Menu
Pilnā versija

Iesaki rakstu:
Twitter Facebook Draugiem.lv

Saistībā ar jaunajiem faktiem bijušā Muitas kriminālpārvaldes priekšnieka Vladimira Vaškeviča spridzināšanas lietā Pietiek šodien publicē viena no nu jau divu tiesas instanču par vainīgu šajā un citos noziegumos atzītajiem - uzņēmēja Mārtiņa Putniņa aizstāvja Artūra Zvejsalnieka aizstāvības runu Augstākajā tiesā šā gada 16. maijā. Vienu saistībā ar šo runu noliegt nevar - tā patiešām uzdod jautājumus, uz kuriem neviens nav atbildējis, un ne pārāk labā gaismā parāda Latvijas tiesu sistēmu.

Nu jau vairākus gadus, būdams iesaistīts šajā lietā, esmu guvis pārliecību, ka ir notikusi viena no smagākajām tiesas kļūdām Latvijas jaunākajā vēsturē. Par trīs slepkavībām un slepkavības mēģinājumu ir notiesāti nevainīgi cilvēki, savukārt īstie slepkavas ir brīvībā un turpina apdraudēt sabiedrību.

Es tā saku ne tāpēc, kas esmu advokāts vai man par to maksā, lai es to teiktu, bet tā ir mana pārliecība, kas veidojusies šīs lietas izmeklēšanas un iztiesāšanas laikā. Mārtiņš Putniņš nav ideāls cilvēks, vairākas viņa darbības var dažādi vērtēt no likuma viedokļa, tāpat arī Sergejs Markevičius un Edgars Krogertas nav vienmēr bijuši likumpaklausīgi pilsoņi un ir bijuši konfliktā ar likumu, bet viņi nav slepkavas.

Policija un prokuratūra ir centusies veidot it kā loģisku stāstījumu par to, kā notikušas slepkavības un kāpēc Putniņam, Markevičius un Krogertas tas būtu vajadzīgs. Tomēr pie sīkākas iepazīšanās ar detaļām loģika zūd, atstājot fragmentāras, nekonkrētas un brīžiem pretrunīgas ziņas, ne ar ko neapstiprinātus atsevišķu personu apgalvojumus savstarpēji pretrunīgas un šaubīgos apstākļos iegūtas liecinieku liecības.

Faktiski ir notikusi viena no bīstamākajām kļūdām, kādas ir iespējams pieļaut izmeklējot noziegumu. Izmeklētājs tā vietā, lai vāktu faktus, pārbaudītu tos un tiem izdarītu secinājumus un, sāka ar secinājumu par Putniņa, Markevičius un Krogertas vainu un tad piemeklēja tam kaut kādus pierādījumus. Diemžēl no lietas materiāliem izriet, ka daļa pierādījumu tikuši arī mākslīgi radīti.

Viens no galvenajiem jautājumiem, kas mulsina, pieņemot versiju, ka policijas darbinieki varētu būt vākuši nepatiesus pierādījumus, pamudinājuši lieciniekus sniegt nepatiesas liecības, un faktiski tika daudz darījuši, lai panāktu nevainīgu cilvēku notiesāšanu, ir - kāpēc viņi tā ir darījuši? Pirmās instances tiesā uzdeva jautājumu - kāda interese policijas darbiniekiem apmelot apsūdzētos? Jautājums loģisks un tikpat loģiska arī atbilde - nekāda! Domāju neviens no policijas un prokuratūras darbiniekiem nebija tieši ieinteresēts nepatiesi apsūdzēt M.Putniņu, E.Krogertas un S.Markevičius. Pieņemu, ka viņi pat nepazina viņus pirms tam. Tad, kāpēc tas notika?

Bet vai vienmēr ir jābūt acīm redzamai motivācijai? Domāju, ka pie lietas strādājušie policisti un prokuratūras darbinieki patiesi darīja visu iespējamo, lai atklātu šos smagos noziegumus. Pēc ilgas izmeklēšanas tika izveidota versija, kas principā likās iespējama. Bija personas, kuras tika turētas aizdomās, personas aizturētas un liecinieks - E.Jansons, kurš šo versiju tik labi atstāsta. Pēc mokām ar Gulbi, smagas un publiskas neveiksmes, bija beidzot iespēja atklāt vairākus ļoti skaļus noziegumus. Protams, tika darīts viss iespējamais, lai pierādītu aizdomās turēto vainu. Tajā brīdī ļoti svarīgi ir, lai patiesa vēlme un degsme atklāt noziegumu, nepārmāc vēlmi atklāt patiesību.

Latvijas tiesībaizsardzības iestāžu vēsturē ir vairāki gadījumi, kad personas tikušas kļūdaini apsūdzētas un pat notiesātas par sevišķi smagiem noziegumiem.

Viens no slavenākajiem un folklorizētajiem tēliem Latvijā ir Ansis Kaupēns. Kopumā viņš pastrādājis gandrīz četrdesmit smagus noziegumus. Viens no A. Kaupēna visšausmīgākajiem noziegumiem ir Klabiņu māju aplaupīšana, nodedzināšana un piecu cilvēku, tostarp, bērnu nogalināšana 1922. gada Vasarsvētkos. Kopumā Kaupēns veicis 19 slepkavības. Par A. Kaupēna noziegumiem nevainīgi sodīti vismaz pieci cilvēki. Tai skaitā par Klabiņu mājās pastrādātajiem noziegumiem uz nāvi - pakarot notiesāts un nāves sods izpildīts Jānim Staņķim.

Vēl viens A.Grūtupa aprakstīts process - Staņislava Rogaļova lieta. Rogaļovs ir viens no briesmīgākajiem maniakiem Latvijā viņa kontā 20 slepkavības un slepkavību mēģinājumi, kā arī 21 izvarošana. Arī šajā lietā tiek nepatiesi notiesāti vairāki cilvēki, pirms tiek noskaidrots īstais noziedznieks. Viens no tiem Zigurds Dreimanis. Vairākos laikrakstos tiek publicēta ziņa par Dreimaņa notiesāšanu uz nāvi. Laikraksti raksta: „Klausoties sev acīmredzot jau zināmo spriedumu, Dreimanis paskatījās uz zāli un izaicinoši pasmaidīja, bet publikā tas nekādu cieņu neraisīja un atskanēja aplausi." Tikai pēc gada laikrakstos neliela ziņa - lietā atklājušies jauni apstākļi, divi nevainīgie atbrīvoti, bet Dreimanis turpina izciest sodu par citiem noziegumiem.

Arī pavisam nesenās lietās ir redzama līdzīga situācija. 2013.gada 15.martā Zemgales apgabaltiesa attaisnoja Diānas Kozlovskas slepkavībā vainotos. 2012.gadā martā Latgales apgabaltiesa attaisnoja apsūdzētos četrus vīriešus par nežēlīgu pasūtījuma slepkavību Latgalē. 2012.gada februārī Augstākā tiesa attaisnoja par pārdevējas slepkavību Saulkalnē notiesātu vīrieti. Diemžēl šādu gadījumu kļūst aizvien vairāk.

Arī šajos visos gadījumos policija bija izveidojusi it kā loģisku versiju, prokuratūra cēla apsūdzību un bija pārliecināta par personu vainu. Taču patiesība izrādījās savādāka. Arī šajos gadījumos nav ne mazāko šaubu, ka ne policijas, ne prokuratūras darbiniekiem nebija nekādas personiskas ieinteresētības apsūdzēt nevainīgus cilvēkus, bet tomēr tas notika.

Otrs iemesls, kas noved pie tiesas kļūdām un kas diemžēl ir jākonstatē, ne tikai šajā procesā, ir ļoti zemā izmeklēšanas kvalitāte policijā, sliktā izmeklēšanas uzraudzība, neprofesionalitāte un vienaldzīga attieksme pret darbu. Diemžēl apelācijas instances tiesā to demonstrēja arī valsts apsūdzība.

Valsts apsūdzība tikai debatēs pievērsās tam, ka pirmās instances tiesas spriedums vairs neatbilst pašlaik spēkā esošajai Krimināllikuma redakcijai. Rezultātā prokurore debašu runas laikā, pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 462.panta noteikumus, grozīja apsūdzību. Pie tam apsūdzība grozīta attiecībā uz Genādija Peredeļska, Aigara Lūša un Gata Aišpura slepkavībām, savukārt pēc prokurores teiktā debatēs, spriedums attiecībā uz Vladimira Vaškeviča spridzināšanu atstājams negrozīts. Tas gan faktiski nav iespējams arī par V.Vaškeviča spridzināšanu visi apsūdzētie notiesāti pēc Krimināllikuma 118.panta 1.punkta un 3.punkta, attiecīgi tai skaitā pēc šobrīd no likuma izslēgtā 118.panta 3.punkta un viņi arī šajā epizodē notiesāti kā par pabeigtu noziedzīgu nodarījumu, kas pilnībā neatbilst šī brīža tiesību normām un faktiskajiem apstākļiem. Tāpat prokurore uzskata, ka pirmās instances tiesas spriedums nav grozāms attiecībā uz noteikto sodu, neņemot vērā, ka pēc Krimināllikuma 233.panta otrās daļas visiem apsūdzētajiem noteikti sodi, kas lielāki nekā šobrīd Krimināllikumā paredzēts par šo noziedzīgo nodarījumu. Diemžēl grūti šādos apstākļos teikt, ka procesa dalībniekiem būtu pamats uzskatīt, ka valsts apsūdzība piegājusi ar pietiekamu rūpību šai ļoti smagajai un sarežģītajai krimināllietai.

Tomēr aizstāvība uzskata, ka Mārtiņš Putniņš un citi apsūdzētie ir pilnībā attaisnojumi, tāpēc nav izšķirošas nozīmes valsts apsūdzības pieļautajām kļūdām kvalificējot inkriminētos nodarījumus, jo apsūdzētie tos nav izdarījuši un viņu darbībās nav nekādu noziedzīgo nodarījumu sastāva.

Tālāk pievērsīšos lietas materiālu analīzei.

1. Motīvs

Motīvam ir būtiska nozīme, izskatot šo krimināllietu. Mantkārīgs motīvs tiek inkriminēts apsūdzībā kā kvalificējoša pazīme attiecībā uz slepkavību epizodēm, savukārt V.Vaškeviča spridzināšanas epizodē norādīta tās saistība ar V.Vaškeviča dienesta pienākumiem. Attiecīgi motīvs ir obligāti pierādāma noziedzīgā nodarījuma subjektīvās puses pazīme.

