami, ka viņi tiešām nezināja, kas notiek. Es pat šobrīd esmu vairāk pārliecināts nekā toreiz, kad mums to mēģināja iestāstīt Parfjonovs. Viņiem bija leģenda, ka vienam no omoniešiem mūsu Iekšlietu ministrija ir nolaupījusi sievu, kura tur tiek izvarota - pilnīgas muļķības, bez šaubām, bet viņi tam ticēja. Kā viņi tur stāvēja! Viņi stāvēja aizsardzības pozīcijās - es toreiz biju pie Iekšlietu ministrijas.

Viņi nesaprata, no kurienes tagad gaidīt, ka uz viņiem šaus. Viņi paši tur dragāja pāri pūļa galvām tikai tāpēc, lai viņus nesaplosītu gabalos. Pašlaik to visu traktēt ar mūsdienu acīm nebūs īpaši godīgi. Jo par tiem pašiem Medininkiem – nu...  (1991. gada 31. jūlija uzbrukumā Lietuvas-Baltkrievijas robežas muitas punktam Medininkos tika nošauti septiņi Lietuvas muitnieki -red. piez.) Tur nav vispār nekāda runa.  Es brīnos, ka viņus (OMON - red. piez.) vienkārši izraidīja ārā [no Latvijas] un būtībā cietumā gandrīz neviens tāpat nesēdēja.

J.V. - Tur vajadzēja mūža ieslodzījumu.

DZ.Z. - Jautājums ir, kāpēc viņus izlaida ārā, jo tur mēs ieraugām čekistu sazvērestību. Jā, viņus izmantoja. Jā, viņi nodarbojās ar netīrām lietām, viņi sasmērējās ar asinīm, bet kāds tak viņus izlaida ārā no Latvijas? Labi zinot, ka tur [Krievijā] viņiem nekāds sods nedraud. Pēc tam paskatījos tā paša Mļiņņika biogrāfiju pēc 1991. gada, kad viņi izbrauca, -  viņu Krievijā pat iesēdināja cietumā par nelegālu ieroča nēsāšanu. Un, ja krievi to izdarīja, tad bija, par ko. Viņš jau nestaigāja pa ielu, noslēpis ieroci kaut kur zem šineļa – viņš neplātījās. Drīzāk tas bija saistīts ar ieroču jautājumu kā tādu. Viņiem ļāva izbraukt [no Latvijas] ar visiem ieročiem.

J.V. - Bet te ir viena lieta, ko es arī, tāpat kā tu, jau gadiem rokoties... Tagad tie čekas maisi mani pārliecināja, ka mums toreiz abiem bija tāda taisnība!

DZ.Z. - Par to man ir vislielākā škrobe. Kāpēc mums toreiz to [žurnālistu izmeklēšanu par 20. janvāra notikumiem] nogrieza "Diena", galvenais redaktors Viktors Daugmalis, atceries?

J.V. - Mums pazuda visi savāktie pierādījumi.

DZ.Z. – Viktors [Daugmalis] mani izsauca un pateica, ir tāds Edvīns Inkēns, vajag aiziet parunāt. Mēs aizgājām, un pēc tam viss arī nostopējās.

J.V. - Un viss pazuda. Tieši tāpēc man bija toreiz aizdomas par Inkēnu. Teikšu atklāti - pēc tās sarunas un pēc tiem notikumiem man par to toreiz vairs nebija šaubu. Gribēju teikt, ka tas, ko tu teici par OMONu un pārējiem, - man tagad savelkas kopā. Atceries, mums toreiz bija liecinieks, kurš liecināja, ka Rīgā bija iebraukusi armijas specvienība, un pat norādīja, kur tā bija apmetusies. Un ņemot vērā, ka Inkēnam tik šausmīgi interesēja, ko mēs esam atklājuši, kas mums ir, un ņemot vērā to, ka bija prokuratūras izmeklēšana (20.janvāra notikumus izmeklēja gan Latvijas Republikas, gan tobrīd vēl strādājošā LPSR Prokuratūra - red. piez.), - es pieļauju domu, ka bija arī vēl trešā izmeklēšana - VDK izmeklēšana. Un VDK izmeklēja tieši tāpēc, ka viņi nesaprata, kas notika. Jo viņi bija darījuši savus darbus, bet tie nesakrita ar notikušo. Bija tātad trešais [spēks], un tas ir armijas GRU (PSRS armijas pretizlūkošana - red. piez.). Šie šāvēji, kas šāva no tornīša, no stūra [ēkas Brīvības un Raiņa krustojumā] - to es atceros labi…

