Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas
Agnese Priede03.05.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Te nu tā ir – mežu zeme Latvija. Mežu zeme, kurā vecie meži sabrūkot un radot kaitēkļus un citu postu, oglekli tā īsteni spējot krāt tikai jaunaudzes un rātnās rindiņās sastādīti viena vecuma kociņi. Tieši aktīvi apsaimniekotos mežos bioloģiskā daudzveidība esot vislielākā. Štrunts par avotiem, kapiņiem, putniņiem, puķītēm – tās visas ir blēņas, jo ir taču jādzīvo.
Brīvās gaismas stundas pēc darba gribas izmantot gaisa elpošanai, jaunatklāšanai un pastaigām no mājām ne visai tālā apkārtnē. Izslēdzu datoru, paņemu fotoaparātu un esmu parasts cilvēks, kurš vienkārši grib svaigu gaisu un mežu. Šajās stundās mēģinu atrast valsts mežu, kur pastaigāt, jūtoties mežā. Mamma Daba taču aicina.
Bet kur iet, ja patiešām grib doties valsts mežos? Var jau laimēties, bet tas nav bieži. Es nerunāju par labiekārtotām, uzpucētām takām, kas domātas, lai pareizi virzītu svētdienīgus pilsētniekus un svaigā gaisa tīkotājus. Es runāju par parasto Latviju un parasto mežu. Turklāt, ja izdodas atrast mežu, kurā justies kā mežā, nākamajā gadā tur bieži vien sagaida jau pavisam cita aina. Acīm redzamais ir biedējošs, jo īpaši baiss ir šo pārmaiņu ātrums, kas nav samērojams ar dabiskas dabas atjaunošanās spēju.
Tāds nu tas izskatās – tipiskais mežs Latvijā. Teorētiski meža agrīnās stadijas arī ir mežs, un, protams, saprotu, ka Latvija nav viscauri rezervāts, un tam tā nevajag būt. Bet zudis samērs starp jauno un veco mežu. Ir stipri par daudz jauno mežu, kuriem turklāt, saglabājot šādu plēsīgu saimniekošanas pieeju, nekad neļaus kļūt veciem ar tur piederīgajiem elementiem un dzīvajām būtnēm, kurām nav citu māju, kur pārvākties. Šo draudīgo nepietiekamību nevar glābt sīkās atstātās koku skupsnas un daži saglabātie elementi.
Žigli noplenderējam to, ko iepriekšējās paaudzes sataupījušas. Neesmu oriģināla, to sakot. Jūs to dzirdat/lasāt jau vismaz simto reizi, vai ne? Un nekas nemainās, vai ne? Bet, jo dziļāk tas skar personiski, jo briesmīgāk tas šķiet. Tas, ko tagad piedzīvojam, ir grandiozas Latvijas pārmaiņas. Ar ilgtermiņa un reizēm pat neatgriezenisku negatīvu ietekmi uz dabas vidi un cilvēku dzīves kvalitāti.
Kādreiz tiem, kuri dzīvos pēc mums, tas maksās dārgi. Pamatīgi sabūvēto meža ceļu tīkls ir garants, ka tāda ir Latvijas mežiem lemtā nākotne. Ja vien nenotiks brīnumains klikšķis jeb attapšanās kaut kur tur augšā.
Starp citu, nav brīnums, ka apmeklētāju slodze uz dabas takām un aizsargājamām dabas teritorijām pēdējā laikā ārkārtīgi pieaug. Tas nav tikai pandēmijas dēļ. Tas ir arī tāpēc, ka daudzos apvidos vienkārši nav vairs, kur iet. Ja vien nav laimējies dzīvot lielākā aizsargājamā mežu teritorijā vai vismaz tādas teritorijas tuvumā, vai jūras piekrastē, kur vismaz pagaidām šādi nedrīkst izrīkoties. Vai arī jābūt mierā ar soļošanu pa augsti uzbērtu koksnes izvešanas ceļu, veroties uz kailcirtēm, vai jābauda svaigais gaiss, laužoties cauri jaunaudzēm.