Prokuratūra pirmās instances tiesā norādīja, ka M.Putniņam, izdarot slepkavības, bija mantkārīgs motīvs, kas izrietēja no viņa darbības, izvairoties no nodokļu nomaksas. Šāds viedoklis atspoguļots arī pirmās instances tiesas spriedumā.

Attiecībā uz šādu apgalvojumu, jānorāda, ka nevienā no epizodēm nav konstatēts, ka M.Putniņš slepkavību rezultātā būtu guvis kādu materiālu labumu, kā arī nav pierādīts, ka tādu būtu bijis iespējams gūt, bet to traucējuši kādi apstākļi.

Attiecībā uz apgalvojumu, ka M.Putniņš nodarbojies ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas, tas neatbilst patiesībai. M.Putniņam apsūdzība pēc Krimināllikuma 218.panta celta vienīgi kriminālprocesā Nr.15830106005, kurā viņš ar likumīgā spēkā stājušos Rīgas Vidzemes priekšpilsētas tiesas 2011.gada 01.aprīļa spriedumu attaisnots. Šis spriedums attiecas uz lietā un pirmās instances spriedumā figurējušās SIA "Kompreks" darbību.

Tāpat no šī kriminālprocesa izdalīta materiāls, kas nosūtīts VID lemšanai par M.Putniņa saukšanu pie administratīvās atbildības. Ar VID amatpersonas 2010.gada 05.februāra lēmumu administratīvā lietvedība izbeigta, jo M.Putniņa darbībās nav administratīvā pārkāpuma sastāva.

Attiecībā uz apsūdzībā un pirmās instances tiesas spriedumā norādīto par M.Putniņa it kā nelikumīgo darbību SIA "Grupa Media", tas nav pamatots, jo lietā ir spēkā stājies Rīgas pilsētas Latgales priekšpilsētas tiesas 2008.gada 27.jūnija spriedums krimināllietā Nr.15830108107, saistībā ar SIA "Grupa Media" darbību, kurā par vainīgu atzīts E.Jansons (4.sējuma 92.lpp un 8.sējuma 151.lpp). Prokuratūra nav pierādījusi, ka šis spriedumi un šie lēmumi būtu nepamatoti, tie nav tikuši pārsūdzēti vai protestēti. Attiecīgi, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 125.panta pirmās daļas 2.punktu, šajos spriedumos konstatētie fakti ir pierādīti.

Attiecībā uz spriedumā minēto par M.Putniņa darbību SIA "Karlsholma grupa", kā apliecina VID Muitas kriminālpārvaldes sniegtā izziņa, tiek veikts kriminālprocess, kurā M.Putniņam nav nekāda statusa.

Aizstāvībai nav zināms un arī valsts apsūdzība nav norādījusi uz ne vienu citu kriminālprocesu vai administratīvo lietvedību, kas liecinātu par M.Putniņa prettiesisku darbību saistībā ar izvairīšanos no nodokļu nomaksas. Attiecīgi šādos apstākļos nav nekāda pamata norādīt, ka M.Putniņš būtu veicis šāda veida prettiesiskas darbības.

Pievēršoties motīva analīzei atsevišķās epizodēs, jāsecina, ka nav konstatējams M.Putniņa motīvs ne vienā no inkriminētajiem nodarījumiem.

1) G.Peredeļska slepkavība. Peredeļskis tiešām finansēja E.Jansona darbību SIA „Grupa Media". Šajā darbībā piedalījās arī M.Putniņš, kā arī daudzas citas personas, kuras lietā tika pratinātas.

Prokuratūra norāda, ka M.Putniņš it kā gribējis iegūt kontroli pār G.Peredeļska finanšu līdzekļiem, kurus Perdeļskis devis E.Jansonam. Tiesas gaitā vairāki liecinieki norādīja, ka pieeja naudas līdzekļiem SIA „Grupa Media" bija tieši E.Jansonam. Arī pats E.Jansons to nenoliedz. Arī tiešas biznesa un naudas attiecības ir tieši starp Peredeļski un Jansonu. Lietā ir liecības, ka Jansons bija parādā Peredeļskim. Faktiski tiešu darījumi starp M.Putniņu un Peredeļski nebija, lietā nav neviena pierādījuma par šādu attiecību eksistenci.

Tāpat arī attiecībā uz cietiem uzņēmumiem, piemēram, SIA „Karsholma grupa". Diezgan daudz informācijas sniedz lieciniece J.Peredeļska savās pirmstiesas liecībās: 9.sējums 111.lpp, liecina, ka uzņēmumu dibinājis G.Peredeļskis un E.Jansons, līdzīgas liecības arī 147.lpp, ka darbību šajā firmā veica E.Jansons. Vēl plašākas liecības nākamajā 148.lpp. J.Peredeļska tieši norāda, ka motīvs Predeļska slepkavībai varēja būt Jansonam. Starp viņiem nebija draudzīgas attiecības, Peredeļskis no Jansona pieprasīja atskaites par finanšu līdzekļiem.

Prokuratūras izteiktais motīvs - kontroles iegūšana pār G.Peredeļska līdzekļiem ir vienīgi pieņēmums. Pie tam pat pieņēmuma formā nav izteikts kā tad M.Putniņš to gatavojās darīt. Vai kaut viena liecība vai cits pierādījums lietā liecina, ka pēc Peredeļska nāves M.Putniņš uzsācis kādas darbības, lai iegūtu šādu kontroli? Vienīgais, ko norāda prokuratūra ir tas, ka M.Putniņš mēģinājis pieprasīt no Jansona pieeju kontiem. Tikai nav izprotams, kāds tam sakars ar G.Peredeļska naudas līdzekļiem.

Par piekļuvi Peredeļska naudai lietā ir cita informācija. Lietā ir ziņas, kā tika izņemta nauda no bankas seifiem. M.Putniņš gan tur nepiedalījās.

Tāpat neredzu lietas materiālos nevienu pazīmi, ka M.Putniņš būtu guvis kādu labumu G.Peredeļska slepkavības.

Otrs prokuratūras apgalvojums par motīvu, novērst liecību sniegšanu pret M.Putniņu. Atkal tikai pieņēmums. Kriminālprocess tiek veikts pret E.Jansonu un G.Peredeļski, liecinot pret Putniņu, viņiem jāliecina pret sevi. Pie tam viņi nav neapdomīgi nepilngadīgie, viņiem ir kur konsultēties, kāpēc gan viņiem būtu jāsniedz liecības par Putniņu, lai palielinātu grupu, veidotu iespēju viņiem inkriminēt organizētu grupu?

Par to, ka G.Peredeļskis varētu liecināt izteikusies lieciniece J.Peredeļska (9.sējums 148.lpp), tikai viņa norāda nevis uz liecībām pret Putniņu, bet tieši uz Jansonu.

E.Jansons šajā procesā tā arī tiek notiesāts par darbību SIA „Grupa media" viens pats, tā arī nesniedzot liecības. Lietā ir spēkā stājies spriedums, ko Jansons neapstrīdēja (4.sējuma 92.lpp un 8.sējuma 151.lpp).

Trešais motīvs, atkal tikai un vienīgi pieņēmums, balstās tikai uz pieņēmumiem un fragmentārām liecībām, atriebība par nievājošu attieksmi. Nav nekādu liecību par šādu, tiešam, nievājošu attieksmi, lai šī versija būtu daudzmaz vērā ņemama. Nav arī nekādu liecību par nopietniem konfliktiem starp Putniņu un Peredeļski.

Tomēr ir liecības par konfliktiem starp Jansonu un Peredeļski, jau pieminēju J.Peredeļskas liecības 9.sējuma 148.lpp, šeit vēl jāpiebilst, ka lieciniece norāda: „Peredeļskis bieži vien dzēlīgi jokoja par Jansonu, uz ko Jansons neko neatbildēja". Savukārt 9.sējuma 155.lpp J.Peredeļska liecina, ka G.Peredeļskis atsaucies par M.Putniņu kā prātīgu un gudru cilvēku. Jāpiebilst, ka par šo laika posmu J.Peredeļska ir labi informēta, jo pati bija iesaistīta G.Peredeļska darbībās. Uz viņu bija reģistrēti uzņēmumu un attiecības ar Genādiju bija labas.

Genādija Harkova liecības - Tienesis ignorē liecinieka liecību daļu. Tiesnesis nav spriedumā norādījis uz liecinieka teikto, ka viņš nav manījis, ka Peredelskis baidītos no M.Putniņa. Ignorēts liecinieka teiktais, ka viņš saista Peredelska slepkavību ar viņa ģimenes konfliktu, kā arī tas, ka Peredelskis viņam stāstījis par konfliktu ģimenē, bet bizness viņam viss kārtībā.

Peredeļska nāve palīdzēja atrisināt problēmas, kas saistīta ar viņa šķiršanās procesu. Vairākas personas tiešām ieguva kontroli pār kontos esošo naudu un arī biznesu, bet starp tām nav M.Putniņa.

Faktiski prokuratūra ar savu versiju nonāk pretrunā. Peredeļskis finansējis SIA „Grupa Media" no kuras labumu guva Peredeļskis, Jansons un Putniņš. Skaidrs, ka līdz ar Peredeļska nāvi finansējums apsīka un apsīka arī SIA „Grupa media" darbība. Līdz ar to Peredeļska nāve vairāk traucēja šādam biznesam.

2) Vladimira Vaškeviča spridzināšana.

Prokuratūra kā vienīgo motīvu ir norādījusi faktu, ka V.Vaškevičs parakstījis rīkojumus par uzņēmumu kontu bloķēšanu. Manuprāt, šis apgalvojums nav nopietni ņemams.

V.Vaškevičs, kā arī citi, kas iepriekš un pēc tam ir atradušies šajā amatā, ir parakstījis simtiem un varbūt pat tūkstošiem šādu rīkojumu.

Putniņš nav pirmo reizi nonācis saskarē ar VID. Viņš labi saprot, ka ne jau Vaškevičs personīgi gatavo šos rīkojumus. Lietā ir labi redzams, ka Vaškevičs ar Putniņu nav personiski pazīstami. Putniņam ir zināms, kas izmeklē viņa lietu un kurš gatavo lēmumus, viņš vairākkārt ir saukts uz VID, sniedzis liecības, galu galā lēmumu sagatavotājs ir norādīts uz paša lēmuma.

