Zemnieks: „,Manu zemi atņēma Bērziņa vadītā banka, tālāk to nopirka pats Bērziņš...”
PIETIEK30.05.2011.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Izrādās, bijušā baņķiera, tagadējā Valsts prezidenta posteņa kandidāta Andra Bērziņa 37 nekustamie īpašumi viņa rokās nonākuši dažādā ceļā, - kā Pietiek stāsta 1948. gadā dzimušais zemnieks Arnis Matrozis, viņam piederējušos 23 hektārus zemes ar ēkām Līgatnes pagastā 90. gadu sākumā par parādiem atņēmusi Bērziņa vadītā Unibanka, un nu tie nonākuši paša Bērziņa īpašumā.
„Nedaudz no manas necilās dzīves vēstures (t.i., salīdzinot ar baņķieru dzīvi). 90. gadu sākumā paņēmu 2000 latu kredītu A. Bērziņa vadītās Unibankas Cēsu filiālē, ieķīlājot Cēsu rajona Līgatnes pagasta zemnieku saimniecības "Ennes" dzīvojamo māju. Tajā laikā kredīta procenti bija 40, savos plānos biju kļūdījies un to nevarēju pavilkt. Parāds pieauga līdz 3,5 tūkstošiem latu,” teikts vēstulē, ko Matrozis nosūtījis „ZZS frakcijas prezidenta kandidāta Andra Bērziņa virzītājiem”.
Savukārt pēc tam „pie darba ķērās Unibankas parādu piedzinējs, izbijušais prokurors Aleksandrs Bimbirulis. Mani tā nospieda, ka zaudēju ne tikai māju, pie kā pats vien biju vainīgs, bet arī jaunuzcelto kūtiņu, 23 ha zemes ar mežu. Rakstīju žēlabu vēstuli bijušā prokurora, tagad parādu piedzinēja A. Bimbiruļa priekšniekam Andrim Bērziņam. Atbildi, protams, nesagaidīju”.
Pēc tam Matrozis devies pie Cēsu rajona prokurores sūdzēties par atņemto zemi un kūtiņu: „Nekā! Amatpersona man populāri paskaidroja, ka abi augstāk minētie kungi dzīvo Cēsīs kaimiņos un lai neloloju veltas cerības. A. Bimbirulis labi tika galā ar šādiem darbiem un kļuva Cēsu filiāles vadītājs, bet Dievs ar viņu, viņš bija tikai saimnieka gribas izpildītājs. Prezidenta kandidāts Andris Bērziņš manu bijušo īpašumu Ennes ir tagad iegādājies. Vieta ir skaista, piesaulē, un Zvārtas iezis tikai 10 minūšu gājiena attālumā no mājas...”
Bērziņš kopš piektdienas kategoriski nav vēlējies atbildēt ne uz konkrētiem Pietiek jautājumiem saistībā ar viņa ģimenes saņemto 178 tūkstošu latu ES finansējumu „aktīvās atpūtas kompleksam”, kas „sapārots” ar viņa paša privātmāju un nav veicis nekādas vērā ņemamas aktivitātes plānotajai viesu piesaistīšanai, ne arī uz jautājumu saistībā ar Matroža apgalvojumiem. Savukārt no zemesgrāmatas redzams tikai tas, ka Matrozis no īpašuma šķīries 1998. gadā, bet Bērziņš to iegādājies desmit gadus vēlāk par 55 tūkstošiem latu.
Atsevišķi Pietiek uzrunātie ZZS Saeimas frakcijas deputāti noliedza, ka būtu saņēmuši šādu vēstuli vai ka tā apspriesta frakcijā. Ingmārs Līdaka pieļāva, ka tā, iespējams, adresēta visai frakcijai, jo individuāli adresētas iedzīvotāju vēstules viņš saņemot regulāri un ar tām iepazīstoties. „Kas ir nācis uz visas frakcijas vārda, to es varu arī nezināt,” pieļāva Līdaka. Arī Oskars Zīds neatceras, ka frakcijā būtu saņemta un apspriesta vēstule par Līgatnes zemi. Arī Didzim Zemmeram tāda neesot atmiņā. „Es tā kā nepieminu vēstuli par tādu tēmu,” teica ZZS frakcijas deputāts.
Tikmēr Matrozis vēstulē Zemnieku un zaļo savienības Saeimas frakcijas deputātiem piebildis, ka „jautājums nav šoreiz par mani, tas jau ir pārsāpējis. Vai tāds cilvēks var būt par prezidentu, vai viņš jutīs tautas bēdas? Diez vai! Tādam acīs spīd tikai lati, varbūt iebāzīs roku, cerams, ka savā, kabatā un izvilks mutautiņu, lai noslaucītu līdzjūtības asaru. Gan jau tādi kā es ir daudzi”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
