Iesaki rakstu:

Saeimas priekšsēdētāja, Vienotības faktiskā politiskā līdere Solvita Āboltiņa visā intervijas laikā tikai dažbrīd paceļ acis, pārējo laiku fokusējot skatienu uz Mangaļu pudelītes korķi, kuru virpina pirkstos. Pēc 39 minūtēm ienāk apsargs, pasakot, ka intervija jābeidz, un šķiet, ka Āboltiņa to uztver ar atvieglojumu. Pēc intervijas pārlasīšanas paliek iespaids, ka nekas tajā nav pateikts un frāzes par nenolaisto tiesiskuma karogu nesaskan ar to reālpolitiku, kuru, apsēžoties pie viena galda smagos noziegumos apsūdzēto Aivaru Lembergu, ir izvēlējusies Vienotība. Šie jautājumi pēc būtības paliek neatbildēti.

No malas izskatās, ka jums ļoti tīk jaunais – valsts otrās amatpersonas – statuss. Vai Saeimas priekšsēdētājas amata iegūšana attaisnojās, ņemot vērā, ka cena, kuru par to samaksāja Vienotība, bija ļoti izmērāma – Satiksmes ministrija Lemberga cilvēkam?

Jūs uzdevāt vairākus jautājumus vienā jautājumā. Es sākšu ar atbildi, ka es ikvienu amatu pirmām kārtām uztveru kā atbildību, un, ja kāds vēlas kādu amatu tikai tāpēc, ka viņam liekas, kas tajā ir kaut kas labs, - nu, es ne uz vienu amatu, kuru esmu ieņēmusi, neesmu tādā veidā skatījusies. Un šo amatu es redzu pirmām kārtām kā lielu atbildību un kā lielu darbu, jo šī ir vēsturiska iespēja izpildīt to, kas ir Satversmē rakstīts, lai cilvēki saprastu, ka viņi dzīvo parlamentārā valstī, ka viņi ievēl deputātus un parlaments ir tā vieta, kurā jābūt lēmumiem pieņemtiem, lēmumiem debatētiem. Parlamentam jābūt atvērtam, parlamentā ir jānāk cilvēkiem, jādiskutē, un šī ir tā vieta, kur lēmumi tiek pieņemti.

 Valdības veidošanas procesā savukārt nekādas tamlīdzīgas versijas, kā nosaucāt jūs, netika apspriestas. Katra no valdību veidojošajām partijām pieteica savas ambīcijas, ja tā var teikt, jeb savu vēlmi kaut ko izdarīt valsts labā, kur sevi realizēt kā partijai un kā politiķiem, un tas tika izrunāts. Nu, tas rezultāts šobrīd ir tāds, kāds viņš ir.

Kad Vienotība gāja uz to, lai ieņemtu divus no trim augstākajiem valsts amatiem – premjeru un Saeimas spīkeri, jūs apzinājāties, ka ZZS kā otram koalīcijas partnerim būs veto uz Valsts prezidenta amatu? Varbūt jau ir tāda vienošanās?

Es gribētu teikt, ka tas nav ne Latvijas vēsturē, ne Latvijas jaunāko laiku vēsturē izņēmuma gadījums, ka vienai partijai ir gan premjers, gan Saeimas priekšsēdētājs – tā tas ir bijis Latvijas ceļa laikā, tā tas ir bijis, kad Emsis bija premjers un Ūdre bija Saeimas spīkere, tā ka ne vienmēr tās lietas tiek kārotas tādā veidā, kā jūs to mēģināt sakārtot. Ir kaut kādas lietas, kas vienkārši sakrīt, un nenotiek nebūt tā, kā tiek mēģināts iztēlot, ka ir kaut kādi tirgi vai tirgošanās par to. Notiek normāls sarunu process, kurā tad bieži vien, protams, ir kāds cilvēks, kurš grib vai pat vēlas ieņemt šo amatu, vai partijai šāds amats ir interesants, tā ka tas viss notiek normālā demokrātiskā debatē.