Ko iegūtu Putniņš uzspridzinot Vaškeviču? Tas ir milzīgs risks - spridzināt tik augstu amatpersonu. Būs nopietna izmeklēšana. Šāds solis ir rūpīgi jāapsver, jāizsver, ko no tā var iegūt. Skaidrs, ka Vaškeviča nāve nekādi neietekmētu kriminālprocesu par SIA „Grupa Media" un citus saistītos kriminālprocesus. Un arī spridzināšanas rezultātā nekas nemainījās, process turpināja savu gaitu un beidzās ar loģisku iznākumu - tika notiesāts E.Jansons.

Apgalvots tiek, ka Vaškevičs bloķēja M.Putniņa kontus. Nē, viņš bloķēja uzņēmumu kontus, jau iepriekš analizēts, ka pieeja pie tiem ir nevis Putniņam, bet E.Jansonam un šo pieeju viņš sargā no Putniņa. Vai Vaškeviča bojā eja šos kontus atbloķētu - nē. Ko tad tas dotu? Vai Putniņš pēc spridzināšanas centās veikt kādas darbības, lai kontus atbloķētu. Mērķis daļēji tika panākts, Vaškevičs ilgstoši ārstējās - nepildīja darba pienākumus. Ko tas deva Putniņam - atkal, neko.

Lūdzu tiesu pievērst uzmanību vēl vienam faktam. Kad notika kontu bloķēšana. Lietā V.Vaškeviča parakstītie dokumenti atrodami vairākkārt un atkārtojas. Tie apkopoti 4.sējumā. 7.lpp un 28.lpp redzam 24.01.2006 parakstītu rīkojumu (norādīts izpildītājs - Lagzdiņš). 13.lpp un 22.lpp redzam 19.12.2005.gadā parakstīti rīkojumi (izpildītājs - Špakovska). Tātad reāli konti bloķēti vairāk kā gadu pirms notikušā. Zināmi faktiskie lēmuma pieņēmēji - Lagzdiņš un Špakovska. Kāpēc pēkšņi 2007.gada maijā jāuzbrūk Vaškevičam? Kas tāds īpašs notiek? Lietā nav atbildes uz šo jautājumu, pat aptuvenas.

Ko ieguva Putniņš no šī nozieguma - neko? Ko varēja iegūt - neko? Izņemot pliku pieņēmumu, nekāda cita motīva nav. Tērēt naudu, uzņemties milzīgu risku, lai veiktu šādu noziegumu tik iluzora motīva dēļ kā paraksts uz dokumenta. Tam jābūt ļoti nopietni pierādītam, diemžēl vienīgais pierādījums ir pliks apgalvojums un E.Jansona pieņēmumi.

Faktiski attiecībā uz V.Vaškeviča spridzināšanu un tās saistību ar kādiem bloķētiem kontiem un V.Vaškeviča dienesta pienākumu veikšanu ir vienīgi pieņēmums bez konkrētiem faktiem. Pilnīgi nav saprotams S.Makevičius un E.Krogertas iespējamais motīvs, iesaistoties šādā noziegumā.

3) J.Lūsis un G.Aišpurs.

Prokuratūras apgalvojums ļoti vienkāršs - palika parādā SIA „Grupa Media", tāpēc M.Putniņš nolēma nogalināt. It kā uz pirmo skatienu loģiski. Tomēr pavērosim dziļāk.

Atkal, kam tad bija parādā abi gaļas pārstrādes uzņēmumi? Ne jau Putniņam, bet SIA „Grupa Media". Kurš kontrolēja SIA „Grupa Media" kontus? Ne jau Putniņš - E.Jansons.

Atkal nav iespējams atbildēt uz jautājumu, ko, kaut vai hipotētiski, no slepkavībām iegūtu M.Putniņš. Nauda uz VID jau pārskaitīta, Lūša un Aišpura nāve nekādi to vairs nevar mainīt un arī nemainīja. Par prasījuma cesiju uz Deiču tiek veikts civilprocess. Prokurors attiecībā uz civilprocesiem norādīja, ka Peredeļsku ģimenes problēmas taču risinās civilprocesā, tas izslēdzot to kā slepkavības motīvu. Kā tad šeit?

Vai Putniņš kaut kā centās gūt labumu no Lūša un Aišpura slepkavības - lietā par to nav pilnīgi nekādu ziņu.

Kam varēja būt interese nogalināt šos uzņēmējus? Prokuratūra apgalvo - vienīgi Putniņam. Negribu tam piekrist. Gluži otrādi, Putniņam interese ļoti iluzora. Galu galā kāpēc nogalināt savu parādnieku, tad jau viņš noteikti neko neatdos.

2007.gada nogale un 2008.gada sākums ir saistīta ar ļoti interesantiem procesiem gaļas pārstrādes jomā. Ja godātā tiesa vēlēsies, nebūs grūti publiski pieejamos interneta resursos atrast ziņas, kas saistītas ar kāda liela Latgales gaļas kombināta īpašuma tiesību pāreju. 2007.gada 20.gada oktobra naktī notiek sabiedrībā ļoti lielu rezonansi guvis kautiņš viesnīcā „Latgale", Rēzeknē.

Īpaši vēlos norādīt, ka nekādā ziņā nevēlos apgalvot, ka šie notikumi ir saistīti. Pienākums izmeklēt slepkavības ir policijas uzdevums, nevis tiesas un advokātu. Vēlos tikai norādīt, ka 2007.gada nogale un 2008.gada sākums ir nemierīgs laiks gaļas biznesā Latvijā. Un daudziem varēja būt intereses tajā.

Saliekot kopā visas epizodes, nevienā no tām nav skaidri saskatāms nozieguma izdarīšanas motīvs tieši M.Putniņam. Neviena no epizodēm M.Putniņam nav nesusi nekādu skaidri saskatāmu labumu. Izveidojas pārliecība, ka M.Putniņš slepkavības organizēja vairāk emocionālu iemeslu dēļ, kas jau robežojas ar maniaka darbībām, bet maniaki slepkavo paši, nevis pasūta slepkavības.

Vairāku skaļu, nekaunīgu slepkavību izdarīšana ir ļoti nopietns solis, kurš prasa ļoti nopietnu motivāciju. Tam ir jātērē finanšu resursi, ir ļoti liels risks, tas prasa daudz darba. Putniņam es tādu motivāciju neredzu.

Tālāk pievērsīšos lietā esošo pierādījumu analīzei

E.Jansona un N.Zvaigznes liecības.

Īpašu uzmanību pievērsīšu tieši šo personu liecībām. Ir skaidrs, ka sākotnēji tieši Ernests Jansons un vēlāk arī Nils Zvaigzne ir galvenie liecinieki, kuru liecību vērtēšana faktiski var izšķirt lietas iznākumu.

Galvenās, manuprāt, ir E.Jansona liecības.

2006.gada augustā pirmo reizi lietā parādās E.Jansona liecības (4.sējums 54.lpp) Liecības saistītas ar SIA „Grupa media", SIA „Komprekss", liecības neitrālas.

2006. gada 18.oktobrī (8.sējums 152.lpp) sniedz liecina par Peredeļska slepkavību, neko konkrētu par to nezina.

2007. gada 19.februārī (8.sējums 129.lpp) E.Jansons liecina par G.Peredeļska slepkavību. Stāsta par biznesu, visai nekonkrēti izvairīgi. Norāda, ka neko konkrēti nezina par slepkavību, saista to ar Predeļska ģimenes lietām.

2007.gada 06.jūnijs - E.Jansons liecina Finanšu policijā, (jau ir notikusi gan G.Peredeļska slepkavība, gan uzbrukums V.Vaškevičam, pēc vēlākām liecībām, Jansons jau zina vainīgo) (4.sējums 59.lpp) - liecības par ūdens motociklu, dokumentiem, mierīgas liecības.

2007. gada septembris E.Jansonam tiek celta apsūdzība.

2008. gada 03.aprīlis (jau notikušas visas slepkavības - EJansons visu zina detaļās, baidās no Putniņa), tiek slēgta vienošanās ar prokuroru (4.sējums 200.lpp). E.Jansons mierīgi uzņemas vainu notikušajā, nelūdz nevienam palīdzību (Ā.Bocš to tiesā apliecināja). Faktiski bez jebkāda iebilduma E.Jansons uzņemas vainu, t.sk. par epizodēm, kurās iesaistīts Lūsis un Aišpurs. E.Jansons, pēc viņa vēlākiem vārdiem, labi zina par ko viņi noslepkavoti. Tomēr ņem visu uz sevi. Nepalīdz atklāt daudz smagāku noziegumu, lai izvairītos no atbildības. Tai pat laikā ir konflikts ar Putniņu, nāves bailes no viņa.

2008. gada 27.jūnijā E.Jansons stājas tiesas priekšā, atzīst vainu iepriekš minētajās epizodēs un saņem sodu, t.sk. kaitējuma kompensācijas pienākumu Ls 995'622,56 - t.i. gandrīz miljons latu.

2009. gada 10.februāris (8.sējums 137.lpp) E.Jansons tiek pratināts par Peredeļska slepkavību. Liecina par pazīšanos ar lietā iesaistītajiem cilvēkiem, neko neliecina par kādām zināšanām par slepkavībām.

2009.gada 11.februāris (8.sējums 139.lpp) Liecības Peredeļska lietā. Par pazīšanos ar personām, nekādu konfliktu nebija, Peredeļskis ir nievājoši izteicies par Putniņu (jau minēju, ka tas nesakrīt ar J.Peredeļskas liecībām). Nekas par slepkavībām.

2009.gada 11.februāris (14sējums 45.lpp) liecina par pazīšanos ar Putniņa paziņām - liecina izvairīgi, neko par slepkavībām nemin!

2009.gada 18.februārī (8.sējums 141.lpp) Peredeļska lietā vēlas „precizēt" liecības!!! Liecina par Putniņa attieksmi pret Peredeļska nāvi (subjektīvas un apšaubāmas liecības, par savstarpējām attiecībām nesakrīt ar J.Peredeļskas liecībām). Tad sāk stāstīt par Vaškeviča spridzināšanu, dod vēlāk uzturēto versiju. Ir gan nianses - norāda, ka satikās ar Putniņu nākamajā dienā pēc sprādziena, bet vēlāk to vairs nemin. Tāpat īsumā piemin pārējās slepkavības.

