Iesaki rakstu:
Piecdesmito gadu beigās nosūtījumu strādāt uz Lubjanku saņēma studente Maša Kirdika. Viņa mācījās par sporta ārstu, un prakses laikā Mašai bija jāapgūst masieres profesija. Lubjankā jaunos darbiniekus parasti neuzrunāja vārdā un tēva vārdā, bet gan deva iesaukas. Mašai pielipa vārds Dinamo, kas simbolizēja gan iekšlietu ministrijas sporta biedrības nosaukumu, gan neparasti spēcīgo enerģiju un šarmu, kuru izstaroja jaunā mācekle.
Lubjanka bija viens no astoņiem īpašajiem cietumiem NKVD sistēmā. Šajos cietumos masieriem nevajadzēja rūpēties par ieslodzīto sportiskās formas saglabāšanu, viņiem bija cits uzdevums. Māceklim sākumā bija jāiemācās „rupjais” darbs - jāpanāk, lai masāžas rezultātā cilvēks no sāpēm zaudētu samaņu. Kad šī māka tika apgūta, tad varēja sākt mācīties „smalkāku” darbu, - upuri masēt tā, lai pirms samaņas zaudēšanas viņš paspētu atzīties, pateikt vai parakstīt to, ko no viņa gaida.
Maša bija laba mācekle, un viņa ātri apguva jauno profesiju. Pat vēl vairāk – viņa radīja jaunu fenomenu, kurš tika nosaukts viņas vārdā. Ja Maša būtu palikusi strādāt tikai par masieri, tad viņas vārdu vēsture diez vai atcerētos, un līdz ar valstiskās sistēmas sabrukumu nebūtībā nogrimtu arī viņas vārds.
Īpašajos cietumos parasti bija vismaz sešas dažādas karcera telpas. Vienā no šīm telpām sienas bija nosmērētas ar mazutu, lai nevarētu pret tām atspiesties, otrajā – 156 x 206 cm lielā telpā no augšas nepārtraukti pilēja ūdens, trešajā – no izlietnes izgaroja hlors. Moku vietu iekārtojumi bija atkarīgi no cietuma priekšnieku izdomām, un šajā ziņā viņiem tika dota zināma brīvība, ja vien tika nodrošināts sekmīgs galarezultāts. „Gosts” noteica, ka pēc masāžas procesa ieslodzītais ir jāievieto 140 cm augstā kambarī. Lai cilvēks nevarētu apgulties, 50 cm augstumā kambaris bija jāpiepilda ar vircu, taču dažos cietumos vircas vietā atļāva izmantot ledainu ūdeni.
No spīdzinātāju viedokļa vislielākās problēmas sākās tad, kad ieslodzītais jau bija samierinājies ar domu par nāvi, un ķermeņa bojājumi vairs neradīja upurī vajadzīgās emocijas. Uzskatot sevi par reiz mirušu un no jauna atdzīvinātu, cilvēks vairs neizjuta bailes no šīs robežas šķērsošanas, un vienīgais, ko viņš vēlējās, bija miers. Dzīvība viņa apziņā saistījās ar sakropļoto ķermeni, un no tās viņš sāka baidīties vairāk kā no nāves. Kamēr cietušajam savs ķermenis bija vērtība, tikmēr viņš cīnījās par dzīvību. To, ko nevarēja panākt spīdzinātājs, varēja panākt Mašas ķermenis.
Nav šaubu, ka arī pati Maša bija tikai instruments kādu citu rokās. Viņai uzticēja jaunus pienākumus, - doties vakariņās uz Maskavas lepnāko restorānu kopā ar savu bijušo pacientu. Baudot garšīgākos ēdienus un gardākos dzērienus, klausoties viņiem veltītu mūziku, vakara noslēgumā Maša piedāvāja divas izvēles iespējas. Viena – atgriezties atpakaļ moku istabā, otra – pavadīt kopā ar viņu nakti „astoņkāja” viesnīcā.
