Iesaki rakstu:

Kamēr uzņēmums Latvijas piens savā mājas lapā raksta, ka „Latvijas piens izveidots ar mērķi efektīvi pārstrādāt Latvijā ražotu pienu augstas kvalitātes produktos, stabilizēt situāciju piena nozarē valstī, nodrošinot garantētu iepirkumu un iespējami labāko cenu kooperatīvu biedru saražotajam pienam”, tikmēr Latvijas Piena lielākais īpašnieks Trikātas KS cītīgi pienu nodod Lietuvas un Polijas pārstrādātājiem (fūre fiksēta Lietuvā netālu no Polijas robežas). Kur zudis Ministru prezidenta lauksaimniecības padomnieka Ulda Krievāra daudzinātais patriotisms? Vai tad tieši viņš nebija lielākais kliedzējs par tiem piena ražotājiem, kas pienu nodeva pārstrādei citām valstīm, un tāpēc par valsts līdzekļiem bija jādibina Latvijas piens?

Piektdien pl.14:30 Lietuvā netālu no Polijas robežas izdevās uzņemt kadru (foto pielikumā), kad Trikātas KS fūre devās kārtējo reizi ne jau Latvijas piena vai citu Latvijas pārstrādātāju virzienā. Tāpēc Ulda Krievāra apelēšana pie nacionālām jūtām un aicinājums Latvijas zemniekiem ticēt Trikātas KS un Latvijas piena godprātīgumam vairāk izklausās pēc ņirgāšanās par vientiešiem, nevis vēlmes stabilizēt situāciju uzņēmumos.

Iespējams, pienu Trikātas KS  nodod ārzemēs, lai citi akcionāri un zemnieki neuzzinātu patiesos piena tirdzniecības un naudas līdzekļu apjomus, kas tiek gūti no darījumiem. Jo nav loģiska izskaidrojuma, kādēļ vispār būtu bijis jānodod piens pārstrādei Lietuvā vai Polijā, ja piena cena tur ir pat zemāka, nekā piedāvā Latvijas piena iepircēji.

Gaušanās, ka Latvijas piens ir parādā Trikātas KS naudas līdzekļus un viņiem nav iespēju ietekmēt  tā darbību, vispār izklausās pēc anekdotes. Juris Sprukulis: „Rūpnīcas menedžmenta “labās pārvaldības prakse” paredzēja mūs, īpašniekus, no lēmumu pieņemšanas turēt pa gabalu, un mēs to, vai un kāda piena cena tiek maksāta Trikātas zemniekiem, vairs ietekmēt nevarējām”, jo 53,664% uzņēmuma pieder pašam Trikātas KS."

Tikpat nesaprotama ir valsts vienaldzības piesaukšana, ka Latvijas piens netika atbalstīts Krievijas embargo gadījumā. Laikam Krievāra kungs bija piemirsis, ka Latvijas piens nekad nav eksportējis savu produkciju uz Krieviju un arī eksporta sertifikātu šis uzņēmums nekad nav saņēmis.

Vai zemkopības ministram Jānim Dūklavam reiz nebūtu laiks atbildēt par valsts sniegto piecu miljonu latu garantiju, kura atsevišķu dibinātāju finansiālais stāvoklis jau dibināšanas brīdī liecināja par nopietnām ilgtermiņa grūtībām un neprasmi biznesa vadībā?

Varbūt iespējams noskaidrot, kā Uldim Krievāram ir izdevies būt tik veiksmīgam, ka ne paša, ne viņa tēva saimniecībām neviens parādā nav palicis, kamēr citu zemnieku konti paliek tukši, bet solījumi publiskajā telpā un aicinājumi kļūt vēl lielākiem idiotiem un sadarboties ar Trikātas KS un Latvijas pienu iegūst pārdabisku patriotismu?