2009.gada 19.februārī (3.sējums 1.lpp) E.Jansons sniedz liecības Peredeļska lietā, ka M.Putniņš pēc uzbrukuma V.Vaškevičam vakarā zvanījis un prasījis vai Jansons dzirdējis par sprādzienu. Putniņš pirms tam ir stāstījis, ka Vaškeviču vajag „novākt". Tāpat Putniņš stāstījis, ka viņam ir firmas „Virtuals" un „Komprekss", kuras bloķējis Vaškevičs (par firmām, kurās pats darbojas uzzina no Putniņa). Vaškevičš esot parakstījis dokumentus, ar kuriem bloķēti firmu konti, arī to Jansons esot uzzinājis no Putniņa! Vēl pēc nedēļas Putniņš ir stāstījis, ka no M.Putniņa dotās sprāgstvielas S.Markevičius uztaisījis spridzekli, kuru var iedarbināt ar „Latgalītē" nopirktu telefonu. Spridzekli zem mašīnas palicis Edgars. Edgars ar Sergeju bijuši parkā un ar telefonu iedarbinājuši spridzekli. Spridzeklis bijis uz asfalta. Vaškevičs stāvējis pie mašīnas, kad noticis sprādziens.

Vai šīs liecības sniedz kādu informāciju, kas nebija publicēta un atrodama internetā par Vašekviča spridzināšanu. Protams, oficiālā policijas informācija neatklāja divas lietas - mobilais telefons (kas tā arī nav pierādīts) un spridzeklis uz zemes. Tomēr jāņem vērā visa publiskā telpa. Jau 2007.gada 22.maijā pie TVnet raksta „Vaškeviča slepkavības mēģinājuma divas versijas" 21:47 ir komentārs par to, ka „nelieciet vairs spridzekli uz zemes, bet piestipriniet to kārtīgi zem vadītāja sēdekļa". Kopš 2007.gada maija neskaitāmos interneta resursos apspriesta gan versija par mobilo telefonu un spridzekli uz zemes. Bez tam, vai ir konkrēti pierādījumi, ka tiešām spridzeklis bija tā novietots? Eksperta atzinums 2.sējuma 57. un 58.lpp nemin, ka spridzeklis būtu novietots uz asfalta. Eksperta atzinumā vēl viena interesanta nianse - spridzekļa jauda 70-100g trotila ekvivalenta - Jansons min apm. 1kg trotila. No šāda daudzuma mašīna būtu jālasa pa lielu teritoriju. Tāpat ekspertīzē nav noskaidrots sprāgstvielas tips.

Jansona liecības praktiski atkārto internetā lasāmo, tikai ar konkrētiem uzvārdiem. Informācija nav pārbaudām - zelta zivtiņa, „Latgalīte', trotils vecs, nav zināms no kurienes. Numurus uz kuriem un no kuriem zvanīja pašam - nezin.

2009.gada 19.februāris Aišpura lieta (14.sējuma 48.lpp) dod liecības, ka M.Putniņš pastāstījis par slepkavībām. Versija ir par to, ka sākotnēji Zvaigzne, putniņš, Krogertas un Markevičius braukuši uz Jēkabpili, izsekot Aišpuru. Sergejs nogājis gar Aišpuru, lai pārbaudītu reakciju. Slepkavības dienā Sergejs pie Aišpura ofisa piegājis pie Aišpura automašīnas un viņu nošāvis, savukārt Edgars stāvējis malā un novērojis apkārtni. (nesakrīt ar liecinieku teikto, pēc kā var spriest, ka Aišpura slepkava iekāpis mašīnā, kas viņu gaidījusi). Versijā kopumā ir ļoti maz detaļu, publiskā telpā atrodama ziņas par notikušo.

2009.gada 20.februāris (3.sējums 7.lpp) - Jansons apgalvo, ka pēc Muitas kriminālpārvaldes video ieraksta var atpazīt E.Krogertas, pat pēc gaitas. Tiesā redzējām šo video. Vai tiešām tur var atpazīt cilvēku, pie tam pēc gaitas, ja kamera filmē atsevišķus kadrus, neveidojot secīgu kustību?

2009.gada 20.februārī (17.sējums 84.lpp) E.Jansons dod liecības arī par J.Lūša epizodi. E.Jansonam nav bijušas pretenzijas pret Lūsi (nesakrīt ar citām ziņām lietā, tieši Jansons visaktīvāk veda sarunas par parādu SIA „Grupa media"). Liecina, ka pašam radās aizdomās pret Putniņu. Par šīs slepkavības detaļām neko nestāsta, visu balsta uz paša pieņēmumiem, ka to darījis Krogertas. Konkrēti nesaka, ka zinātu.

Diezgan loģiski ir izskaidrot, kāpēc tik maz Jansons pastāsta par Lūša epizodi. Par šo slepkavību ir mazāk detalizētas informācijas publiskajā telpā, tāpēc grūti stāstīt detaļas. Jansons apgalvo, ka Putniņš interesējies par Lūsi, t.s. prasījis Raimondam Laričevam Lūša adresi. Tiesas sēdē Laričevs šādu apgalvojumu noraida. Attiecīgi redzams, ka Jansons „piepušķo" savu liecību, lai tā izklausīto pārliecinošāk.

2009.gada 02.martā (8.sējums 149.lpp) liecina par Putniņa motīvu nogalināt Peredeļski.

2009.gada 04.martā (3.sējums 9.lpp) Jansons liecina par to, ka neko nezina par līgumiem, kurus pats parakstījis. Sergejs esot sēdējis par slepkavībām. Atkārto iepriekš stāstīto versiju, papildina, ka pēc tam nav vēlējies tikties ar Putniņu, bet pēc Vaškeviča epizodes Putniņš sācis atstāstīt par visām slepkavībām.

2009.gada 05.martā (3.sējums 12.lpp) Jansons sniedz liecības par Klišānu un Petrovski.

2009.gada 05.martā (3.sējums 18.lpp) E.Jansonam tiek piemērota speciālā procesuālā aizsardzība.

2009.gada 19.oktobrī (3.sējums 19.oktobris) sniedz liecības, ka 2006.gada beigās bijis liegums uz Putniņa firmu kontiem, neko jaunu nepapildina.

Bez tam tiesnesis ir ignorējis E.Jansona tiesas sēdē liecināto un konkrēti - (audioieraksts 21_09_10_1 apm. 20:30 līdz 21:30) E.Jansons norādīja konkrēti, ka „Neko nezina par G.Peredelska slepkavību". Tāpat E.Jansons tiesā norādīja (audioieraksts 21_09_10_1 1pm.11:10), ka attiecības starp M.Putniņu un G.Peredelski bija neitrālas. Kā aizstāvis arī iebildu pret prokurora J.Stepanova uzvedību, cenšoties no E.Jansona „izspiest" atbildes par G.Peredeļska slepkavību. E.Jansons norādīja (apm.29:20), ka nedomāja par M.Putniņu saistībā ar G.Peredeļska slepkavību. Tāpat E.Jansons apliecināja, ka G.Peredeļska slepkavības vakarā bija lietojis alkoholu un slikti atceras notikumus, bet apliecināja, ka M.Putniņš bija atbraucis no Viļņas (28.min).

Jansona liecību patiesumu it kā apliecina poligrāfa ekspertīze - 3.sējums 24.lpp. Kolēģa I.Sandlera iesniegtais Tiesu ekspertu padomes atzinums viennozīmīgi norāda, ka šis dokuments izslēdzams no pierādījumu kopuma, jo I.Ivančika nebija tiesīga veikt attiecīgo ekspertīzi, jo viņai tajā brīdī nebija attiecīga sertifikāta. Attiecīgi iestājies Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas 2.punktā noteiktais apstāklis - procesuālo darbību veikusi persona, kurai saskaņā ar likumu nebija tiesību to veikt, attiecīgi šāds pierādījums nav pieļaujams.

Bez tam apelācijas sūdzībā esmu norādījis, ka arī pati I.Ivančika šo ekspertīzi pirmās instances tiesā faktiski neuzturēja, ko tiesnesis ignorējis.

Kāds varētu būt motīvs Jansonam sniegt šādas liecības? Var tikai minēt. Tomēr ir redzami un analizējami apstākļi, kādos tās sniegtas.

2008.gada nogalē pret E.Jansonu ar gandrīz miljona latu piedziņu vēršas VID, lai gan tas tieši vēl netraucē Jansonam, tomēr tā ir ļoti nopietna prasība. Tomēr visbūtiskākais apdraudējums Jansonam ir 2009.gada februārī. Viņš tiek saukts un pratināts par slepkavībām, kā redzams no 10. un 11.februāra protokoliem, Jansonam uzdoti jautājumi par vairākām epizodēm - Peredeļski, Aišpuru, Lūsi, Klišānu un Petrovski. Fonā tam visam ir ļoti sliktas attiecības ar M.Putniņu apmēram no 2007.gada.

Domāju, ka E.Jansons ar savām liecībām vēlējas noņemt spiedienu no sevis. Negribu apgalvot, ka Jansons ir vainīgs noziegumos, tomēr acīm redzot intensīvas nopratināšanas viņam varēja radīt bailes par sevi. Tieši Jansons bija vistuvākajās attiecībās ar Peredeļski, Jansons vadīja, ko pierāda arī tiesas spriedums, nodokļu shēmas, viņš visvairāk un aktīvāk veica pārrunas ar Aišpuru un Jansonu par SIA „Grupa media". Par šiem darījumiem viņš arī ir notiesāts. Pamats bailēm viņam bija. Iespējams, ka zināja arī kaut ko par kādām slepkavībām, to šobrīd grūti spriest.

Attiecīgi pēc atelpas brīža no pratināšanām 2009.gada 18.februārī un sekojošajās dienās Jansons nolemj „papildināt" liecības. Un izstāsta to stāstu, kuru mēs redzam pierakstītu. Sākotnēji stāstā arī G.Peredeļska slepkavības, ko vēlāk tiesā E.Jansons neuztur un paziņo, ka par Peredeļska slepkavību neko nezina.

Kāpēc Vaškevičs? Domāju, ka Jansons baidījās par to vai viņam noticēs. Pārāk acīm redzama bija viņa darbība SIA „Grupa media". Attiecīgi bija nepieciešams stāstu papildināt ar tādām detaļām, kuras neattiecas uz viņu. Domāju, ka stāsta par V.Vaškeviča spridzināšanu mērķis bija novērst policijas uzmanību no paša Jansona. Un tas izdevās. Pēc pratināšanām 2009.gada februāra beigās un marta sākumā no Jansona tiek novērsta uzmanība. Viss darbs koncentrējas ap šobrīd apsūdzētajiem.