DZ.Z. - No ēku jumtiem…

J.V. - Šie te šāvēji bija armijas cilvēki, un čeka par viņiem ne mārrutka neko nezināja. Un tieši tāpēc viņi Inkēnu sūtīja mums virsū, lai mēs izstāstām, jo viņi paši vairs neko nesaprata. Tā ir mana versija tagad.

DZ.Z. - Tāpēc jau ar tiem notikumiem neviens tā arī galā netika. Atceries, kā Rita Aksenoka [LR Prokuratūras sevišķi svarīgu lietu izmeklētāja] uz mums bļaustījās, ka iesēdinās cietumā? (smejamies) Es ar dziļu sirsnību viņu atceros. Viņa tiešām ticēja tam visam, kas, acīmredzot, viņai bija tur pastāstīts… 

J.V. - Man viņa tā neteica... Es ar viņu pēc daudziem gadiem satikos, kad viņa bija prezidenta administrācijā, vai kā tur tas saucās, un - nu, neteiksim, ka viņa atvainojās... (smejas) Nē, nē, viņa bija ļoti sirsnīga, atcerējās mani un tevi. Tad viņa lika saprast, ka [Prokuratūrā] arī bija aizdomas un viss liecināja, ka mums ir taisnība, bet viņi saprata, ka to nekad nepierādīs. Un tieši tāpēc viņi gāja uz to, ka pie visa vainīgs tikai un vienīgi OMONs.

Dz.Z. - Tā ir saprotama lieta, bez šaubām, jo tāpēc jau OMONs  abām grupām (VDK un GRU - red. piez.) patiesībā vajadzīgs. OMONs bija tas, kuram visus suņus varēja piesiet.

Es vēlreiz uzsveru, ka OMONs bija pelnījuši to, ko viņi dabūja, un viens otrs mūža ieslodzījumu bija pelnījuši, tur es tev absolūti piekrītu (par 1991.gada 31.jūlijā notikušo uzbrukumu Medininku robežkontroles punktam, kurā dzīvību zaudēja septiņi Lietuvas robežsargi un muitnieki, mūža ieslodzījumu Lietuvā piesprieda omonietim Konstantīnam Ņikuļinam. Aizmuguriski Lietuva mūža ieslodzījumu piesprieda arī Andrejam Laktionovam, Česlavam Mliņņikam un Aleksandram Rižovam. Krievija viņus atteicās izdot - red. piez.). Bet neviens te, Latvijā, negribēja kasīties par Medininkiem, kas bija/ir lietuviešu problēma, ne mūsu. Cilvēcīgi, bez šaubām, tā ir visas cilvēces problēma. Un to es personīgi nekad OMONam nevarēšu piedot. Bet to, kas notika šeit? Nu, visdrīzāk OMONs nenošāva lielāko daļu no šīs nakts upuriem. Varbūt Vladimiru Gomonoviču viņi nošāva.

J.V. - Es domāju, arī to skolnieku Ediju Riekstiņu.

Dz.Z.- Varbūt. Arī viņu varbūt. Pārējiem viņi nemaz trāpīt nevarēja. Bet piesiet viņiem visus suņus nozīmēja vēl vienu lietu “pabeigt”, un viss kārtībā – nododam lietu arhīvā un aizmirstam. Jebkurā pasaules policijā tā būtu rīkojušies.

