Iesaki rakstu:

2016.gada februārī gaišā un viedā latviešu inteliģence, nemitīgi un nenogurstoši rūpējoties par latviešu tautas starptautisko godu un starptautisko cieņu, ir pastrādājusi jaunu varoņdarbu. Tās pārstāvis L.Taivāns piedāvāja jaunu šovinistiski zombējošu ideoloģisko tēzi Krievijas difamācijas repertuāram. Viņa piedāvājums paver ceļu jaunā aspektā celt neslavu Krievijai un jaunā aspektā latviešu tautu baidīt ar „krieviem”. Nav ne mazāko šaubu, ka vietējiem šovinistiem ir piespēlēta jauna tematiskā perspektīva savas politiskās aprobežotības un cilvēciskās mazvērtības demonstrācijai. L.Taivāna piedāvājumu noteikti turpmāk enerģiski izmantos.

Pirmā to nekavējoties izdarīja „Diena”. 2016.gada 19.februārī laikraksts „Diena” propagandē L.Taivāna jauno piedāvājumu: „Valsts savu resursu robežās ir gatava bēgļu uzņemšanai. Tomēr jāņem vērā, ka, iespējams, reālākus draudus Latvijai rada bēgļi nevis no Tuvajiem Austrumiem, bet gan no Krievijas, šādu viedokli intervijā LNT raidījumam 900 sekundes pauda Latvijas Universitātes (LU) profesors, Austrumu pētnieks Leons Taivāns.”

Šajā intervijā L.Taivāns kā īsts latviešu tautas un latviešu valsts patriots slavē Lielās Bandas paveikto migrantu iepludināšanā: „ Man liekas, ka uz šo brīdi ar esošajiem resursiem tas darbs ir izdarīts milzīgs un mēs esam maksimāli norobežoti no visām nepatīkamām lietām, cik vien iespējams.”

Viņaprāt valdības iestādes ir labi pastrādājušas, taču ir cita šausmīga problēma: "Bet, ja nu sākas tracis kaut kur Krievijā un sākas bēgļu neapturama plūsma? Tā bēgļu plūsma uz šejieni - šeit viņu neatturēs ne aukstums, ne Latvijas nabadzība, šī vide ir Krievijai pierasta un šeit dzīvot var. Nu tad mūsu valstiskās kapacitātes krietni saruks, ja tie būs stihiski pūļi simtiem tūkstošu, ar kuriem tu vairs nezini, ko darīt.”

L.Taivānam šī gada februāris vispār ir bijis intelektuāli ļoti ražens. Pirms neilga laika viņš publiski klāstīja citus absurdus un nacionāli pazemojošus piedāvājumus.

Piemēram, viņš aicināja migrantu bērnus bez vecākiem uzņemt latviešu ģimenēs: „Strādājošs modelis būtu uzņemt bāreņus – bet nevis bērnunamos, bet ģimenēs.” Starp citu, L.Taivāns latviešus neaicina pašiem dzemdēt bērnus.

Š.g. februārī viņš sabiedrību iepazīstināja ar hiperoriģinālu novērojumu: „ Pēc teorētiskiem (!?) un praktiskiem apsvērumiem, bēgļi sliecas mācīties krievu valodu un pievienoties krievu kopienai.” Šī hiperoriģinālā novērojuma šovinistiskais zemteksts Latvijā nav jāpaskaidro.

L.Taivāns ir pazīstams nacionālā naida kurinātājs. Latvijas Musulmaņu biedrību savienībai jau nācās publiski nosodīt L.Taivāna šovinistiskos izteikumus. L.Taivāns publisko nosodījumu nav ņēmis vērā. Šogad februārī viņš atkal iepriecināja ar savām šovinistiski nekorektajām pērlēm: „Dažreiz varam brīnīties, kāpēc reizēm primitīvas ciltis, cilvēki ar izteikti zemāku kultūru, negrib to mainīt, viņi grib palikt pie viņas, to saglabāt, nodot saviem bērniem”; „Islāms kā reliģija satur struktūras, kas sastāv no vardarbības. Džihādam nav jāizpaužas kā fiziskai varmācībai, tomēr pat mierīgs džihāds ietver agresijas elementus. Musulmaņu imigrantu masu intelektuālais uzstādījums šodien precīzi atspoguļo 7. gadsimtā notikušo. Struktūra nav mainījusies. Progress ir skāris materiālo sfēru – ir mobilie telefoni, darbojas sociālie tīkli, taču garīgs intelektuāls progress šī vārda augstākā nozīmē nav redzams”; „Patriarhālā kultūra, kas piemīt islāma civilizācijai, atstāj indivīdu bez iniciatīvas un rīcības iemaņām. Audzināšana ir despotiska, vērtības ir orientētas uz kopienas, dzimtas, klana interesēm, bet ne uz katra personības izaugsmi un panākumiem. Zinātnei un zinātniekiem nav nekāda prestiža sabiedrībā, īpaši salīdzinājumā ar reliģijas profesionāļu statusu.”

L.Taivāna izteikumi faktiski ir ne tikai šovinistiski, bet arī primitīvi, sekli un aplami. Atgādina „ķēķa” socioloģiju, „ķēķa” filosofiju.

Tā, piemēram, viņš migrācijas problemātiku neskata planetāri globālās demogrāfiskās pārejas kontekstā. Migrācijas problemātikas apskats bez demogrāfiskās pārejas faktora liecina par ļoti vāju orientēšanos globālo sociālo problēmu analītikā.

Turklāt L.Taivāns ir atpalicis no intelektuālās modes. Viņš visus procesus skaidro no kādreiz modīgās civilizāciju sadursmes koncepcijas viedokļa. Viņš nav sapratis un nav speciālajā literatūrā uzzinājis par šīs koncepcijas zinātnisko mazvērtību un ideoloģisko būtību. Tas pat studentiem tagad ir zināms, ka minētās koncepcijas mērķis bija „zinātniski” pamatot un attaisnot ASV planetāro ekspansiju. Koncepcijas aplamība tika vienprātīgi atzīta ANO speciālā zinātniskajā pasākumā.

L.Taivāns vēlas par sevi atstāt gudra, zinoša un oriģināla domātāja iespaidu. Tas nav slikti. Taču tam ir vajadzīgs noteikts resurss. Domājams, L.Taivāns paškritiski apzinās savas reālās iespējas. Lai par sevi atstātu gudra, zinoša un oriģināla domātāja iespaidu, viņš ir izvēlējies savai personai adekvātu ceļu. Viņš zina, ko ciena mūsu sabiedrībā. Viņš zina, ar ko var iepatikties mūsu sabiedrības prāvai daļai. Viņš zina, kā aizklāt savu analītisko infantilismu. Krievijas difamācija un baidīšana ar „krieviem” ir piemērots līdzeklis.

L.Taivāns ir savu panācis. Viņa jaunā šovinistiski zombējošā ideoloģiskā tēze pie mums liecina par lielu gudrību, lielām zināšanām un oriģinālu domāšanu. Tas nekas, ka normāliem cilvēkiem tāda tēze liecina par stulbu paņēmienu aizklāt savu analītisko bezspēcību, kā arī par Latvijas starptautiskās reputācijas graušanu.