Iesaki rakstu:
Uz visas kopējās pēdējo dienu jezgas fona saistībā ar nu jau bijušo Valsts kancelejas direktori Elitu Dreimani un viņas nu jau bijušo pielaidi valsts noslēpumam man ir tikai trīs nieka lietas sakāmas.
Ja tā īsi, tad, pirmkārt, es nepazīstu šo Dreimani un neko īsti par viņu nezinu - kā izrādās, atšķirībā no lielākās daļas interneta komentētāju.
Otrkārt, man šīs Dreimanes saistībā ar notikušo nu ne kripatiņas nav žēl - atšķirībā no mazas daļas interneta komentētāju.
Treškārt, kas man pašam varbūt šķiet būtiskāk, es uzskatu viņas gadījumu par skaidru brīdinājumu - kur tas, kas atlicis no Latvijas valsts, jau ir nonācis un kurp turpina virzīties.
Un tagad nedaudz paskaidrošu - kāpēc man šķiet to svarīgi vēl kādam pastāstīt.
Ko nozīmē - nepazīstu un nezinu? Tieši to arī nozīmē. Ne tikai neesmu ticies vai kontaktējies telefoniski, bet pat e-pastā "sarakstījies", pāris reizes pieliekot viņu "cc" kā biedinājumu Valsts kancelejas meitenēm, kad tās kārtējo reizi bija iegrimušas pārpasaulīgā slinkumā.
Vēl vairāk - pat kā čaklam mediju ikdienas patērētājam man šī Dreimane acīs visos savos pārdesmit valsts darba gados bija trāpījusies ārkārtīgi reti, neatstājot nekādas paliekošas pēdas. Nu, jā, vada Valsts kanceleju, paretam uzraksta kaut kādu ierēdniecisku blablabla viedokļrakstu DELFI - tas arī viss. Nezīmējas, nerēgojas.
Jo pārsteidzošāks man, sākoties jezgai ar viņu un noslēpuma pielaidi, pirmajā brīdī šķita tas tiešām apjomīgais interneta komentētāju īpatsvars, kuri dažādos veidos izkliedza vienu un to pašu - reizē ar nosodījumu mūsu drošības iestāžu "diskriditētājai" arī lielu fui šai būtnei, kas nolaidusi Valsts kanceleju zemāk par trotuāra apmali un starptautiskās tiesvedībās piespēlējusi Latvijas valsts ienaidniekiem.
Kāpēc tas šķita tik brīnumaini? Divu iemeslu dēļ. Pirmkārt, kā jau minēju, pat man kā čaklam ziņu lietotājam atmiņā Dreimane nebija atzīmējusies nekādi. Ne labi, ne slikti, - nekādi. Bet te, lūk, tik daudz cilvēku ar skaidru viedokli. Otrkārt, arī uz klasisku publikas nozombēšanu to norakstīt nevarēja - notikumi bija risinājušies tik strauji, ka šādam pasākumam gluži vienkārši nebija laika.
Kā tad tas skaidrojams? Kā jau vecais labais Šerloks teica, kad atmetam visas neiespējamās versijas, vienīgā atlikusī, lai cik neticama arī šķistu, būs tā īstā.
Tātad, ja iepriekš par "Vienotības" interneta "troļļu fermu" ir ticis tikai baumots, šis gadījums, manuprāt, to no pieņēmuma pārvērš pierādītā faktā. Tas, ka liela daļa šo anonīmo komentētāju tekstiņu pāris dienas vēlāk ne tikai saturiski, bet arī pēc formas izrādījās kā nolaizīti no mūslaiku Ņinas Andrejevas (kas nezina, kas tā tāda, pajautājiet gūglim) - pilsonisko jūtu pārņemtā advokāta Romualda Vonsoviča rūpju vēstules par tās pašas Dreimanes tēmu, šo faktu tikai apstiprina.
Otrais punkts - tad kāpēc man šīs te varaskāro politiķu, to algoto "troļļu" un neviena nekontrolēto pusbandītisko valsts drošības struktūru upures nu ne kripatiņas nav žēl? Jo, protams, nav ne mazāko šaubu, ka Dreimanes galvenais pārkāpums ir - izrādījās neērta, "neizprotoša" un nesarunājama.
Man viņas nav žēl tāpēc, ka ilgus gadus šī te beztiesiskuma sistēma, par kuras upuri nu kļuvusi Valsts kancelejas direktore, ir attīstījusies ar viņas pašas līdzdalību un klusucietošu piekrišanu.
Dreimane nebija kaut kāds tur Cibiņš, kuru visādi "Vienotības" un SABa Buņģi varēja apcelt un sabāzt sniegu ūziņās, cik ienāk prātā. Nē, daudzus gadus šī šerpā būtne bija sākumā Valsts kancelejas direktores vietniece, pēc tam direktore - pirmais ierēdnis valstī ar milzīgām iespējam šo valsti padarīt labāku.
Tā vietā viņa ilgus gadus šo noklusēšanas, lēmumu anonimitātes, sabiedrības ignorēšanas un augošā beztiesiskuma sistēmu balstīja un pret šo virzību neiebilda - vismaz ne publiski un vismaz ne līdz tam laikam, kad tas viss sāka skart viņu pašu. Bet tad, protams, jau bija par vēlu.