Savukārt, kas attiecas uz prezidentu, manuprāt, neatkarīgi no tā, vai tiks pārvēlēts esošais prezidents vai tiks izvirzīti jauni kandidāti, ir svarīgs tas process, kādā tas notiks. Jo ir jābūt tai debatei, kāds tad ir šī prezidenta kandidāta uzstādījums, ko viņš redz, kā viņš redz daudzas no lietām attīstāmies. Protams, prezidentam ir šobrīd ir nosacīti, saskaņā ar Satversmi, ļoti mazas pilnvaras, bet prezidents tomēr ir augstākā amatpersona, kura pati ar savu piemēru un ar stāju un nostāju spēj daudzas lietas ietekmēt, kā mēs to zinām gan no mūsu iepriekšējiem prezidentiem, gan no Vairas Vīķes-Freibergas milzu ieguldījuma mūsu ārpolitikas veidošanā, gan arī, es tomēr arī uzskatu, Zatlera kunga nosacītais ultimāts parlamentam, kad viņš vienīgais pēc 13. janvāra spēja uz šo lietu paskatīties tā, kā, manuprāt, bija jāpaskatās parlamentam.

Kā jūs redzat šo caurspīdīgo procesu prezidenta izraudzīšanai? Kad tam būtu jāsākas, kad ir jānosauc kandidāti un cik tad garam jābūt šim procesam?

Īsi pirms Zatlera ievēlēšanas tika uzrakstīts likums ar kandidātu nosaukšanas un izvirzīšanas kārtību, kurš ilgi jau no Gunta Ulmaņa laikiem bija prezidenta kancelejā diskutēts, likums, kurš vismaz nosaka šos formālos termiņus, kā prezidents tiek izvirzīts. Bet attiecībā uz debati es uzskatu, ka tūlīt pēc jaunā gada debate ir jāuzsāk. Es to iniciēšu uzsākt arī Vienotībā, jo mēs līdz šim neesam diskutējuši, lai arī mums būtu diskusija un argumenti.

Tad jūs uzstāsiet, ka partijām jau neilgi pēc jaunā gada ir jānosauc savi kandidāti? Ja jā, kas būs šīs debates saturs, viela?

Saturs un viela būs pirmām kārtām partiju attieksme pret esošo prezidentu, jo ir jābūt šiem publiskajiem argumentiem, kāpēc jā, kāpēc nē. Balsojums tikpat ir aizklāts ar 51 balsi. Tas nav šo prezidenta vēlēšanu jautājums, bet nākamajām vēlēšanām par to ir jādiskutē, jo prezidenta prestižs būs krietni lielāks, ja viņu ievēlēs divas trešdaļas parlamenta. Tas ir tas, uz ko es aicināju savā 18. novembra runā, un viens no šī parlamenta uzdevumiem – kaut vai tādā veidā iedot šim amatam lielāku svaru. Es uzskatu, ka 51 balss ir pārāk maz. Viedoklis par amatpersonām var būt dažāds, bet politiķiem ir jāprot pamatot savu lēmumu – kāpēc viņi vienu vai otru kandidātu virza vai nevirza, aizstāv vai neaizstāv. Es arī uzskatu, ka Zatlers nav devis ne jā, ne nē, ka viņš kandidēs otro reizi.

Tad Vienotība nav gatava pateikt, ka neizvirzīs savu kandidātu prezidenta amatam?

Mums tiešām nav bijusi iekšēja debate par šo jautājumu, lai es runātu Jaunā laika vai Vienotības vārdā, jo atšķirībā no iepriekšējām vēlēšanām, kad ir bijis pilnīgi skaidrs, ka tas būs jaunās Saeimas uzdevums - izraudzīties jaunu prezidentu, jo Vairai Vīķe-Freibergai beidzas otrais termiņš, šobrīd mums ir esošs prezidents, kuru var pārvēlēt uz otru termiņu.

To debati nevar interpretēt arī kā zināma presinga izdarīšanu uz Zatleru, lai viņš šīs publiskās debates fonā savlaicīgi pasaka, vai ir ieinteresēts otrajā termiņā? Un jautājums arī, vai jūs esat ieinteresēti Zatlera palikšanā, jo tas nozīmē esošās situācijas saglabāšanu?

Es domāju, ka politiķiem jebkurā lēmumā, kuru viņi pieņem, ir jāvadās no sabiedrības interesēm, politiķiem ir jāņem vērā un jārunā ar sabiedrību, tāpēc es teicu, lai šī debate būtu pietiekami savlaicīga un kvalitatīva, lai arī sabiedrības un noskaņojums būtu zināms.

Tas ir – sabiedrības noskaņojums, vai Zatlers var ieņemt uz otru termiņu šo amatu?

