Iesaki rakstu:

Latvijas radio formālā vadītāja Sigita Roķe no profesionālā viedokļa ir bijusi – un acīmredzot vēl joprojām ir – izcila nejēga. Nē, ko nu tur liekuļot, – vienkārši stulbene.

Vēl saucoties Sigita Kirilka, viņa deva ļoti nozīmīgu ieguldījumu viņas it kā vadītās ziņu aģentūras BNS degradācijā un sekojošajā faktiskajā iznīcībā.

Protams, kur šādam cilvēkam bija likties, ja ne valsts darbā, - un tāpēc savā ziņā viņas kļūšana par Latvijas Radio valdes locekli bija gandrīz vai likumsakarīga.

Stulbums gan nenozīmē to, ka tā nesējs kritiskā brīdī nespēj iekrampēties savā krēslā un amata nosargāšanas labad ieziepēties no galvas līdz kājām, lai ielīstu jebkurā jauno saimnieku virtuālajā atverē.

Amatus savas totālās nespējības dēļ zaudējot Latvijas radio vadītājam Aldim Pauliņam un atlikušajai valdei, Roķe ieziepēšanās un ielīšanas manevrus izpildīja pietiekami talantīgi, lai kļūtu par faktiski vienīgo sabiedriskā radio vadītāju.

Un, protams, nejēgai nonākot pie vadības svirām, tad tikai sākās pa īstam. Par lielām lietām nemaz nerunāsim, - pilnīgi pietiek ar uzskatāmiem, ikvienam pamanāmiem sīkumiem.

Laika ziņas sāka lasīt cilvēks no, atvainojiet, acīmredzot jau palīgskolas. Ziņu izlaidumi klausītājam, kuram latviešu valoda bija dzimtā, aizvien izteiktāk pārvērtās te par zobu sāpēm, te par humora piecminūtēm. Un tā tālāk.

Ar vārdu sakot, Roķi no sabiedriskā radio vadītājas amata vajadzēja patriekt jau sen – ilgi pirms viņas histēriskajiem paziņojumiem, pārmetumus par finanšu nejēdzībām saistot ar ģeopolitisko situāciju un hibrīdkara apstākļiem. Patiesībā viņai šajā amatā vispār nemaz nevajadzēja nonākt.

Taču veids, kādā šī te Roķe šodien ir zaudējusi amatu, normālā tiesiskā valstī, kurā sabiedrisko mediju neatkarība ir kaut kas vairāk par ērtas žvadzināšanas un kladzināšanas tēmu, nebūtu iespējams.

Ja izlaist visu kārtējo gaisa tricināšanu, tad būtība ir vienkārša: sapulcējas miniatūrs politisko ielikteņu bariņš, kas tagad saucas Nacionālā elektronisko plašsaziņas līdzekļu padome, un kā tāds nedaperētu masonu pulciņš nolemj – tā, sabiedriskā medija vadītāja ir zaudējusi mūsu uzticību, līdz ar ko ir brīva.

Kas ir šī lēmuma pamatā, paskaidrots tā arī netiek. Šis pulciņš mēnešiem ilgi ir mīlējis atsaukties uz par nodokļu maksātāju līdzekļiem veiktu radio funkciju auditu, taču tik enerģiski ir raustījies to nodot sabiedrībai, ka nav faktiski nekādu šaubu – audita slēdzienā ir bijis pietiekami daudz arī pašam pulciņam neērtu lietu.

Savukārt, kad politisko ielikteņu pulciņš lēmumu par sabiedriskā medija vadītāja atlaišanu pamato ar fragmentiem no mistiskiem līgumiem, kuru slēdzējus viņiem liedzot atklāt „komercnoslēpums”, tas jau vairs nav pat smieklīgi.

Atliek tikai jautāt – kādi tad „komercnoslēpumi” ir NEPLP locekļiem un vai „komercnoslēpumā” turētās personas, kuras esot par lētu naudu pirkušas Latvijas radio saturu, gadījumā nav tās pašas, kuras šos te locekļus tad arī savulaik par locekļiem ir padarījušas. Tad, protams, visas lielās noslēpumainības iemesls skaidrs.

Bet, ja pavisam nopietni, tad tas, ka sabiedriskā medija vadītāju var atlaist šādā veidā, nav nekāds labais signāls par Latvijas valsts tiesisko situāciju kopumā, - par tādām blēņām kā mediju brīvība utml. nemaz nerunājot.

Izbrīnu gan tas nerada – tāpat kā žēlīgi padevīgā klusēšana, ar kādu „saimnieku” lēmumu uztvēris tā sauktā sabiedriskā medija tā sauktais kolektīvs. Bet kā gan citādi, ja „saimnieki” jau laikus par to ir parūpējušies, pasolot šai „ceturtajai varai” algas pielikumu.