Iesaki rakstu: 
Šodien “Neatkarīgajā” Elitas Veidemanes un Rolanda Pētersona intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tā nav tipiskā draudzīgā intervija, kur ilgā sarunā norunātais sakompilēts koncentrētā stāstījumā. Klāt nebiju, nezinu, bet šķiet, ka žurnālisti pēc dažām minūtēm tika izmesti laukā un nekas cits neatlika kā publicēt to, kas ir. Jautājumi tādi diezgan paprasti un brīžam necienīgi, bet rezultāts ir informatīvs.
Pats interesantākais šajā intervijā ir Egila Levita izpļāpāšanās par prezidenta medaļu piešķiršanas motivāciju. Kā zināms, Egila Levita medaļu, kas šogad tika pasniegta tikai nominācijā “Gandarījuma balva par neiekļūšanu 14. Saeimā”, saņēma Artis Pabriks, Jānis Bordāns, Juris Pūce un Artuss Kaimiņš (viņš gan nekandidēja).
Nedomāju, ka cilvēka iepriekšējā slava vai neslava publiskā telpā pati par sevi cilvēku svītro no atzinības kandidātu pulka. Taču Levits atklāja, ka “medaļa ir par divpusēju sadarbošanos”. Kā piemēri tika uzskaitīti konkrēti Artusa Kaimiņa virzīti priekšlikumi, kas “gāja caur viņa vadīto komisiju”.
Es nemēģinu pateikt, ka Kaimiņam vai kādam citam no leģendārās 13. Saeimas zvaigznēm nebija jādod šī neko nenozīmējošā medaļa. Varbūt es mēģinu pateikt, ka bija jādod arī Danielam Pavļutam. Bet ļausim prezidentam runāt, viena no viņa replikām pilnā garumā:
“Ar medaļu piešķiršanu nav saistīts personisks vērtējums. Te bija runa tikai par konkrētu sadarbību. Ar šo cilvēku palīdzību tika pieņemti likumi, kurus arī es atbalstīju. Un nevajag tur kaut ko interpretēt.”
Lai man prezidents piedod par interpretēšanu, bet es te nolasu tā: ir pasūtījums, ir izpildītājs – seko norēķins. Kad prezidents runā par “konkrētu sadarbību”, viņš taču saprot, ka sadarbība prasa divas puses, ne? Kas ar ko īsti sadarbojās? Vai es pareizi saprotu, ka deputāti un ministri izpilda prezidenta politiskās vēlmes un prezidents viņus atalgo? Tur droši vien jāvaicā konstitucionālo tiesību ekspertiem, kā tas īsti iet kopā ar mūsu valsts iekārtu. Kaut kā neatminos, ka deputāti politiski atbild prezidenta priekšā.
Vēl interesantāk ir apdomāt, ko nozīmē šo “medaļa kā norēķins par sadarbību” konceptu attiecināt uz Triju Zvaigžņu ordeņa izdāļāšanu kuram katram profesionālo pilngadību nupat sasniegušam žurnālistam. Cik labi, ka mums nu ir šī intervija! Turpmāk sarunās ar ordeņotajiem žurnālistiem varēs bez sarkšanas jautāt, par kuru konkrēto sadarbību medālis īsti ir dabūts.
Vienā ziņā Levitam ir vēl, kur augt. Anglijā viss notiek pavisam citā valūtā. Tur norēķini ar savējiem nenotiek vis ar kaut kādām šokolādes medaļām, bet ar lordu tituliem, kas ļauj uz mūžu kļūt par Lordu palātas locekli. Kad premjers atkāpjas, viņš vai viņa parasti izdāļā pa kādam šādam varas čekam. Tā kā tradīcijas britiem ir svēta lieta, tad ļoti iespējams, ka tas notiks arī tagad pēc 44 dienas valdījušas premjeres atkāpšanās.
Te gan jāatzīmē, ka premjers ir izpildvara un premjers var uzskatīt par nepieciešamu atalgot tos, kas ir palīdzējuši realizēt viņa politiku. Levits līdzīgi varētu piešķirt medaļas un diplomus sava biroja darbiniekiem un ne valsts pārvaldē strādājošajiem. Bet atalgot savus politiskos priekšniekus, jo viņus ir izdevies izkalpināt, - tas ir kaut kas jauns.
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