Arī šis viedoklis ir jāņem vērā, jo gala lēmums – tā ir mūsu atbildība, tā ir šī parlamenta atbildība izraudzīties prezidentu, un tas būs vēl viens pārbaudījums, manuprāt, aiz budžeta šim parlamentam, kāds būs šis process.

No kurienes politikas kuluāros radās runas, ka Lembergam nebūtu iebildumu, ja jūs ieņemtu prezidenta amatu? Parasti jau nav dūmu bez uguns, ja?

Šādu versiju dzirdu pirmo reizi. Jūs gan neesat pirmie, kas man to jautā, bet varu atbildēt: nē, es uz šo amatu nekandidēšu. Es esmu uzņēmusies atbildību par kaut ko, ko es daru, un es esmu, manuprāt, ļoti daudz ko uzsākusi, man ir daudz ieceru attiecībā uz šo parlamentu, un man ir svarīgi to, ko es esmu teikusi, ko es gribu darīt, mēģināt to izdarīt parlamentā.

Labi, bet jums ir skaidrs, kā izvairīties no situācijas, kad partijas saka vienu, bet gala rezultāts balsojumā, kā tas bija Maizīša gadījumā, ir cits, kā izvairīties no šīs dubultās morāles?

Nu es gribu teikt, potenciāls šim parlamentam ir, jo ir 60 jauni deputāti, un arī, es domāju, tie 40 pārvēlētie ir novērtējuši, ka sabiedrība ļoti rūpīgi šoreiz vērtēja politiķus un šī tradicionālā svītrošana krustu šķērsu bija ļoti tāda acīmredzama un zīmīga. Tas nozīmē, ja parlaments nemācās no savām kļūdām, tā ir ļoti rupja kļūda, kas grāva parlamenta prestižu, un gribu cerēt, ka ikviens cilvēks, kurš pieņems šo lēmumu, ka tie politiķi, kas vada partijas, frakcijas, arī kaut ko mācās no iepriekšējām kļūdām.

Jums kā Saeimas spīkerei varbūt padomā ir vēl kāds kandidāts bez Zatlera?

Es uzskatu, ka ir cilvēki – gan Zatlers varētu šo darbu turpināt, gan varētu būt arī kāds cits prezidenta kandidāts. Kā jau teicu, šeit svarīga ir šī debate, kāpēc viens vai otrs.

Bet jūs no sava vēlētāja esat sapratuši, vai viņi grib Zatleru uz otro termiņu, jo tieši jūsu vēlētājs bija tas, kas asi iebilda pret veidu, kā Zatlers tika ievēlēts?

Katrā ziņā es domāju, ka sabiedrības attieksme pret to, ko ir veicis prezidents, arī ir divējāda, kā pret jebko, kas ir darīts. Bet sabiedrība, manuprāt, ir novērtējusi gan viņa centienus atbalstīt Dombrovska valdību, gan viņa rīcību pēc 13. janvāra. Tā sajūta, kā viņš tika izraudzīts, es domāju, šobrīd prezidentam arī ir viens no lielākajiem mīnusiem, bet viņš ir zināmā mērā bez vainas vainīgais. Nu... ne bez vainas vainīgais, bet viņš tajā procesā tika... viņš pieņēma šos notikumus.

Tātad viņš nav nevainīgs...

... Nu, jā...

... Process nevar notikt, ja cilvēks tam pretojas...

Protams, tu nevari kļūt par prezidentu, ja tu tam nepiekrīti, tu apzinies, kas tevi izvirza un kādā veidā. Šī iesaiste, protams, ir, un šie riski katram, kas uzdrīkstas uz to kandidēt, ir jāizvērtē.

Jūs arī minējāt tādu uzstādījumu, ka šeit nav nekādi politiskie tirgi Saeimā, ka viss notiek demokrātiskā un caurspīdīgā veidā, bet kaut kādu zināmu smīnu tas manī izraisa, lai gan es tiešām gribētu ticēt, ka demokrātija dominē mūsu valstī. Kā jūs to varat apliecināt, ka nav nekādas politiskās vienošanās, ja mēs pēc daudziem lēmumiem tomēr varam izdarīt secinājumus?

(Šajā mirklī apdullinošā skaļumā iezvanās lielais pulkstenis Āboltiņas kabinetā, un Pietiek retoriski pavaicā: varbūt tā ir sirdsapziņa? „Nē, tas ir Saeimas pulkstenis, kurš strādā,” atbild Āboltiņa.)

