Iesaki rakstu: 
Šodien “Neatkarīgajā” Elitas Veidemanes un Rolanda Pētersona intervija ar Valsts prezidentu Egilu Levitu. Tā nav tipiskā draudzīgā intervija, kur ilgā sarunā norunātais sakompilēts koncentrētā stāstījumā. Klāt nebiju, nezinu, bet šķiet, ka žurnālisti pēc dažām minūtēm tika izmesti laukā un nekas cits neatlika kā publicēt to, kas ir. Jautājumi tādi diezgan paprasti un brīžam necienīgi, bet rezultāts ir informatīvs.
Pats interesantākais šajā intervijā ir Egila Levita izpļāpāšanās par prezidenta medaļu piešķiršanas motivāciju. Kā zināms, Egila Levita medaļu, kas šogad tika pasniegta tikai nominācijā “Gandarījuma balva par neiekļūšanu 14. Saeimā”, saņēma Artis Pabriks, Jānis Bordāns, Juris Pūce un Artuss Kaimiņš (viņš gan nekandidēja).
Nedomāju, ka cilvēka iepriekšējā slava vai neslava publiskā telpā pati par sevi cilvēku svītro no atzinības kandidātu pulka. Taču Levits atklāja, ka “medaļa ir par divpusēju sadarbošanos”. Kā piemēri tika uzskaitīti konkrēti Artusa Kaimiņa virzīti priekšlikumi, kas “gāja caur viņa vadīto komisiju”.
Es nemēģinu pateikt, ka Kaimiņam vai kādam citam no leģendārās 13. Saeimas zvaigznēm nebija jādod šī neko nenozīmējošā medaļa. Varbūt es mēģinu pateikt, ka bija jādod arī Danielam Pavļutam. Bet ļausim prezidentam runāt, viena no viņa replikām pilnā garumā:
“Ar medaļu piešķiršanu nav saistīts personisks vērtējums. Te bija runa tikai par konkrētu sadarbību. Ar šo cilvēku palīdzību tika pieņemti likumi, kurus arī es atbalstīju. Un nevajag tur kaut ko interpretēt.”
Lai man prezidents piedod par interpretēšanu, bet es te nolasu tā: ir pasūtījums, ir izpildītājs – seko norēķins. Kad prezidents runā par “konkrētu sadarbību”, viņš taču saprot, ka sadarbība prasa divas puses, ne? Kas ar ko īsti sadarbojās? Vai es pareizi saprotu, ka deputāti un ministri izpilda prezidenta politiskās vēlmes un prezidents viņus atalgo? Tur droši vien jāvaicā konstitucionālo tiesību ekspertiem, kā tas īsti iet kopā ar mūsu valsts iekārtu. Kaut kā neatminos, ka deputāti politiski atbild prezidenta priekšā.
Vēl interesantāk ir apdomāt, ko nozīmē šo “medaļa kā norēķins par sadarbību” konceptu attiecināt uz Triju Zvaigžņu ordeņa izdāļāšanu kuram katram profesionālo pilngadību nupat sasniegušam žurnālistam. Cik labi, ka mums nu ir šī intervija! Turpmāk sarunās ar ordeņotajiem žurnālistiem varēs bez sarkšanas jautāt, par kuru konkrēto sadarbību medālis īsti ir dabūts.
Vienā ziņā Levitam ir vēl, kur augt. Anglijā viss notiek pavisam citā valūtā. Tur norēķini ar savējiem nenotiek vis ar kaut kādām šokolādes medaļām, bet ar lordu tituliem, kas ļauj uz mūžu kļūt par Lordu palātas locekli. Kad premjers atkāpjas, viņš vai viņa parasti izdāļā pa kādam šādam varas čekam. Tā kā tradīcijas britiem ir svēta lieta, tad ļoti iespējams, ka tas notiks arī tagad pēc 44 dienas valdījušas premjeres atkāpšanās.