Padomju Savienībā, ja atceries, bija ļoti augsts atklāšanas procents - nevis pierakstīts, bet bija tiešām ļoti daudz. Tāpēc, ka tur sūtīja brigādēm virsū. Labi, ar Čikatilo (PSRS laika maniaks, 53 cilvēku slepkava - red. piez.) vairākus gadu desmitus varēja ņemties tāpēc, ka viņš bija vēstures skolotājs un nevienam neienāca kaut kas tāds prātā. Bet principā tas bija izņēmums, nevis likumsakarība. Toreiz, 1991. gadā, visi prokurori un policisti bija vēl ar padomju domāšanu - nevar palikt neatklāta lieta.

Arī tagad, palasot šos vecos materiālus, ir skaidri redzams šis trešais spēks. Tas nav definēts, neviens precīzi nav pateicis, kas tas bija. Šī versija par GRU, jā, ir ticama. Bet atceries, toreiz teica arī, ka tie bijuši bulgāru biatlonisti. 

J.V.- Labi, vai nu tie bija konkrēti biatlonisti (smejas), bet bulgāri tie varēja būt, jo, kā zināms, tad šīs valsts specdienesti izpildīja netīrākās PSRS pasūtītās slepkavības pa visu pasauli. 

Dz.Z. – Bulgāri jau bija kā 16. republika, bet tikpat labi varēja būt arī kas cits…

J.V. – Bulgāri man neliekas ticami, jo viņi parasti izpildīja VDK uzdevumus, un tad jau Rīgas čekisti zinātu, kas notika.

Vai Atmodu organizēja čeka?

Dz.Z. – Zīmīgi, ka 1991. gada janvārī man palūdza uztaisīt scenāriju komiksam. Man tur bija izdomāts čekas majors, kurš bija atsūtīts uz šejieni, lai viņš visu to organizē. Un vienā brīdī viņš sāk nesaprast, kas notiek. Tas bija tajā komiksā uztaisīts, ļoti brīvi interpretējot to visu. Komiksā viss beidzās ar to, ka viņu uzspēra gaisā. 

Tagad domāju - ja cilvēkam reizēm gadās kaut kādi tādi brīži, kad viņš redz to, ko citādi nebūtu redzējis, es pieņemu, ka tiešām tā varēja arī notikt. Bija brīdis, kad viss notiekošais kļuva nekontrolējams. Iespējams, ka tajā brīdī arī visas vienošanās starp CIP un VDK sāka jukt ārā. Viņi sāka viens otru turēt aizdomās, ka kāds no viņiem netur vārdu. Un kurš varēja būt šis "kāds"? Jā, tas varētu būt GRU. Tie varēja būt specdienesti, kuriem nepatika, ka Padomju Savienība juka ārā - un tas sākās ar mums, Baltijas republikām. Šobrīd runāt par to, ka visu organizēja kaut kāds VDK, un vispār visa Atmoda ir VDK roku darbs... Es būtu muļķis, ja tam piekristu. 

J.V. – Bet mani nepamet sajūta, ka beigās VDK nebremzēja Atmodu.

Dz.Z. – Jā, iespējams, ka daļēji, caur atsevišķiem cilvēkiem to pat vadīja. Es vienmēr atcerēšos Mavriku Vulfsonu, kurš noteikti bija čekists. Un tieši viņš bija tas, kurš tautā iemeta šo formulējumu, kas tagad jau likumos nostiprināts, ka 1940. gadā notika okupācija. Bet patiesībā viņš, protams, zināja, ar ko okupācija atšķiras no aneksijas. 

Tieši tāpat kā šobrīd Krimā. Kurā vietā tā ir okupēta? Tā ir nelikumīgi anektēta! To es arī Maskavas studentiem stāstīju, un mēs par šo jautājumu diskutējām. Viņi piekrita - Krima ir anektēta. Ar ko atšķiras aneksija no okupācijas saskaņā ar starptautiskajām tiesībām? Principā ne ar ko - gan viens, gan otrs ir nelikumīgs akts. Bet, ja mēs paskatāmies Otrā pasaules kara vēsturi, visas okupētās teritorijas – Kuriļu salas, Karēlija – tā arī ir palikušas okupētas. Anektētās teritorijas ir atdotas atpakaļ. Gan čehiem, gan austriešiem, poļiem. Vulfsons, sajaukdams šos jēdzienus, zināja, ko dara. Tajā brīdī, nevis vēlāk, mēs atdevām Abreni - to pārējā pasaule joprojām nesaprot.