Es gribu atkārtot, ka ir 40 jauni deputāti, un varu apliecināt, cik karstas debates pat par tādiem sīkumiem notiek Vienotības frakcijā, un es ļoti labi arī redzu mūsu partnerus zaļos zemniekus, arī šī te budžeta veidošanas debate, kas bija astoņas stundas, kamēr notika koalīcijas sēde Ministru kabinetā – tas vienkārši liecina, ka nav tā, ka var kāds pateikt: šis lēmums ir tikai viens un pareizais. Arī tie cilvēki, kas ir ievēlēti, tomēr apzinās savu atbildību, gan savas tiesības un savus pienākumus, un citādāk pieņemt lēmumu, kā par viņu diskutējot, nav [iespējams]. Arī es šorīt tikos ar sociālajiem partneriem, un tā pamattēze ir – lai tu vispār kādu lēmumu pieņemtu, ir jāsēžas un jādiskutē, un tas ir tas process, kurš notiek.

Bet sabiedrībā ir viedoklis, ka Saeima ir balsošanas mašīna, kāpēc lai tas mainītos?

Nu tas ir tas jautājums... Ja mēs paraugāmies uz budžeta debati, sociālie partneri uzskata, ka nav pietiekami debatēts vai viņu viedoklis pietiekoši ņemts vērtā. Tas ir tas pats, kas ar neatkarīgajām iestādēm, neatkarība nenozīmē visatļautību. Un tieši tāpat ir dialogs, kurā tiek atrasts kompromiss – arī šodien sociālie partneri man no rīta apliecināja, ka budžets ir jāpieņem, premjers viņiem ir solījis diskusiju par iespējamiem budžeta grozījumiem.

Jā, bet, kamēr budžetu pieņēma valdībā, sociālie partneri varēja justies apdalīti, ka viņu viedokli neņēma vērā, budžets gāja ļoti ātrā tempā cauri valdībai, tagad ļoti ātrā tempā cauri Saeimai...

Es domāju, nevajag jau uzturēt mītu, ka budžets ir sākts izstrādāt tagad novembrī, kad sanāca jaunā Saeima un valdība, – šī budžeta izstrāde un reformu vadības grupa jau strādā no 2009. gada un tie lēmumi, kas tur ir, ir lēnā garā tur atspoguļoti. Daļa sociālo partneru priekšlikumu ir tādi, kas ir bijuši tajos pašos Pasaules Bankas ieteikumos, kas ir ļoti nepopulāri un, manuprāt, šobrīd Latvijas sabiedrībā arī nerealizējami, kā samazināt gan tās pašas bērnu naudas vai miršanas pabalstus. Pieņemot gala lēmumu parlamentā, mums ir jāvar arī atrast līdzsvars parlamentā starp dažādām sabiedrības grupām. Ja šis ir stabilitātes budžets, kā viņu nosauca premjers, es viņu redzu arī kā stabilitātes, partnerības un atbildības budžetu, tad nākamajam ir jābūt attīstības budžetam.

Vērtējumi tomēr ir ļoti pretrunīgi, vai šis ir stabilitātes budžets, jo to jūs izveidojāt, ceļot nodokļus, kas bija pretējais tam, ko Vienotība solīja pirms vēlēšanām. Turklāt mēs arī redzam, ka strukturālās reformas nav īstenotas, un ir jautājums, kā tad jūs izveidosiet nākamo budžetu, kam jābūt attīstības budžetam?

Es pirmām kārtām iebildīšu par budžetu – šis ir stabilitātes budžets, jo mēs redzam, ka divi iepriekšējie bija krīzes budžeti, un, atgriežoties pie solījumiem vēlētājiem, jā, protams, bija solījums pārnest nodokļus vairāk uz bagātajiem, un arī šajā budžetā šis pats iedzīvotāju ienākuma nodokļa samazinājums par vienu procentu un sociālā nodokļa celšana par diviem procentiem ir tas veids, kā domā par tām ģimenēm, kurām ir vairāk bērnu, kuras ir mazturīgās un kuras ir ģimenes, kas saņem atalgojumu līdz 500 latiem, kādu ir 70 procenti. Arī par PVN – tas nav darbaspēka, bet patēriņa nodoklis, un gribu teikt, ka tas arguments, kāpēc viņš tiek celts jau šogad, ir, domājot par to, cik svarīgi no uzņēmējdarbības vides ir ieviest 2014. gadā eiro un uz budžeta samazinājumiem skatīties divu gadu griezumā. Tas nozīmē, ka arī nākamgad kaut kādi pasākumi būs jāveic un tā laipiņa, kur var griezt kaut ko vai ietaupīt, ir tik šaura, cik viņa ir. Lai ieviestu eiro, ir ne tikai kritērijs par budžeta deficītu, bet arī par inflāciju, un visas pazīmes liecina, ka nākamajā gadā valdībai varētu būt jānodarbojas ar inflācijas apkarošanu, līdz ar to versija pacelt patēriņa nodokļus nepacelsies.