Te gan jāatzīmē, ka premjers ir izpildvara un premjers var uzskatīt par nepieciešamu atalgot tos, kas ir palīdzējuši realizēt viņa politiku. Levits līdzīgi varētu piešķirt medaļas un diplomus sava biroja darbiniekiem un ne valsts pārvaldē strādājošajiem. Bet atalgot savus politiskos priekšniekus, jo viņus ir izdevies izkalpināt, - tas ir kaut kas jauns.
Seko mums 
Partiju apvienības Jaunā Vienotība un partijas Vienotība valdes, kā arī Saeimā pārstāvētā frakcija vienbalsīgi atbalsta Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa iniciēto sarunu uzsākšanu par iespējamu koalīcijas paplašināšanu.
Kā tā varēja būt, ka no partijas "Jaunā konservatīvā partija" (vēlāk "Konservatīvie") par izglītības un zinātnes (!) ministru bija cilvēks, kas tagad savā socmediju kontā vicina varavīksnes karogu?
Partijas “Gods kalpot Rīgai” valde, kuras sastāvā esmu es un arī pašvaldības deputāti, pieprasām nekavējoties no Rīgas Rātsnama noņemt izkārto varavīksnes krāsu karogu, kas simbolizē atbalstu “PRAIDA” un “LGTB” kopienai. Šī karoga izkāršana neatbilst noteiktajiem normatīviem par valsts karogu izkāršanu pie sabiedriskām ēkām, un šis lēmums nav debatēts un atbalstīts kādā no Rīgas domes sēdēm.
Policijas nolaidība, nenovēršot vīrieša īstenotu jaunas sievietes vajāšanu, apdraudēšanu un galu galā – nonāvēšanu, ir atgriezusi publiskajā telpā jautājumu par Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (turpmāk – Stambulas konvencijas) ratifikāciju. Latvijas valdība šo konvenciju parakstīja jau 2016. gadā, tomēr šādai rīcībai ir tikai politisks, bet ne juridisks spēks. Lai konvencija taptu patiešām saistoša, nepieciešama parlamenta rīcība ratifikācijas veidā, kam jau septiņus gadus pietrūkst deputātu vairākuma.
Tas, protams, ir simboliski, ka Latvijas Saeima nolēmua vēlēt Latvijas prezidentu 31. maijā – Pasaules dienā bez tabakas (World No Tobacco Day).
Zaļo un Zemnieku savienības (ZZS) Saeimas frakcija uzskata, ka šajā saspringtajā ģeopolitiskajā situācijā, kāda valda pasaulē, nav īstais laiks, kad Latvija var ļauties eksperimentiem valsts prezidenta izvēlē, tāpēc balsojumā par valsts prezidentu deputāti atbalstīja ārlietu ministru Edgaru Rinkēviču, kuram ir visatbilstošākā pieredze un zināšanas šodienas apstākļiem.
Kurta Vonnegūta romānā "Kaķa šūpulis" var atrast Bokonona dziesmiņu, kas ir gana dziļdomīga: Žūpa, kas parkā uz soliņa dzied, Mednieks, kas tīģeru medībās iet, Ķīniešu zobārsts, Angļu karaliene Ir mezgliņi, ko viens pavediens sien. Smalks, smalks pavediens – Tik dažādi ļaudis, bet kamoliņš viens.
Kurš
Laikā, kad tik daudz emociju un spraigu cīņu uz ledus, sāncensības gars pēkšņi pārņēmis arī gluži negaidīti saformējušos komandu – Latvijas psihiatrus. Lai arī patīkamāk noteikti būtu svinēt Latvijas svarīgāko uzvaru, diemžēl nāksies brīdi uzkavēties arī šajā publiskās diskusijas laukumā, īsi atvairot izdarītos metienus pa maniem vārtiem.
Tā vien izskatās, ka pašreiz izvirzītajiem valsts prezidenta amata kandidātiem nav cerību iekarot Rīgas pili, jo nevienam nav nav tik liela atbalsta, lai saņemtu ievēlēšanai nepieciešamo balsu skaitu. To lieliski apzinās arī politiķi.