Pārpublicēts no Facebook.
Seko mums 
Minhenes drošības konference ir noslēgusies: nav iestājies pasaules gals, jauna gaisma nav aususi, un NATO nevaid miris. Jaunā ASV administrācija iezīmēja savu redzējumu par lietu kārtību, Eiropas pārstāvjiem bija savs viedoklis. Diskusija sākusies, bet kur citur, ja ne šādos forumos runāt par kopējo un atšķirīgo. Visai emocionālas un piesātinātas dienas. Ievelkot elpu, kur tad mēs šobrīd esam?
„Es nepiekrītu nevienam tavam vārdam, bet es aizstāvēšu tavas tiesības to teikt līdz pat nāvei.”
Sakarā ar to, ka dzīvoju Limbažu novada Pāles pagasta apdzīvotajā vietā Ārciemā, kur ir kritiski slikti mobilie sakari, mobilais un mājas internets, vēlos saņemt kompetentu atbildi uz šādiem jautājumiem:
Neatkarīgi no tā, ko katrs domā par Donalda Trampa personību, viņa atgriešanās prezidenta amatā ir simboliska nacionālkonservatīvo uzvara kultūrkaros. Šajos kultūrkaros “woke” neomarksisti vairākas desmitgades ir dzinuši sabiedrību strupceļā. Trampa pirmais termiņš bija viņa politiskā uzvara. Šī uzvara ir uzvara kultūrkaros – skaidra amerikāņu tautas atbilde uz gadiem ilgušo sarkano “woke” ideoloģijas diktātu.
Stāsts ir par Latvijas Ārpolitikas institūta 2025. gada gadagrāmatu ar nosaukumu Latvijas ārējā un drošības politika, kurā vienu no sadaļām ir veidojusi institūta vadītāja vietniece un Tuvo Austrumu pētniecības programmas vadītāja, pētniece Sintija Broka (attēlā), un tās ieteikumi un rekomendācijas pilnīgi noteikti ir Krievijas Ārlietu ministra Sergeja Lavrova aplausu vērti, tomēr par visu pēc kārtas.
Visiem, kuriem gadījies būt Ņujorkas Kenedija lidostā, būs iekritīs acīs, cik tā nolaista un vienmēr rada sajūtu, ka ierodies kādā Trešās pasaules valstī. Tas pats redzams visriņķī ASV lielajās pilsētās - ceļi un tilti avārijas stāvoklī, visapkārt panīkums un miskaste. Publiskā vide tai valstī izskatās šokējoši depresīva. Sliktāk nekā daudz kur Āzijā vai austrumu valstīs. Analfabētisms, valsts vidienē miljoniem ļaužu dzīvo treileros.
Latvijas ārpolitikas debates, kas ir ikgadējs pasākums, labi parādīja, ka muldēt mēs mākam. Ministre, citējot reperi ansi, savas runas noslēgumā aicināja dziedāt savu spēku, bēdas, grēkus, rētas… Vēl vajagot pacelt balsi. Savu balsi. Labs aicinājums. Nu tad – Baibiņ, pamēģini manu pacelto balstiņu izmantot par “turīgu, drošu, suverēnu Latviju”. Te būs piemērs, ka runāt nav darīt. Bet – kurš darīs?
No rīta Vienotības galvenā ideologa Rinkēviča ieliktā premjerministre aiz muļķības intervijā neapdomīgi piekrīt Armanda Broka priekšlikumam pārcelt uz Latviju DOGE (Maska vadītās valdības lietderības pārvaldes) metodi un uzrīkot totālo auditu valsts pārvaldes un mediju astoņkājim. Pēcpusdienā ierēdņu mafija viņai liek solījumu atsaukt, jo Latvijā nekas tāds nav vajadzīgs.
Rēgs klīst pa Eiropu ― komunisma rēgs. Visi vecās Eiropas spēki ir apvienojušies svētam vajāšanas karam pret šo rēgu: pāvests un cars, Meternichs un Gizo, franču radikāļi un vācu policisti.