Tad jūs ar to gribat teikt, ka nākamgad vairs PVN netiks pacelts?

Jā, to jūs sapratāt pilnīgi pareizi un precīzi – ja būs jācīnās ar inflāciju, nevienu patēriņa nodokli celt nevarēs, jo tas ir vienīgais veids, kādā veidā to bremzēt...

Tieši otrādi – kad ir inflācija, tad jāceļ patēriņa nodokļi, kad ir krīze – tad jāsamazina...

... bet katrā ziņā tas, par ko mēs vienojāmies ar sociālajiem partneriem, tas, kas tika iesākts parlamentā, ir domāt par budžeta plānošanas procesu. Mums ir jāiet prom no tā, ka budžetu pieņem kaut kad gada beigās, kad budžets ir tikai kaut kāda matemātika, nevis vīzija par valsts ilgtspējīgu attīstību.

Jūs iepriekš noliedzāt, ka ir politiskā tirgošanās, minējāt, ka ir jauns lēmumu pieņemšanas process, ka viss tiek izdiskutēts, bet mēs redzam, ka nekas nav mainījies, ka budžets tiek dzīts cauri Saeimai, priekšlikumu iesniegšanai ir dota viena diena, tai pat laikā jūs tiekaties ar sociālajiem partneriem, ko var uzskatīt par tādu dekoratīvu tikšanos. Savukārt tas piemērs, ko jūs minējāt par šo astoņu stundu ilgo koalīcijas tikšanos Ministru kabinetā, kur viens no koalīcijas partneriem nemitīgi sazinājās ar klāt neesošo Lembergu, vai tā nav tirgošanās un pilnīgi necaurspīdīga debate, kur pēc tam iznāk ārā un pasaka tikai ļoti virspusējus vienošanās punktus?

Es gribētu teikt, ka budžets – to atzīst gan sociālie partneri, gan pat opozīcijas deputāti, kuri vakar atbalstīja budžetu pirmajā lasījumā, - ka ir ļoti svarīgi šo budžetu pieņem līdz gada beigām. Un sociālie partneri šodien nebūt neapliecināja, ka viņi netiek uzklausīti, netiek ņemti vērā, jo arī tajā tikšanās reizē biju aicinājusi Finanšu ministrijas parlamentāro sekretāri, viņa savukārt ar konkrētajiem arodbiedrību priekšlikumiem strādāja jau komisijā. Tā ka ir, protams, lietas, kuras vienmēr var uzlabot, bet katrā ziņā tam, ka nenotiek dialogs un vēlme sadarboties, rast kompromisus, lai kopā domātu, kā šie lēmumi tiek pieņemti, nu, negribēšu piekrist.

Un par lēmumu pieņemšanu koalīcijā?

Koalīcijā sēž... koalīcija, manuprāt, tiek mistificēta kā kaut kas tāds, kur notiek kaut kas ļoti briesmīgs, bet tā praktiski ir kaut kādu viedokļu saskaņošana, un tas, kas tur notiek, ir kaut kāda jautājuma, ar kuru varbūt nav iepazinušies Vienotības vai zaļo zemnieku pārstāvji, atlikšana vai aizsūtīšana uz kādu papildu debati kādās darba grupās vai, kur tiek lemts, kādā veidā neapgūtie Eiropas fondi tiek pārdalīti, jo, kā mēs zinām, tā ir vienīgā lielākā nauda, kura mums ir apgūstama, kas mūs ved uz kādu attīstību. Ja tas bremzējas, ir svarīgi, lai iespēju robežās viņi tiek izmantoti kaut kur citur.