Nopietna Jansons motivācija bija arī parāds VID. Domāju, ka noteikti jāņem vērā šis apstāklis. Jebkurā gadījumā Jansonam ar savām liecībām sekmīgi ir izdevies no tās izvairīties, esot procesuāli aizsargātas personas statusā, protams, tiesu izpildītājs nevar veikt nekādu piedziņu pret viņu.

Attiecībā uz prokurora apgalvoto, ka citi liecinieka apliecina to, ka Jansons viņiem pirms tam teicis par savām aizdomām pret Putniņu. Analizēsim, ko tad stāsta šie liecinieki.

Erlens Jansons 2009.gada 24.aprīlī liecina (3.sējums 30.lpp), ka Ernests grib meklēt palīdzību policijā, jo Putniņš nogalinājis Peredeļski. (Tas nesakrīt ar paša Jansona liecībām). Par Vaškeviču neko nestāsta. Tiesas sēdē liecības groza un liecina, ka brālis nav stāstījis par to.

Tiesnesis ignorējis liecinieka teikto:

• (ieraksts 28_09_10_1 laiks 9:20 līdz 9:40) uz prokurora jautājumu „Vai brālis ir stāstījis (ziņojis) par kādām slepkavībām?" liecinieks atbild viennozīmīgi „Nē!".

• Ieraksta 10:00, ka brālis par slepkavībām teicis tikai pēc tam, kad sākušies policijas procesi un kad viņš saukts pratināt uz policiju.

(ieraksta 11:15 līdz 11:30, uz prokurora jautājumu „Vai ar šīm slepkavībām brālis saistīja kādu konkrētu personu?", liecinieks viennozīmīgi atbildēja - „Nē!".

Tiesnesis nepareizi spriedumā atspoguļojis liecinieka teikto. (16.lpp) Tiesnesis norāda, ka liecinieks tiesā apstiprināja 2009.gada 29.aprīļa liecības. Uz prokurora jautājumu, vai liecinieks atceras un apstiprina liecības, liecinieks atbildēja „Daļēji!" (ieraksta 28:30¬28:40). Tālāk liecinieks (ieraksta 28:35 - 31:00) skaidro, ka izmeklētājs neprecīzi pierakstījis un iespējams liecinieks pirms parakstīšanas nav uzmanīgi izlasījis sniegtās liecības. Viņš neatceras un neapstiprina, ka brālis viņam teicis, ka slepkavības izdarījis konkrēts cilvēks! Uz aizstāvju jautājumiem, liecinieks norāda (37:15-38:30), ka no viņa vārdiem pierakstīja neprecīzi, bet viņš neuzskatīja to par nozīmīgu, arī norāda, ka lasīja nepilnīgi. Norāda, ka pēdējās liecībās paustais (39:00) ir minējumi, nevis fakti. Uz paša tiesneša uzdoto jautājumu (40:40) liecinieks atbild, ka neprecīzi ir tas, ka brālis ir norādījis uz konkrētu personu. Uz aizstāvja jautājumiem liecinieks liecina (45:00), ka brālis viņam nekādas detaļas nav stāstījis. Par Peredeļski tikai par savām attiecībā, par slepkavības faktu neko nav stāstījis, tikai stāstījis savas pārdomas. Par pārējām slepkavībām stāstījis tikai pārdomas, nekādus konkrētus faktus nav minējis.

Žanete Jansone liecina 2009.gada 09.martā, liecina par Klišānu un Petrovski, par Lūsi un Aišpuru kā par E.Jansona aizdomām, nevis faktu atstāstu. Par Vaškeviču E.Jansons viņai neko nav stāstījis.

Tāpat liecinieks R.Laričevs tiesā skaidroja, ka E.Jansons mēģinājis viņam uzspiest savu domu (nevis no Putniņa informāciju), ka Putniņš veicis slepkavību. Laričevs to uztvēris kā paša Jansona pieņēmumu, kuru viņš cenšas uzspiest citiem. Laričevs noliedz Jansona liecībās izteikto, ka Putniņš jautājis par Lūša adresi, attiecīgi Jansona liecības šajā daļā nav patiesas. Tiesnesis sagrozījis spriedumā arī šī liecinieka teikto, ko esmu analizējis apelācijas sūdzībā.

Nila Zvaigznes liecības.

Nils Zvaigzne ir būtisks liecinieks G.Aišpura un A.Lūša slepkavību epizodēs. Ļoti žēl, ka mums nebija iespējams viņu nopratināt tiesā.

Nils Zvaigzne sniedz šādas liecības.

2009.gada 08.aprīlī, liecinieka statusā (21.sējums 1.lpp) liecina par braukšanu uz viesu namu Jēkabpilī. Neko ne par kādām izsekošanām.

2009.gada 15.aprīlī, liecību pārbaudē uz vietas liecības apstiprina.

2009.gada 13.jūlijā tiek aizturēts. Advokāta klātbūtnē atsakās sniegt liecības. Tāpat neliecina 14.jūlijā un 15.jūlijā.

2009.gada 15.jūlijā tiek apcietināts, lēmumā un ierosinājumā norādīts par Aišpura izsekošanu.

2009.gada 03.augustā sniedz liecības par visām epizodēm, t.sk. izsekošanu.

Liecības apliecina liecību pārbaudē uz vietas 2009.gada 07.augustā. Tomēr liecības ļoti vispārējas, uzrāda apdzīvoto vietu plāksnītes, Lūša dzīves vietu un Jelgavas gaļas kombinātu. Tikpat vispārīga liecību pārbaude uz vietas 2009.gada 12.augustā Jēkabpils plāksnīte, slepkavības vieta. Lūdzu tiesu pievērst uzmanību, ka abās liecību pārbaudēs Zvaigzne atteicies fotografēties pie personu dzīves vietām, pat pie ciemata zīmes.

2009.gada 14.augustā sniedz papildus liecības. Interesanti, ka liecību pārbaudē uz vietas nav fotografējies pie Lūša mājas un Aišpura mājas, skaidro ar bailēm, tomēr tas nav ietverts liecību pārbaudes uz vietas protokolos.

Domāju, šis aspekts pierāda, ka liecības Zvaigzne nav sniedzis labprātīgi.

2009.gada 27.augustā papildus liecības par nebūtiskiem apstākļiem.

Interesantas liecības 2009.gada 07.septembrī. liecības būtiski mainās epizodē par Klišānu un Petrovski.

2009.gada 19.oktobrī papildus liecina Peredeļska epizodē.

Pēc liecību sniegšanas N.Zvaigzne tiek atbrīvots no apcietinājuma un grozīta pret viņam inkriminēto nodarījumu kvalifikācija.

Attiecībā uz N.Zvaigznem veikto poligrāfa ekspertīzi, vēlos norādīt, ka eksperte Ivančika tiesas sēdē (21.01.2011 ieraksta 24.min) norādīja, ka, ja N.Zvaigzne ir 2009.gada laikā bijis narkotiku lietotājs, ekspertīzi viņam veikt nedrīkstēja, neatkarīgi no tā, vai ekspertīzes brīdī bija vai nebija reibumā. Tāpat kolēģa I.Sandlera iesniegtais Tiesu ekspertu padomes atzinums viennozīmīgi norāda, ka šis atzinums izslēdzams no pierādījumu kopuma, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 130.panta otrās daļas 2.punktu.

Nav saprotama motivācija, kāpēc vispār M.Putniņam izsekošanā būtu jāpieaicina N.Zvaigzne. Pēc apsūdzības versijas noziegumu organizēšanā piedalījušies trīs cilvēki - apsūdzētie. Tas ir liels skaits dalībnieku. Kāda varētu būt motivācija pieaicināt Zvaigzni. Šādu motivāciju neredzu. Zvaigznem nav nekādas īpašības vai spēju, kas noderētu noziegumu izdarīšanai. Viņa loma, kā to norāda prokuratūra ir statiska, šķiet viņu pieaicināja, lai būtu papildus liecinieks.

Uzskatu, ka gan Jansona, gan Zvaigznes liecības ir vērtējamas kritiski. Lieciniekiem ir acīm redzama ieinteresētība šādu liecību sniegšanā. Liecības pretrunīgas, nav noskaidrots, kāpēc ir šādas pretrunas. Uzskatu, ka nav novērstas saprātīgas šaubas par liecinieku objektivitāti, attiecīgi šādas šaubas, saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 19.panta trešo daļu tulkojamas par labu apsūdzētajam.

Izmantojot šī liecinieka liecības atkārtoti ierobežotas apsūdzēto Eiropas Cilvēktiesību konvencijas 6.panta trešās daļas d. punktā garantētās tiesības. Pret apsūdzētajiem izmantotas tāda liecinieka liecības, kurus aizstāvībai nav bijis iespējams nopratināt. Tiesnesis nekādi nav pamatojis šī cilvēktiesību ierobežojuma pieļaujamību

Citu pierādījumu analīze

Tālāk analizēšu atsevišķi manam klientam inkriminētās epizodes, apskatot tajās esošos pierādījumus.

[1] 2007.gada 06.februārī Rīgā, Skolas ielā 134 tiek nogalināts ar vairākiem šāvieniem Genādijs Peredeļskis.

Nesaskatu nevienu konkrētu pierādījumu M.Putniņa līdzdalībai G.Peredeļska slepkavībā. Pat E.Jansons par to neliecina!

1) Vienīgais taustāmais pierādījums ir liecinieces A.Krūmiņas (Dermanes) liecības, kura atpazina E.Krogertas.

Pirmkārt vēlētos vērst tiesas uzmanību, ka viens liecinieks, kurš atpazīst pēc diviem gadiem cilvēku, kuru redzējis dažas sekundes, ir pārlieku maz slepkavības pierādīšanai. Pārāk liela ir kļūdas iespēja.

Bez tam no pašas liecinieces liecībām izriet, ka visticamāk viņa kļūdās. 2007.gada 06.februārī, uzreiz pēc notikušā, A.Krūmiņa sniedz liecības (8.sējums 43.lpp). Viņa norāda, ka vīrietim trūkuši zobi priekšā. Tā ir pazīme, kuru lieciniece labi ievēroja. Uz zobu trūkumu, kā pazīmi norāda arī G.Kosogļade, kas pratināta 2007.gada 08.februārī (8.sējums 63.lpp). Mēs jau tiesā noskaidrojām, ka Krogertas ir zobi priekšā un tie nav protezēti.