Patiesībā notikušajā un joprojām notiekošajā var saskatīt tiešas un biedējošas analoģijas ar to, kas un kā padomju Krievijā pagājušā gadsimta 20.-30. gados. Ne jau uzreiz tur pienāca trīsdesmit septītais gads - viss notika pamazām vien, pamazām vien..
Arī tur vienas Dreimanes noskatījās, kā tādā vai citādā veidā tiek iznīcinātas (iznīcināšanas var būt dažādas) citas, un pat piedalījās šajā iznīcināšanā, jo bija pārliecinātas, ka ar viņām jau nu nekas tāds negadīsies. (Kā mēs tagad zinām, "mūsu" Dreimane iepriekš ir tikai mēmi noskatījusies, kā noslēpuma pielaides atņem godprātīgiem kancelejas darbiniekiem.)
Arī tur Vonsoviči stučīja par citiem "pilsoniskā godaprāta" vai kaut kā cita viņiem nekad nepiemituša vārdā, jo bija pārliecināti, ka viņu nopelnus novērtēs - ja ne ar Valsts kancelejas kontraktu, tad, piemēram, ar kāda nostučītā dzīvojamo platību. Un pēc tam brīnījās, kad paši kļuva par nākamo stukaču upuriem.
Arī tur Straujumas kā tādi Lāči un Kalnbērziņi darīja to, kas viņām bija jādara, - tāpēc, ka bija jārūpējas par dēliņu, kas strādā rebjainā bankā, tāpēc, ka "dienestu" pārstāvji nabagu paņēmuši pie rīkles un šantažē, tāpēc, ka nevar taču atteikt "tādiem cilvēkiem". Un pēc tam bija patiesi pārsteigtas, kad šie viņu "nopelni" nebūt neieskaitījās tā, kā bija cerēts.
Ar vārdu sakot, pasaules vēsture neskaitāmos veidos visos laikos ir apliecinājusi - tie, kas ir netaisnības organizētāji, reizēm arī nomirst savā gultā un postenī, un tie, kas pret šo netaisnību iestājas, savā gultā nomirst tikai reizēm, taču tie, kas šai netaisnībai gļēvuma, savtīguma vai kaut kā tamlīdzīga vārdā piespēlē, gan likumsakarīgi agri vai vēlu paši kļūst par tās upuriem.
Un te mēs esam nonākuši pie trešās lietas, kas man sakāma.
Jūs lasāt šīs rindas un gluži tāpat kā Dreimanes, Vonosoviči, Straujumas un visi šeit neuzskaitītie, bet skaidri nojaušamie esat pilnīgi pārliecināti, ka ar jums jau nu nekas tāds negadīsies. (Ā, atvainošanu, Dreimane tagad jau domā citādi.)
Tāpēc, ka jūs no valsts cenšaties turēties pa gabalu. Tāpēc, ka šī politika smird un labāk par to neinteresēties. Tāpēc, ka mūsu drošības iestādēm jāļauj strādāt un nedrīkst tām traucēt. Tāpēc, ka tā ir jūsu valsts Latvija. Tāpēc, ka viss nemaz nav tik slikti. Tāpēc, ka ģeopolitiskā situācija prasa.
Vai arī - tāpēc, ka jūs jau izgrozīsieties. Tāpēc, ka jūs tajā visā esat iekšā. Tāpēc, ka jūs protat piemēroties. Tāpēc, ka jūs esat vajadzīgi. Tāpēc, ka bez jums neiztiks. Tāpēc, ka jūs pazīstat vajadzīgos cilvēkus. Visbeidzot, vienkārši tāpēc, ka esat pietiekami jauni, lai droši zinātu, ka esat gandrīz nemirstīgi, gandrīz neievainojami un bezgala veiksmīgi, turklāt ir pavasaris - tā ka uz jums tas viss vienkārši neattiecas.
Jūs kļūdāties. Gadīsies. Ja ne ar jums, tad ar jūsu radiem, draugiem, utt. Tas ir tikai laika un sagadīšanās jautājums.
Dreimanes gadījums uzskatāmi rāda - pat tad, ja jūs esat ļoti augstā amatā, jūs esat ieturējuši pilnīgu politisku neitralitāti, jūs esat strādājuši nevainojami, jums nav izteikti nekādi oficiāli aizrādījumi, jums nav iespējams inkriminēt nekādu noziegumu vai kaut pārkāpumu, ko par tādu atzītu sabiedrība, šai valstī, kāda tā pašlaik ir, jums nekas nav garantēts un drošs.
Tieši pretēji - valsts noslēpuma, ģeopolitiskās situācijas vai kaut kā līdzīga vārdā ar jums tiks galā dažu dienu laikā, ja pagadīsieties pa ceļam nevietā un nelaikā. Un pēc tam, ja jums būs laiks un resursi, varēsiet gadiem ilgi izbaudīt Latvijas tiesu ķēķi un pēc tam iemēģināt roku Eiropas tiesā, kuras pēc desmit gadiem jums piespriestos grašus jums samaksās no jūsu pašu šai valstij nomaksātajiem nodokļiem - ne jau nu no vainīgo kabatas.
Ar vārdu sakot, šī jau pašlaik vairs nav jūsu valsts. Un ar katru dienu, ar katru Dreimani tā aizvien mazāk ir jūsu valsts, kurā jums būtu kāda teikšana vai vismaz ar likumu noteiktas nepārkāpjamas tiesības. Bet, protams, varat cerēt, ka konkrēti jūs jau tas noteikti neskars. Lai veicas!