Iesaki rakstu:

Slikti beidzās kādas ventspilnieces mēģinājumi ilgtermiņā izīrēt savu māju diviem rīdziniekiem — tie izrādījās Bruno un Anželika Jurševici no Jaunās konservatīvās partijas, kuri bija izdomājuši pārvākties no Rīgas uz Ventspili un uz gadu nomāja kādu māju Ventspilī. Saimniece Natālija Ķ. pēc gada publicēja savu bēdu stāstu – šie ir tā krāšņākie fragmenti:

"Laulātais pāris sazinājās ar mums, atsaucoties uz sludinājumu par īpašuma izīrēšanu. Patiesībā mēs vēlējāmies pārdot māju Ventspilī, jo paši šeit vairs nedzīvojam jau vairākus gadus. Savukārt Jurševicu pāris vēlējās iegādāties māju. Taču, pirms vienoties par pirkšanu un pārdošanu, vēlējās padzīvot mājā gadu kā īrnieki [...].

Mums nebija iebildumu. Kad iepazināmies, šie cilvēki radīja ļoti patīkamu iespaidu. Tādēļ arī bijām pretimnākoši: samazinājām īres maksu, izņēmām sludinājumu par mājas pārdošanu un vienojāmies: [...] līgums tika parakstīts 2017. gada 1. decembrī uz gadu. [...]

Diezgan bieži notika kavēšanās ar komunālajiem maksājumiem. Kad es atgādināju īrniecei par to, viņa solīja dzēst parādu, taču mēs ik pa laikam saņēmām atgādinājumus par parādiem no komunālajiem uzņēmumiem. Jau toreiz mums vajadzēja kaut ko nojaust, taču mēs turpinājām ticēt mūsu īrnieku godaprātam.

Kad beidzās mājas īres līgums, mēs vēlējāmies atgriezties pie sarunas par īpašuma pārdošanu. [...] Māja nebija tādā izskatā, kādā mēs to izīrējām. [...] Īrnieki bija pārvietojuši mēbeles pa visu māju. Bija pārstūmuši smagās klavieres citā vietā. Kaut kur bija nolikuši no 2. stāva lielo matraci (divi reiz divi metri), norobežojuši viesistabu, pa visu māju izkārtojuši savas mēbeles, piekāruši pie sienām gleznas. Vienu no trīs tualetēm bija pārvērtuši par būvmateriālu noliktavu. Turklāt mājā sāka dzīvot divi kaķi, kuri bija nodarījuši kārtīgu skādi mūsu mēbelēm. Kad mēs atgriezāmies pie sarunas par mājas iegādi, Jurševici piedāvāja pārāk zemu cenu, turklāt vēl uz nomaksu.

Potenciālo pircēju piedāvājumi mūs neapmierināja, tādēļ mēs palūdzām izvākt no tualetes dēļus un brīdinājām, ka atkal izliksim māju pārdošanā sludinājumu portālā. Īrniece atbildēja, ka mums nav tādu tiesību un, tā kā viņiem neesot, uz kurieni pārcelties, viņi vēl kādu laiku padzīvos mājā. "Vēl kāds laiks" ievilkās uz teju trīs mēnešiem. [...]

Par to, kādā izskatā māja tika mums atdota, daiļrunīgi liecina fotogrāfijas, kuras mēs bijām nofotografējuši pēc īrnieku izvākšanās. [...] Turklāt īrnieki komunālos maksājumus samaksāja ar novēlošanos un nepilnā apjomā.

Kad mēs atbraucām uz Ventspili un iegājām pa vārtiem, ieraudzījām pagalmā svešu mašīnu, mājas atslēga atradās uz palodzes un māja nebija uzlikta uz signalizācijas. [...] Iekštelpās valdīja nekārtība. Vannas istabu un tualešu iekārtas bija netīras. Grīda un matracis bija ar netīriem traipiem, bija bojāta iekšējā apdare, saplēsts dīvāna apšuvumus, sasistas lampas, kaķu kastīšu saturs bija izgāzts tieši zālienā pagalmā. Starp atkritumiem un netīrumiem mētājās īrnieku portreti.

[...] No mājām bija pazuduši visi trauki un visas veļas automāta šļūtenes. Trauku mazgājamā mašīna bija sabojāta, no visiem traukiem bija palikušas tikai trīs pannas, kas nebija derīgas lietošanai. Vēlāk daļu trauku bijusī īrniece atsūtīja mums. Anželika Jurševica, atbildot uz viņai nosūtītajām fotogrāfijām, kurās bija redzams, kādā nekārtībā bija atstāta māja, sāka apgalvot, ka viņa atstāja māju tādā pašā stāvoklī, kādā to saņēma. [...]

Pie visa šī, ignorējot mūsu neskaitāmos atgādinājumus, Anželika Jurševica joprojām kopā ar meitu bija deklarēta mūsu mājā, ko viņa iekļāva savā priekšvēlēšanu deklarācijā."