J.V. – Runājot par trešo spēku – tas izskaidro Slapiņa, kurš it kā atrodas čekas maisos, nāvi. Trešajam spēkam bija vienaldzīgi, ko viņi nošauj. Viņiem bija jānošauj operatori, jo tie varēja precīzi pierādīt viņu klātbūtni. Ne velti Juris Podnieks vēlāk liecināja, ka redzējis šos mistiskos vīrus zaļajos tērpos. 

Dz.Z. - Tā ķēzīšanās ar Slapiņu šobrīd vispār nevietā. Cilvēks ir zaudējis dzīvību, vienalga, kā tas viss tur bija - viņš ir kritis karavīrs. Lai kāds pierāda, ka viņš bija nelojāls šai valstij! Tas ir absolūtais absurds.

Izvērtēt konkrētu rīcību, nevis piekārt birkas

Dz.Z. - Sāksim ar to, ka ir atšķirība starp čekistu un čekistu. Un arī stukačiem. Atceries, 90. gadu sākumā bija vesela plejāde fruktu, kuri sniedza prasības tiesā, un tiesa atzina, ka neko nevar pierādīt. Roberts Mīlbergs, Edvīns Inkēns un citi. Un arī Pugulis (Ivara Godmaņa čekas kartītes segvārds - red.piez.), kuram vēlāk Jūrmalas tiesā pazuda materiāli. Viņi NAV? Nu, beidz – viņi IR. 

Tagad, skatīdamies šajos maisos, mēs nevaram izvērtēt, cik labu vai sliktu šai valstij viņiem ir izdevies izdarīt. Par Vulfsonu es jau teicu, - viņam pietika ar vienu vārdu, lai sačakarētu mums tuvāko 30 gadu vēsturi. Viņš sačakarēja. Mēs vēlāk varējām citādi rīkoties, ja viņš nebūtu sajaucis šos jēdzienus. Igauņi pieņēma it kā to pašu, bet aizgāja [no PSRS] miera vējos. Viņi pat varēja atļauties aizvākt no pilsētas padomju pieminekli. Pamēģini kaut ko tādu Rīgā izdarīt… Mums vispār nav dialoga starp divām sabiedrības daļām. Un to, ka tie ir čekisti, kas to (sabiedrības šķelšanos - red. piez.) uztaisījuši – nesmīdiniet tautu.

Tagad ir līdzīgi ar 91. gada notikumu dalībniekiem - kāds patīk, kāds nepatīk. Kurš patīk, tam noņem visus grēciņus un piešuj vēl spārniņus. Kurš nepatīk, tam zīmē klāt nagus un ragus. Tieši tas arī šobrīd [ar visu]. Nelaime ir tā, sasodīts, ka mēs diskreditējam visu Atmodu. Vai tas ir vajadzīgs?

Es pats laikrakstā “Atmoda” 90. vai 89. gadā rakstīju ne visai komplimentāru gabalu par Godmani un Kalnieti, kuri bija atbraukuši uz Rēzekni čangaļus mācīt uzvesties. Elita Veidemane to toreiz neizņēma ārā – paldies viņai! Es jau tolaik redzēju, kas bija Godmanis. Viņš bija Tautas frontes referents, viņš pat nebija kaut kāda amatpersona. Viņš mācīja dzīvot cilvēkiem, padzīvojošiem normāliem cilvēkiem, ar tādu augstprātību, ka nāca vēmiens. Toreiz radās jautājums, no kurienes viņš to visu zina. Tagad es saprotu, no kurienes. Bet atkal, - skatīties atpakaļ, kad 30 gadi pagājuši?