Jaunajai studentei esot bijušas vairākas labas īpašības, kuras bija nepieciešamas sekmīgam darbam, - Mašai patika vīrieši, un viņa no tiem nebaidījās. Viņa ļāva katrā vīrietī atplaukt tam, ko viņš pats uzskatīja par vīrišķību. Pēc aizvadītās nakts daudziem cietumniekiem radās tāds psihiskais stāvoklis, kuru cietuma žargonā nosauca par kirdiku. Būtībā tā bija dziļa iemīlēšanās Mašā, pēc kuras vīrietis vairs nespēja paskatīties ne uz vienu citu sievieti. Padomju psihiatri to skaidroja ar emocionāli piesātinātām attiecībām, turklāt Mašas nepieejamība reālai ikdienas dzīvei viņu pacēla dievietes statusā. Smagākajos slimības gadījumos upuris bija gatavs darīt visu, lai tikai atkal iegūtu vislielāko balvu - vēl vienu nakti kopā ar Mašu. Īpaša metode īpašiem cilvēkiem.
Par to, kāda Maša izskatījās, katrs var pārliecināties pats, ja viņam izdotos noskatīties padomju kinohronikas, kuros apsūdzētos konvoja pavadījumā ved pa tiesas zāli. Pirms miličiem, līdzās apsūdzētajam, var ieraudzīt neliela auguma bruneti, kuru nezinātājs var noturēt par radinieci. Toreiz tiesas bija teātru uzvedumi, kuros visiem jārunā iepriekš iestudētus tekstus, bet skatītāju zālē bija tikai NKVD štata darbinieki. Gadījumā, ja apsūdzētais kaut ko saputroja, tad viņu aizveda atpakaļ uz cietumu, lai tiesu no jauna atsāktu nākamajā dienā. Mašas klātbūtne ievērojami paātrināja tiesu procesu izskatīšanas ātrumu.
Necilvēcīga sistēma, kura radīja necilvēcīgas kaislības. Rokas spiediena vietā belziens ar ķebli. Sistemātiska, profesionāla sišana, kuras mērķis ir likt noticēt jaunajam kameras biedram, ka viņa dzīvība ir apdraudēta. Tad cilvēks kļūst tāds, kāds viņš ir patiesībā, un tiek noteikta viņa atrašanās vieta cietuma kamerā. Lai kļūtu par autoritāti, vajadzēja iemācīties galveno, - gūt prieku no uzvaras pār sevi, nevis citiem. Kļūt iekšēji brīvam un atrasties ārpus laba un ļauna izpratnes. Tikai tā varēja izdzīvot šaurajos cietuma apstākļos, nezaudējot ticību cilvēkam sevī un cilvēkam citos.
Sabiedrībā vienmēr dzims cilvēki, kuri būs opozicionāri jebkurai sabiedriskai sistēmai, lai cik ideāla tā būtu. Brīvības sistēmā sods par pārkāpumu nav bargs, un tas neļauj cilvēkam izprast pašam sevi. Ilgas pēc cietuma ir perversas, taču ilgas pēc sevis izprašanas ir cilvēcīgas.
Pārpildītā autobusā kāds vīrietis aiz auss piecēla puišeli. Puišelis nebija pamanījis, ka aiz viņa stāv vecāka sieviete, un nepiedāvāja tai apsēsties. Dzīvojot cietuma tipa valstī, pasažieri sāka kaunināt neuzmanīgo puišeli.
Pārpildītā autobusā kāds puišelis gribēja piecelties un savu vietu atdot vecākai sievietei. Jaunā māmiņa viņu iespieda atpakaļ sēdeklī un pavēlēja sēdēt. Viņa pārlaida kareivīgu skatienu apkārtējiem, gatava aizstāvēt sava bērna tiesības būt personībai. Puišelis nodūra galvu, un bija acīmredzams, ka viņam ir kauns. Negaidīti arī brīvība bija kļuvusi par cietumu, jo neļāva jaunajam cilvēkam uzvesties atbilstoši viņa priekšstatiem par labu un ļaunu.
Pārāk īsā laikā mēs esam dzīvojuši divās atšķirīgās pasaulēs. Iespējams, ka sākam apzināties, ka virzība uz ideālu nav divu sistēmu savstarpējā cīņā.