Vai var teikt, ka Vienotība kaut kādā veidā ir legalizējusi Lembergu politikā? Viņš joprojām ir un pāris gadus būs smagos noziegumos apsūdzētais, un droši vien būs vēl kaut kādas lietas, bet tajā pašā laikā viņš pēcvēlēšanu rītā sēž kopā ar premjeru un Vienotību, runā par valdības veidošanu, par valsti.

Es gribu teikt, ka Lembergs sēdēja pie galda arī Kalvīša valdībā...

Bet tur nebija Vienotības! Un tas bija pret jūsu uzstādījumiem...

Vienotības sastāvā esošais Jaunais laiks ir kritizēts gan no saviem vēlētājiem, gan politikas vērotājiem, ka labāk izvēlas stāvēt malā un kritizēt, nevis darīt kaut kādas reālas lietas. Reālā situācija ir, ka Vienotības sadarbības partneris ir šajā Saeimā pārstāvētā Zaļo un zemnieku savienība, kura sastāv no partijas Latvijai un Ventspilij, no Liepājas partijas, no zaļajiem un no zemniekiem. Tātad šī ir realitāte, ka Lembergs ir viens no partijas vadītājiem, ja mēs gribam strādāt, ar kuru mums ir jārēķinās. Un es gribu teikt, ka Lemberga kungs tur nemaz tik bieži neparādās šajās sarunās. Katrā ziņā pēc vēlēšanām šajās sarunās bija vajadzīgi visu partiju pārstāvji, un viņš ir partijas vadītājs.

Tad jūs nepiekristu, ka Vienotība ar šo savu pozīciju ir legalizējusi Lembergu politikā?

Nē, es gribētu teikt, ka ir tiesiski jautājumi, kurus tiesiskā valstī risina tiesībsargājošās iestādes, un ir politiski jautājumi, politiski lēmumi, politiski solījumi, caur kuriem tad veidojas valdība, veidojas parlaments. Un, manuprāt, ir svarīgi, lai Dombrovska valdība, kurai noticēja liela daļa sabiedrības, kurai iedeva milzīgu uzticības kredītu, lai viņa varētu strādāt.

Bet jums nav neērti, kad jūs ar visiem saviem godīguma principiem, kurus jūs esat deklarējuši, sēžat kopā ar cilvēku, kurš kopš Latvijas Republikas atjaunošanas ir pircis varu un diez vai ir mainījis savu attieksmi?

Es katrā ziņā sēžu pie galda ar Brigmaņa kungu...

...viņš ir viens no tiem, kuru Lemberga kungs, iespējams, ir nopircis...

...kā zaļo zemnieku frakcijas vadītāju un diskutēju konkrētus jautājumus, kuri ir jālemj parlamentam.

Varbūt varat prasīt Brigmaņa kungam, lai Latvijai un Ventspilij deleģē citu pārstāvi, lai viņš tiek vaļā no Lemberga ietekmes?

Demokrātiskā valsī un valdībā, kuru veido divas partijas, droši vien būtu dīvains mehānisms, kurā kāds no partneriem uzstādītu konkrētas iebildes pret kādas partijas vadītāju.

Bet jums liekas normāli, ka demokrātiskā valstī pie varas partiju galda sēž cilvēks, kurš ir apsūdzēts smagos noziegumos, cilvēks, kurš ir mērķtiecīgi gadiem ilgi īstenojis varas pirkšanu? Tas ir normāli?

Lai cik bieži mūsu valstī ir kritizēts tiesiskums, es gribu teikt, šīs lietas visas atrodas procesā un tiesībsargājošajām iestādēm ir jāizlemj atbilstoši likumam.

Bet, vai tad Jaunajam laikam visus šos gadus nebija skaidrs, ko nozīmē oligarhs Lembergs politikā un kādas ir viņa intereses? Kur ir palikušas visas frāzes par tiesiskumu un oligarhu lomas mazināšanu politikā – kāpēc mēs nedzirdam vairs tās dienaskārtībā?