Papildus vēlētos norādīt uz 8.sējuma 51.lpp un 53.lpp esošajiem atpazīšanu protokoliem. Lieciniece A.Krūmiņa norāda kā Krogertas un Bukajevs ir līdzīgi. Manuprāt, tas ir stipri dīvaini. Acīm redzot lieciniece kļūdās.

Jebkurā gadījumā, viena liecinieka veiktā atpazīšana attiecībā uz Krogertas nekādi nepierāda M.Putniņa un S.Markevičiu vainu šajā noziegumā. Tie ir tikai pieņēmumi, kas nevar tikt pārbaudīti un kalpot par pierādījumu.

[2] 2007.gada 21.maijā pie Muitas kriminālpārvaldes Rīgā, Eksporta ielā 6 notika sprādziens, kurā miesas bojājumus guva Vladimirs Vaškevičs.

Attiecībā uz šo epizodi prokuratūra min vairākus pierādījumus, kuri it kā liecina par M.Putniņa vainu:

1) Interesantas liecības sniedz liecinieks Iļja Ballods - Nagradovs - Vaškeviča šoferis. 2007.gada 23.maijā savās liecībās viņš sniedz šādu informāciju (1.sējums 109.lpp otrā pusē) „Tajā dienā, kad notika sprādziens, es neko aizdomīgu neredzēju." Liecinieks nepilnu diennakti pēc notikušā neatceras nekādus aizdomīgas personas, kuras staigātu pa Vašingtona laukumu un kaut ko vērotu, kādu personu, kas izsekotu V.Vaškeviču.

Diennakti pēc notikušā liecinieks atstāsta notikumus, kas notikuši 18.maijā par tumši zilu automašīnu ar v.n. FZ2007, apraksta vīrieti, kurš iekāpis automašīnā. Liecinieks piebilst: „Pēc savas būtības cilvēks pievērš uzmanību visiem nesaprotamiem interesantiem objektiem. Un tā es vienmēr daru"

Nekādu citu ziņu, ko pastāstīt izmeklēšanai nākamajā dienā pēc notikuma lieciniekam nav.

Balloda -Nagradova liecības, kas nogūlušās arhīvā un pārbaudītas apelācijas instancē. 2007.gada 18.jūlijā Ballods -Nagradovs sniedz liecības, kurās norāda, ka „Vēlreiz gribu liecināt, ka neredzēju nekādas aizdomīgas personas pie darba vietas, kā arī pie automašīna (...), kuru lieto V.Vaškevičs". Ballods- Nagradovs apliecina, ka viņam nav nekādas derīgas informācijas par to, kas varēja izdarīt slepkavību.

Nav izprotams, kāpēc viņš tad neliecināja par aizdomīgiem vīriešiem, kurus iegaumējis tik labi, lai nekļūdīgi atpazītu divus gadus vēlāk. Tiesnesis un prokurors šos faktus ignorējuši.

Tiesa nav vērtējusi Kriminālprocesa likuma pārkāpumu, izdarot atpazīšanu ar Ballodu - Nagradovu.

2009.gada 12.martā, veicot M.Putniņa atpazīšanu pēc fotogrāfijām, izmeklētāja I.Bukša pārkāpusi Kriminālprocesa likumu. Nav saprotams, kas radīja nepieciešamību atpazīt M.Putniņu pēc fotogrāfijām. Šāda darbība pieļaujama, ja nav iespējam uzrādīt pašu atpazīstamo, taču M.Putniņš jau ir aizturēts un atrodas tai pašā ēkā. Liecinieks baidās no atpazīstamā? Bet policijas ēkā Čiekurkalnā, kurā ir gan izmeklētāja, gan M.Putniņš taču ir telpas, kas ļauj veikt atpazīšanu caur stiklu tā, ka M.Putniņš neredz, kurš viņu atpazīst. Tomēr M.Putniņam būtu iespēja izvēlēties vietu un aizstāvim pārliecināties par atpazīšanas apstākļiem.

Visai dīvains procesa virzītāja lēmums. Pēc fotogrāfijas taču lieciniekam grūtāk atpazīt cilvēku, liecinieks var arī neatpazīt M.Putniņu, var zusts vērtīgs pierādījums. Skaidrs, ka aizstāvība apstrīdēs šādu pierādījumu. Nav arī tā, ka liela steiga. Notikums ir gandrīz pirms diviem gadiem, arī izmeklēšana vēl plānojama gara, būs pietiekoši laika veikt pilnvērtīgu atpazīšanu. Tomēr izmeklētāja pieņem lēmumu veikt atpazīšanu pēc fotogrāfijām. Dīvains lēmums tik smagā un nopietnā lietā.

Vēl savdabīgāk izskatās izmeklētāja motivācija uzrādīt M.Putniņu atpazīšanai tieši Iļja Ballodam - Nagradovam. Kāpēc nākamajā dienā pēc aizturēšanas, kad darbu pietiek, tiek izmeklētas sešas!! Iespējamu slepkavību epizodes, simtiem liecinieku, uzreiz pēc aizturēšana M.Putniņa fotogrāfija uzrādām tieši šim lieciniekam, kurš sprādziena dienā „neko aizdomīgu neredzēja". Iļja Ballods - Nagradovs pirms atpazīšanas neko nav liecinājis par kādu personu, kura varētu būt līdzīga M.Putniņam. Tomēr izmeklētājs to veic kā vienu no pirmajām darbībā pēc M.Putniņa aizturēšanas.

Manuprāt, ir būtiski apstākļi, kas liecina, ka pierādījuma uzticamība ir apšaubāma.

Uzreiz pēc notikuma liecinieks ne ar vienu vārdiņu nepiemin kādu aizdomīgu personu, kura viņam būtu palikusi atmiņā, lai gan pats norāda, ka „pievērš uzmanību visiem nesaprotamiem interesantiem objektiem". Kā gan tas iespējams, ka viņam gandrīz divus gadus vēlāk palikusi tik labi atmiņā persona, kuru viņš redzējis nejauši un īsu brīdi, pat nepievēršot viņam uzmanību.

Pēc atpazīšanā paustā Iļja Ballods - Nagradovs M.Putniņu ir redzējis, bet nevar pateikt, kur un kad. "Iespējams pie Muitas kriminālpārvaldes (...) vai citā vietā Rīgas pilsētā". Lieliski! Pat, ja mēs noticam Iļjam Ballodam - Nagradovam (ko gan noteikti nevajadzētu darīt), principā tas pierāda, ka M.Putniņš mēdz būt Rīgā.

Tomēr Iļjas Balloda - Nagradova atmiņa izrāda fantastiskas īpašības. 2010.gada 12.martā pulkst.15:10 viņš apgalvo „šo personu viņš ir redzējis pirms V.Vaškeviča slepkavības mēģinājuma, tas ir pirms 21.05.2007, bet kur un pie kādiem apstākļiem atcerēties konkrēti nevar". Pulksten 15:30 tai pat dienā Iļja Ballods - Nagradovs jau stāsta, ka redzējis viņu 2007.gada maijā, pirms V.Vaškeviča slepkavības mēģinājuma gan Vašingtona laukumā kopā ar S.Markevičiusu, gan vienu pašu Rīgas centrā, pie iestādēm, kuras apmeklēja V.Vaškevičs. (1.sējums 116.lpp)

Pie minētās versijas viņš pieturējās arī tiesā. Tomēr vēlētos pievērst uzmanību vairākām interesantām niansēm tiesā sniegtajās liecībās:

• Liecinieks apgalvo: „Pie Muitas kriminālpārvaldes ēkas tur nav nekādi lielie ofisi, nekādas kafejnīcas". Dīvaini, cilvēks tur strādā vairākus gadus un nav pamanījis, ka Eksporta ielā 6 ir Iepirkumu uzraudzības birojs, vairākas firmas, piemēram, sia „Jūras projekts", sia, kas ir ievērojams hidrotehnisko būvju projektētājs u.c. Nav pamanījis kafejnīcu - biljarda zāli „Nota Bene", kas ir turpat uz stūra Ausekļa ielā 16?

• Liecinieks apgalvo, ka parasti pie ēkas Eksporta ielā 6 ir vai nu Muitas kriminālpārvaldes darbinieki vai nu apkārtējo māju iedzīvotāji un viņš visus pazīstot sejā.

Ja godātā tiesa ir bijusi Eksporta ielā 6 - lielas divas blakus stāvošas ofisu ēkas, vairākas lielas daudzstāvu dzīvojamās mājas, tramvaja pietura, kafejnīca, parks, pāri laukumam Rīgas 66.vidusskola. Vieta Rīgas centrā, bet liecinieks iztēlo, kā mazu miestu. Tur dienā apgrozās tūkstoši cilvēku, bet visus liecinieks pazīst sejā!

• Dienā, kad notika spridzināšana, liecinieks esot pamanījis divus cilvēkus parkā pretim iestādei, kuras tur atradās dienas laikā un kaut ko novēroja. Interesanti, kāpēc liecinieks to neatcerējās nākamajā dienā pēc notikušā? Liecinieks apgalvo, ka vienu brīdi personas atradās kopā Vašingtona laukumā, staigā un novēro. Saka, ka par to ir pārliecināts. Tomēr atpazīstot M.Putniņu, norādīja, ka neatceras konkrētu vietu un laiku, kad viņu redzējis.

• Uz M.Putniņa jautājumu liecinieks neatcerējās, kā abas atpazītās personas bija apģērbtas, tomēr atpazina nekļūdīgi sejas pēc fotogrāfijas. Uz S.Markevičius jautājumu liecinieks liecināja, ka redzējis abus no 100 līdz 200 metru attāluma. Liecību beigās uz aizstāvja Klusa jautājumu to vēlreiz apstiprina, ka attālums vismaz 100m. Pārsteidzoši laba redze! Uz aizstāvja Sondora jautājumu liecinieks nevarēja atcerēties kad un cik ilgu laiku atradās pie Muitas kriminālpārvaldes. Uz manu jautājumu liecinieks nespēja atbildēt, cik ilgi atpazītās personas liecinieks redzējis un cik reizes viņas redzējis, ne konkrēti pateikt, ko tur darīja atpazītās personas.

Īpaši vēlos pievērst uzmanību tam, kā liecinieks motivēja, ka atcerējās šīs personas. Liecinieks motivēja, ka tur nestaigā sveši cilvēki un pa parku vispār cilvēki nestaigā?!!!! Jau iepriekš minēju šādu liecību savdabību.