J.V. – Man tomēr dīvains šķiet tas fakts, ka 1991. gadā visi tā ļoti uzmanīja Čekas māju Stabu ielā, bet tikmēr šī kvartāla otra puse pie vecās Ģertrūdes baznīcas, cik zinu, netika uzmanīta – varēja nest ārā, ko vēlas. Tiem, kas “uzmanīja” čeku – Muciņam, Seleckim un citiem - tas tak bija zināms!

Dz.Z. - Redzi, lustrācijai ir trīs tipoloģiski atšķirīgas pieejas. Pirmā pieeja, manuprāt, viskretīniskākā, nevairīšos šī vārda, ir mūsējā. Gandrīz 30 gadus marinēt to visu un pēc tam izgāzt ārā, kā ir, un nepaprasot pat šitiem te pseidozinātniekiem, lai viņi atdod atpakaļ iztērēto miljonu. Ko tad viņi par to miljonu darīja?!

J.V. – Kaut kādas grāmatas esot sarakstījuši.

Dz.Z. – Manis pēc lai raksta, ko grib, bet izgāzt ārā tos mēslus uz ielas, un paprasīt 800 000 par to... Tas ir, mazākais, neētiski. Pa šo laiku jau nu varēja paspēt visu normāli sakārtot pa plauktiņiem. Komentārus, kur vajag, pielikt, un tā tālāk. Absolūti nebija nekādu problēmu, varēja vēl izdomāt labāku veidu, kā to visu taisīt. 

Otrā pieeja ir tā, ko izdomāja Ungārijā. Ungāriem, kā zināms, bija diezgan spēcīgs izlūkdienests pašiem par sevi, diezgan neatkarīgs no [PSRS] čekas. Viņiem arī visi arhīvi palika. Viņiem nebija kā mums, ka kāds kaut kur veda, kāds nejauši atstāja, un kāds noķēra. 

Ungāri 1991. gadā pateica, ka viss, kas ir bijis, ir bijis - aizmirstam un strādājam tālāk. Neatvēra vispār.

Trešā pieeja ir, kā mūsu kaimiņiem igauņiem. Igauņiem arhīvi bija atstāti vēl mazāk nekā mums. Vispār kaut kas smieklīgs cipariņš. Viņa uzreiz iegāza internetā - skatieties. Un tas bija jau pirms 20 gadiem. Viņi nevilka kaķi aiz astes, un sabiedrība ir tikusi ar to galā. Mēs būtībā bijām vienīgie, kas to tik ilgi vilka. Pirms gadiem desmit, manuprāt, bija izvēle - tos maisus iznest Doma laukumā un sadedzināt. Tur [maisos] objektīvās taisnības vairs nav. Es neticu, ka mūsu politiskā elite 28 gadus staigāja apkārt un neviens neko nedarīja. Pirmkārt. 

Otrkārt. Esmu pret to, ka mēs paņēmām tos, kam nepaveicās, bet tiem 99%, kam paveicās, tagad ir iemesls klapēt pa krūtīm un bļaut - "es neesmu čekists". 

Tie maisi nepierāda neko. Pirmkārt, nepierāda to, ka tie, kuri ir tajos maisos, ir kaut ko sliktu izdarījuši. Otrkārt, vēl jo mazāk pierāda, ka tie, kas tajos maisos nav, neko sliktu nav izdarījuši.

J.V. – Tā jau ir – piemēram, sakarā ar raidījuma “Labvakar” večiem neko jaunu neuzzinājām. Guvu tikai pierādījumu tam, par ko bija aizdomas jau pēc tikšanās [1991. gadā].

Dz.Z. – “Labvakar” ir beidzis savu darbību pirms vairāk nekā 25 gadiem. Liela daļa sabiedrības vispār nav redzējuši nevienu "Labvakar" raidījumu. Kāda nozīme?! Ne viņi zina, ko tajā brīdī nozīmēja “Labvakar”, ne viņi zina to trijotni. Sevišķi, ja runa ir par jauno paaudzi zem 30 gadiem. Tas tagad būtu pētāms vēsturniekiem. 