Es gribu teikt, ka arī šīs valdības deklarācijā ir pietiekama sadaļa atvēlēta tiesiskuma jautājumiem un stipra un neatkarīga tiesu vara ir viens no demokrātiskas valsts stūrakmeņiem, un tas nekur nav pazudis no valdības deklarācijas, ne arī dienaskārtības. Protams, cilvēki šobrīd vairāk koncentrējas uz savu ikdienišķo problēmu risināšanu un uz to, lai domātu bieži vien, kā izdzīvot. Bet esmu pārliecināta, ka ļoti svarīgi ir arī tiesiskuma jautājumi, jo Jaunais laiks bija tas, kurš ar korupcijas apkarošanas tēmu uzvarēja 8. Saeimas vēlēšanās, un nekur šis karogs nav pazudis. Katrā ziņā es esmu pārliecināts, ka daļa cilvēku, kuri aizbrauc no valsts, aizbrauc ne tikai ekonomisko apsvērumu dzīti, viņi aizbrauc arī dēļ ļoti daudzām lietām, gan dēļ politiķu attieksmes, gan vēl kaut kādām lietām. Tā ka tiesiskuma jautājumi ir ļoti svarīgi.

Tās nav tikai tukšas frāzes, ņemot vērā kaut vai šo Lemberga milzīgo ietekmi, gan to piemēru ar KNAB, kas ir Vienotības un premjera problēma, ka viņš ilgstoši nevar atrisināt šo konfliktu un KNAB tiek iznīcināts faktiski no iekšienes, kaut kādiem ārējiem spēkiem piedaloties? Tās ir tikai tukšas frāzes! Kā lai sabiedrība notic par šiem karogiem, šo tiesiskumu, par korupcijas apkarošanu, ja realitāte ir pilnīgi savādāka? Ja tas ir svarīgi, ķerieties taču klāt, neļaujiet iznīcināt to pašu KNAB, ja jūs nevarat pateikt, lai Lembergs nesēž pie valdības galda!

Es gribu teikt, ka nekad savā dzīvē neesmu vadījusies no tā, ka kaut kas, ko es saku, būtu tukšas frāzes, un ar savu darbību to arī esmu mēģinājusi apliecināt un apliecināšu arī šajā amatā. Savukārt es atgādināšu vēlreiz, ka mēs dzīvojam tiesiskā valstī un ir konkrētas lēmumu pieņemšanas procedūras. Mēs daudzus lēmumus dzīvē cenšamies izdarīt pēc principa – patīk vai nepatīk, bet jāskatās, vai ir tiesiski, vai prettiesiski. Arī uz KNAB priekšnieku ir noteiktas procedūras.

Vai nav tā, ka Vienotībai ir sasietas rokas Vilnīša jautājumā tieši šīs sadarbības ar Lembergu dēļ?

Es vēlreiz gribētu atkārot, ka pēc tā gadījuma, kad Kalvītis pēc „patīk, nepatīk” principa gribēja izrēķināties ar Loskutovu, ir likumā precīzi uzrakstītas darbības, pēc kurām pieņem lēmumu. Ja to dara parlamentā, tam vajag 51 balsi. Mēs nevaram ar to, kas mums nepatīk, vienkārši izrēķināties, mums ir jāatrod tiesisks risinājums.

Jaunais laiks, Vienotība ir visu laiku gājuši ar šo KNAB karogu, ar pretkorupcijas karogu, bet tagad, kad KNAB ir grūtībās, jūs faktiski pasakāt, ka jums ir vienalga. Es gribētu šo jautājumu vispārināt uz to, kas tad ir Vienotības ideoloģija, jo šis vecais karogs, ņemot vērā visus tos apstākļus, kurus mēs intervijā iezīmējām – Lembergs un tā tālāk – vairs neļauj noticēt?

(Āboltiņa atbild, jau kājās ceļoties un virzoties uz durvīm.) Tā kā man ir jāiet, tad uz šo jautājumu es ļoti labprāt jums atbildēšu – Vienotība šobrīd diemžēl vēl ir tikai triju partiju apvienība, bet tas savukārt ir atkal viens ļoti svarīgs, fundamentāls jautājums – partijas izveide. Protams, Vienotība kā partija neveidosies mehāniski, Vienotība kā partija piedāvās arī savu redzējumu valsts attīstībai, gan arī savu ideoloģiju.

Jūs būsiet Vienotības līdere?

Katrā ziņā tas ir iekšējās debates jautājums. Vienotībā ir daudz spēcīgu līderu, martā es kļūstu par Vienotības priekšsēdētāju un redzu to kā savu svarīgāko uzdevumu – veidot šo partiju.

Kuš būs apvienotās partijas līderis?

To lems partijas biedri.

Jūs nesakāt – Dombrovskis...

...