Tiesā liecinieks ļoti neskaidri spēja atcerēties to, ko liecinājis uzreiz pēc notikušā. Ja salīdzina viņa aprakstus par aizdomīgajām automašīnām, kuras apraksta 2007.gadā un tiesā, tās ievērojami atšķiras. Liecinieks vispār neatceras, ka liecinājis par personu, kura iekāpa automašīnā.

Fantastiskas atmiņas īpašības. Divus gadus atceras personas, kurām nav pievērsis nekādu uzmanību, pēc tam dažu minūšu laikā te aizmirst, te atceras, kur un kad cilvēku redzējis.

Man grūti minēt Iļjas Balloda - Nagradova motivāciju šādi rīkoties. Pārmērīga vēlme atklāt noziegumu var izspēlēt interesantus trikus ar atmiņu. Tomēr visperfektāk šo situāciju izskaidro cits - Iļja Ballods - Nagradovs vienkārši melo.

Artjoma Stojeva liecības.

Tiesā A.Strojevs nevarēja precīzi atpazīt M.Putniņu un neapgalvoja, ka tā ir personu, kuru viņš ir redzējis. A.Strojevs personu, kuru viņš apraksta liecībās redzēja īsu brīdi.

Tiesnesi nekādi nav vērtējis aizstāvības norādītās atšķirības, kuras A.Strojevs aprakstot redzēto personu pirmstiesas izmeklēšanā un vēlāk. 2007.gadā (1.sējums 125.lpp) A.Strojevs apraksta šo vīrieti - t.sk. īsi gaiši mati, gaišas uzacis, nedaudz tumšākas par matiem. 2007.gada 08.jūnijā (1.sējums 130.lpp) liecinieks atpazīst kādu Aleksandru Belovu dz. 1980.gadā (9 gadi jaunāks par M.Putniņu!), kā līdzīgu tai personai, kuru 2007.gada 21.maijā ap 13:00 gāja garām ēkai Eksporta ielā 6. Liecībās (136.lpp) apliecina, ka norādījis uz A.Belovu tieši kā līdzīgu šai personai. Papildus norāda, ka personas sejas vaibstus nav iegaumējis!

Tiesnesis izmantojis 2009.gada 12.martā veikto atpazīšanu pēc fotogrāfijām, kas veikta, līdzīgi kā iepriekš, pārkāpjot Kriminālprocesa likuma nosacījumus un veikta pēc fotogrāfijām, lai gan pastāvēja iespēja veikt atpazīšanu tieši. Šo pārkāpumu tiesnesis ignorējis.

Apelācijas instancei tiesai bija iespējams pārliecināties par Mārtiņa Putniņa brāļa Jāņa Putniņa vizuālo līdzību ar Mārtiņu. Jānis Putniņs ir deklarēts Eksporta ielā 8a. Pirmās instances tiesa neņēma vērā Mārtiņa Putniņa mātes liecības par šiem faktiem. Uzskatu, ka nav izslēgta iespēja, ka A.Strojevs pie Muitas kriminālpārvaldes ir redzējis Jāni Putniņu.

3) Gribu īpašu uzmanību vērst uz lietas 2.sējumā 78.līdz 79.lpp esošo eksperta atzinumu, kurā objektīvi, ar viegli pārbaudāmi un salīdzinoši vienkāršu metodiku noteikts tās personas augums, kura novieto spridzekli zem V.Vaškeviča automašīnas. Tas ir 180 līdz 185cm.

Pēc prokuratūras versijas, kas atkal izriet tikai no universālā liecinieka E.Jansona, šī persona ir E.Krogertas.

Taču tiesā tika pārliecinoši noskaidrots E.Krogertas augums. Tas ir 174cm. Vienīgais varētu pieņemt, ka Krogertas nēsāja augstpapēžu kurpes, kas, protams, ir absurdi.

Šī ekspertīze ir tiešs pierādījums, ka minētā persona nav E.Krogertas. Tātad tas ir tiešā pretrunā ar E.Jansona sniegto versiju. E.Jansona liecības ir vienīgi netiešs pierādījums, pie tam pretrunā ar tiešajiem pierādījumiem. Tas ir ļoti nopietns arguments, kas ļauj apšaubīt E.Jansona teikto.

Jāatzīst visas lietas izmeklēšanā nākas vērot apsūdzības ļoti izvēlīgo pieeju tam, kādus materiālus pievieno lietai. Piemēram, lietā it kā nejauši (2.sējums 85.lpp) nonākusi E.Krogertas nezināmā vietā un laikā tapusi fotogrāfija, no var rasties priekšstats, ka viņš atbilst ekspertīzē noteiktajam augumam, lai gan jebkuram ir labi kaut pēc acu mēra redzams, ka Krogertas ir īsāks.

Diemžēl arī pirmās instances tiesā nācās vairākkārt pieteikt lūgumu, lai pārliecinātos par E.Krogertas augumu. Tomēr tās rezultātus tiesnesis ignorēja. Tiesnesis nekādi nav motivējis, kāpēc uzskata ekspertīzes rezultātu par kļūdainiem, tas ir tikai tiesneša pieņēmums. Eksperts netika lietā nopratināts. Arī apsūdzība nenorādīja, ka ekspertīze būtu kļūdaina.

4) Aicinātu tiesai pievērst uzmanību Uģa Irbes liecībām, kurš jau 2007.gada 23.maijā apraksta personu, kura novietoja spridzekli zem V.Vaškeviča automašīnas.

1.sējuma 158.lpp liecinieks liecina, ka vīrietis, kuru viņš redzēja bija korpulents ar nošļukušiem vaigiem. Pievieno zīmējumu 161.lpp.

Pievērsīšos arī tām lietām, kas U.Irbes liecībās patīk prokuratūrai. Augums 170 līdz 175cm. Protams, atbilst Krogertas augumam, tomēr par personas, kura novietoja spridzekli augumu var spriest pēc tikko pieminētās ekspertīzes, kur augums salīdzināts ar objektiem, kuru augstums zināms, nevis noteikts pēc acu mēra. Bez tam korpulents cilvēks var izlikties īsāks.

U.Irbe ir apgalvojis pēc video ieraksta noskatīšanās, ka Krogertas ir līdzīgs personai, par kuru liecināja 2007.gadā. Tomēr tiesā liecinieks atkārto 2007.gadā izteikto versiju. Pēc miesas būves cilvēks bijis visai dūšīgs (12.10.2010 ieraksta 2.stunda 57.min). Lūgts norādīt uz kādu no personām uz apsūdzēto sola liecinieks nevarēja norādīt ne uz vienu. Lieciniekam iespiedušies atmiņā vīrieša vaigi.

Personu, kura novietoja spridzekli, redzēja arī liecinieks Borenkovs (1.sējums 163.lpp). 164.lpp liecinieks norāda, ka vīrieša seja nebija kalsna. Arī Borenkovs pēc video noskatīšanās 2009.gadā liecina, ka persona līdzīga Krogertas. Tiesā 2010.gada 22.decembrī liecinieks paskaidroja, ka vīrieša seju nav redzējis. Jau uzreiz pēc notikuša nevarēja atpazīt (22.12.2010 11.min). Prokurors lūdz Krogertas piecelties 18 min), vēlāk Krogertas iziet no apsūdzēto sola 22min, liecinieks apgalvo, ka cita miesas būve, tāpat it kā cilvēks bijis vēl īsāks.

5) Mums ir zināms, ko M.Putniņš darīja Vaškeviča spridzināšanas dienā. Par to liecina lieciniece M.Pētersone, kura tikās ar viņu un pavadīja lielu daļu dienas. To viņa varēja atcerēties, jo saglabājušies pieraksti plānotājā, kā arī tas bijis īsi pirms ārzemju ceļojuma.

Pirmās instances tiesa secināja, ka M.Pētersone sniegusi nepatiesu liecību un lēma par kriminālprocesa uzsākšanu pret viņu. Šāds secinājums argumentēts ar prokurora iesniegtajiem it kā sarunu ierakstu atšifrējumiem. Uzskatu šādu lēmumu par prettiesisku.

Prokurors iesniedzis tiesā operatīvā ceļā iegūtas ziņas, kas fiksētas ar tehnisku līdzekļu palīdzību. Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 127.panta trešo daļu, tās drīkst izmantot kā pierādījumu tikai tad, ja tās iespējams pārbaudīt šajā likumā noteiktajā procesuālajā kārtībā. Ziņas nav pārbaudītas procesuāliem līdzekļiem, mēs nevaram pārliecināties par runājošajām personām, sarunu laiku, pilnīgumu u.tml. Bez tam no sarunām redzams, ka runā vairākas personas dažādās valodās. Attiecīgi likums tieši aizliedz šādu materiālu izmantošanu pierādīšanā. Tāpat tiesā nav iesniegta Kriminālprocesa likuma 127.panta ceturtajā daļa noteikto izziņu, kas apliecinātu sarunu kontroles likumību. Attiecīgi šādu materiālu izmantošana pierādīšanā ir pilnīgi prettiesiska.

6) Attiecībā uz t.s. A.Petkaukas liecībām, domāju nav pat vērts tērēt laiku. Pirmās instances tiesas sēdē, lūdzu tiesai pievērst uzmanību, ka liecinieks lasa savas liecības krievu valodā no protokola, lai gan sākotnējās sniedza lietuviešu valodā. Lūdzu apelācijas instances tiesu, noklausoties šī liecinieka liecības, pārliecināties, ka viņš lasa sava nopratināšanas protokola tulkojumu. Tāpat liecību sniegšanas laikā viņam blakus atrodas policijas inspektors Kāpostiņš, kurš piedalījies šīs krimināllietas izmeklēšanā un varēja ietekmēt liecinieku.

[3] 2007.gada 26.septembrī notiek G.Aišpura slepkavība.

Šī epizode pilnībā balstās uz E.Jansona un N.Zvaigznes liecībām, kuras jau analizēju.

1) Papildus pierādījums ir odoroloģiskā ekspertīze, kas it kā norāda uz S.Markevičius. Domāju par ekspertīzes metodiku izteiksies vairāk kolēģi. Vēlos pievērst uzmanību, ka prokuratūra nez kāpēc uzmanību pievērsusi 2010.gada veiktā odoroloģiskajai ekspertīzei, nevis 2007.gada septembrī veiktajai DNS pēdu ekspertīzei. (13.sējums 104.lpp) Dīvaini, kāpēc lietā nav zinātniski daudz pamatotākas un precīzākas DNS ekspertīzes atzinums, bet priekšroka dota odoroloģijai, kuru veic suns. Vai tiešām suns spēj precīzāk nekā DNS ekspertīze analizēt bioloģiskas pēdas? Tas nešķiet ticami.