Cenzūra ir joprojām - mūsu galvās

Pa 30 gadiem neesam izpētījuši, kā īsti bija ar latviešu strēlniekiem Krievijā - kur ir viņu vieta mūsu vēsturē? Tas, ka mūsu [pirmās] neatkarības atzīšanas dokumentus parakstījis Vladimirs Iļjičs Uļjanovs "Ļeņins" - tas ir vēsturisks fakts, ir viņa paraksts. Tagad viens Krievijas garīdznieks piedāvāja Latvijai savākt to mūmiju. Sasodīts, sākumā man arī nāca smiekli, pēc tam es sapratu - kāpēc nē?! Tur apakšā ir milzīgs kultūras slānis. Bet mēs daudz ko negribam atzīt. Mēs negribam atzīt, ka strēlnieki sargāja Ļeņinu, ka viens no čekas dibinātājiem bija Peterss kopā ar poļu augstmani Feliksu Edmundoviču. Tās ir ārkārtīgi interesantas lietas, kas netiek aiztiktas. Varbūt, ja strēlnieki nebūtu malušies pa Krieviju, mums nemaz nebūtu neatkarības. Bet vēsturē spriest, kas būtu bijis, ja būtu bijis, ir garām, galīgi garām. 

Noticis ir tas, kas ir noticis - bet mēs negribam atzīt pat to, kas ir noticis. Tas pats ir ar 91. gadu - mums ir uztaisītas klišejas, klišejas ir sabāztas iekšā likumos. Tagad teikt, ka nebija okupācijas, ir likumpārkāpums - bet varbūt tomēr bija aneksija? Un ar šo viss beidzas. Tikko mēs sākam skatīties un sākam loģiski spriest, mēs nevaram tālāk spriest un pārskatīt. 

Tāpat ar visām šīm klišejām par to, ka OMONs vienīgais bija vainīgs pie visiem šiem notikumiem, ka Rubiks bija vienīgais komunists, ka Krievijā joprojām valda komunisti. Mēs vairs neko te nevaram izdarīt. Krievijā komunisma šobrīd ir mazāk nekā Latvijā. Kāpēc pie mums cilvēkiem tiek dzīta galvā klišeja, ka Krievijā ir komunisms? Sociālisms šobrīd ir Ķīnā. Un kurš teiks, ka ķīnieši ir slikti? Ķīniešiem iet sasodīti labi. 

Tāpēc es ieteiktu cilvēkiem, kuri ir šausmīgi iedegušies par šiem čekas maisiem, bišķi nomierināties, apsēsties un padomāt: cik daudz neloģisku lietu tur ir speciāli tam, lai pamuļķi uzķertos? Vai gribu būt pamuļķis? Nu, nezinu. Šveiks teica, jā, es esmu idiots, bet ir daudz tādu cilvēku, kuri to atzīst? Muļķu partijas prezidentam - visu cieņu. Es arī tur biju blakus. Bet viss ir nosacīti. Ir lietas, ko mēs esam redzējuši, tās mēs varam vērtēt, bet ir lietas, ko mēs neesam redzējuši. Tad jāpaļaujas uz informāciju - nav cita varianta.

J.V. – Ir pagājuši gandrīz 30 gadi, bet situācija informācijas laukā gandrīz nav mainījusies. Arī informācijas pasniegšanas sistēmā nekas nav mainījies - viens ir balts, otrs ir melns. 

Dz.Z. – Mēs esam atbraukuši atpakaļ tajā laikā, kad Preses namā 22. stāvā, kurš neeksistēja, sēdēja Glavļits (PSRS laika cenzūras iestāde preses izdevumiem - red. piez.). Tikai tas Glavļits vairs nav fiziski redzams - politiskajai elitei un lielai daļai sabiedrības tas kā ērce sēž galvās. 

* Abi esam strādājuši žurnālistikā visus šos gadus.

Pārpublicēts no jurmalasvards.lv

Novērtē šo rakstu:

72
12