Apelācijas instances tiesā redzētā ekspertīzes norise rada šaubas. Lai gan eksperti norāda, ka paraugi bijuši aizzīmogoti, video ierakstā tas nav redzams. Eksperts atver neaizzīmogotas burciņas ar paraugiem. Tāpat video ierakstā ir pārtraukumu tajā bridi, kad suņiem tiek dota apostīt lupatiņa ar it kā smaržas paraugu, pirmo reizi suņi nereaģē, savukārt tad seko ieraksta pārtraukums, kad suņi it kā atpazīst paraugu.

Bez tam ekspertes tiesā atzina, ka nav viennozīmīgi pierādīts, ka cilvēka smarža ir unikāla katram cilvēkam un dzīves laikā nemainās. Ekspertes atzina, ka smaržu var ietekmēt ārējās vides faktori. Faktiski nav nekādas iespējas pārliecināties, vai uz pistoles uztītā lupatiņa vispār satur kādu identifikācijai derīgu materiālu. Nav skaidrs pēc kādām pazīmēm suns atpazīst paraugu. Tāpat ekspertes atzina, ka suņu spējas veikt uzdevumu un šī uzdevuma veikšanas pareizību nekad nav pārbaudījusi no pašām ekspertēm neatkarīga iestāde.

2) Cilvēku, kurš veicis G.Aišpura slepkavību redzēja liels skaits cilvēku. Līdzīgi kā Peredeļska epizodē neviens no viņiem nav redzējis šim cilvēkam brilles. Pēc prokuratūras viedokļa, šo slepkavību izdarījis S.Markevičius. Tomēr S.Markevičius ir ļoti slikta redze -5 dioptrijas. Vai cilvēks ar tik sliktu redzi ietu bez brillēm uz tik nopietnu lietu? Pie tam brilles palīdzētu noslēpt sejas vaibstus.

[4] 2008.gada 11 .janvārī notiek J.Lūša slepkavība

Šī epizode visvairāk balstās tieši uz N.Zvaigznes un E.Jansona liecībām, kuras analizēju iepriekš. Tomēr E.Jansons vairāk izdara savus secinājumus, nekā apgalvo, ka viņam stāstījis M.Putniņš.

Papildus pierādījums esot Eihmaņa un Dauguļa liecības. Uzskatu tās par absurdām. Daugulis pats noliedz šādu liecību sniegšanu, Eihmanis no tiesas izvairījās.

Izlasot telefona sarunu, kas pievienota tikai 2009.gada oktobrī, nav saprotams, ne kādas personas runā savā starpā, ne īsti par ko. Piemin kaut kādu Andžu, saruna ir bez loģiska sākuma un beigām, iespējams nepilnīga. Līdzīgi kā ar prokurora iesniegtajiem dokumentiem, uzskatu, ka kriminālprocesa likuma 127.panta trešā daļa nepieļauj šādu operatīvās darbības ceļā iegūtu ziņu izmantošanu kā pierādījumu.

Eihmanis nekādi nepamato, kāpēc viņam maz pazīstama persona - Markevičius viņam vispār stāsta par slepkavību. Pie tam viņš pat nespēja atpazīt S.Markevičius (17.sējums 98.lpp). Liecības ļoti nekonkrētas, to sniegšanas motīvi nesaprotami. Nesaprotami motīvi, kāpēc Eihmanis izvairās no tiesas.

Slepkavības ieroči

M.Putniņam un citiem apsūdzētajam inkriminētas arī nelikumīgas darbības ar ieročiem un munīciju.

Inkriminētajās slepkavībās ir izmantots salīdzinoši liels skaits ieroču, kopā četras pistoles un viena spridzināšanas ierīce. Bez jebkāda pierādījuma, izņemot E.Jansona liecības, tiek norādīts, ka tās sagādājis M.Putniņš.

Vai ir kādi citi pierādījumi, ka M.Putniņš sagādājis ieročus? Kaut viens pierādījums, ka M.Putniņš ir iegādājies kādu šaujamieroci un jebkad redzēts ar ieroci. Neviens no nopratinātajiem lieciniekiem, t.sk. tiem, kas ļoti labi pazīst Putniņu, nav norādījis, ka jebkad būtu redzējis Putniņam ieročus. Nav nevienas liecības, ka Putniņš būtu interesējies par ieročiem, orientētos tajos. Pat operatīvā līmenī nav informācijas par noziegumos izmantoto ieroču iegādi. Nav nekādu ticamu ziņu, ka kāda personām šos ieročus iegādājusies.

Attiecībā uz M.Putniņa inkriminēto medību patronu glabāšanu, uzskatu, ka šī apsūdzība nav pierādīta. Viens no Krimināllikuma 233.pantā paredzētā nodarījuma sastāva elementiem ir tiešs nodoms. Uzskatu, ka nav pierādīts, ka M.Putniņš ar tiešu nodomu glabājis šīs patronas. Patronas atrastas Putniņa deklarētajā dzīves vietā, kur Putniņš faktiski nedzīvo. Neviena persona neliecina, ka Putniņš nodarbotos vai interesētos par medībām. Putniņam nav ieroča, kurā izmantot šo Munīciju. D.Rožkalns, kurš faktiski tur dzīvo, norādīja, ka pie viņa mēdza viesoties mednieki, iespējams viens no viņiem varēja tās aizmirst.

Fakts, ka Putniņš nedzīvo savā deklarētajā dzīves vietā, kur tika izņemtas medību patronas, kuru glabāšanu inkriminē Putniņam pierādīts ar lietas materiāliem. Arī apsūdzībā norādīts, ka Putniņš faktiski dzīvo Jūrmalā. Adresē, kur tika izņemtas patronas, nav atrastas Putniņa personiskās mantas.

Putniņa izteikums par patronu piederību kratīšanas laikā nav ņemams vērā, jo nav attiecīgi procesuāli fiksēts un nevar tikt uzskatīts par vainas atzīšanu.

Secinājumi

Esam aizvadījuši garu un sarežģītu procesu. Noklausījušies lielu skaitu liecinieku, liela daļa no viņiem neko vērtīgu procesā neienesa, daļa par notikušajiem noziegumiem zina tikai no masu medijiem. No lietas lielā materiālu daudzuma atsijājas tikai saujiņa pierādījumu, kas tādā vai savādākā veidā it kā liecina par kādu apsūdzēto saistību ar noziegumiem. Tomēr uzskatu, ka šie fakti ir pretrunīgi, liela daļa pierādījumu un jo īpaši vairāku apsūdzības liecinieku N.Zvaigznes, A.Petkauskas, A.Eihmaņa, J.Dauguļa liecības iegūtas apšaubāmos apstākļos, personām esot apsūdzētām smagos noziegumos un atrodoties apcietinājumā, pie tam N.Zvaigznes un A.Eihmaņa liecības nebija iespējams pārbaudīt tiesā, jo personas apzināti izvairījās ierasties tiesā. Savukārt J.Daugulis noliedza liecību sniegšanu un to saturu.

Prokuratūras galvenā liecinieka E.Jansona liecības ir apšaubāmas. Liecinieki, kuri atpazinuši apsūdzētos ir redzējuši tos īsu brīdi. Visas atpazīšanas veiktas gandrīz divus gadus pēc notikušā un pēc fotogrāfijām, pārkāpjot Kriminālprocesa likuma 177.panta noteikumus. Pastāv ļoti liela iespēja, ka liecinieki kļūdījušies un ietekmējusies no iepriekš rādītiem video ieraktiem.

Lietā esošie ekspertu atzinumi lielākoties nenorāda uz apsūdzētajiem. Poligrāfa ekspertīzes rezultātus tiesā neapstiprināja to veikusī eksperte I.Ivančika. Pie kam apelācijas instancē noskaidrojās, ka viņa nebija tiesību veikt šādu ekspertīzi. Odoroloģiskā ekspertīze ir pretrunā ar esošo DNS ekspertīzi tajā pašā lietā.

Lietā faktiski nav nekādu tiešu pierādījumu par apsūdzēto vainu.

Uzskatu, ka pierādījumu kopums neizslēdz saprātīgas šaubas par apsūdzēto vainu inkriminētajos nodarījumos.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 519.panta otro punktu - tiesa tais attaisnojošu spriedumu, ja apsūdzētā piedalīšanās noziedzīgā nodarījumā nav pierādīta.

Uzskatu, ka Mārtiņš Putniņš attaisnojams visās viņam celtajās apsūdzībās un kriminālprocess pret viņu izbeidzams. Tā kā uzskatu, ka mans aizstāvamais attaisnojams, neanalizēšu pieteiktas kaitējuma kompensācijas, jo kaitējuma piedziņai no Putniņa nav pamata. Tāpat neizteikšos par personību, jo Putniņam sods nav nosakām un Putniņa personība nevar ietekmēt viņa attaisnošanu.

Tāpat uzskatu, ka apelācijas instances tiesas spriedumā iekļaujams secinājums, ka noticis M.Putniņa un citu apsūdzēto tiesību uz taisnīgu tiesu un lietas izskatīšanu saprātīgos termiņos pārkāpums. Šāda pārkāpuma esamību apliecina lietā iesniegtais Tiesībsarga atzinums. Tāpat uzskatu, ka šāds pārkāpums ir konstatējams saistībā ar ilgstošo laiku, kāds pagājis no pirmās instances tiesas sprieduma līdz lietas izskatīšanai apelācijas instancē.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 565.panta pirmās daļas 1.punktu lietā taisāms jauns, attaisnojošs spriedums:

1) Mārtiņš Putniņš atzīstams par nevainīgu apsūdzībā pēc Krimināllikuma 118.panta, 15.panta ceturtās daļas un 118.panta un 233.panta otrās daļas un attaisnojams,

2) Atceļams M.Putniņam piemērotais drošības līdzeklis- apcietinājums un arests mantai,

3) Spriedumā konstatējams, ka notikusi kriminālprocesa novilcināšana un pārkāptas M.Putniņa un citu apsūdzēto tiesības uz lietas izskatīšanu saprātīgā termiņā,

4) lieta nosūtāma prokuratūrai tālākai izmeklēšanai.

Saskaņā ar Kriminālprocesa likuma 526.panta otro daļu, bez izskatīšanas atstājami pieteikumi par nodarījumu rezultātā radītā kaitējuma atlīdzināšanu.

Novērtē šo rakstu:

0
0