Iesaki rakstu: 
Mūsdienu zinātnieki par senāko tautu pasaulē uzskata bušmeņus, kuri apdzīvo apvidu ap Namībijas tuksnesi. Vīriešiem konstatēta pati pirmatnējākā Y hromosomas versija, bet pa mātes līniju ir vissenākā mitohondriju DNS versija. Arheoloģiskie izrakumi liecina, ka bušmeņi šajā apvidū ir dzīvojuši pirms aptuveni 30 000 gadiem un viņu kultūra šajā laikā nav būtiski mainījusies.
Pagājušā gadsimtā nespēju pieņemt augstāku kultūras līmeni uzskatīja par šīs tautas pastāvēšanas apdraudējumu. XXI. gadsimtā arvien svarīgāks kļūst ekoloģiskais skatījums uz apkārtni, tai skaitā arī atsevišķu tautu spēja iekļauties dabiskā, nevis mākslīgi radītā vidē. Nākotnes perspektīvā visapdraudētākās kļūst tieši augstāk attīstītās kultūras ar nosacījumu, ka līdzšinējā attīstība turpināsies līdz loģiskam noslēgumam.
VI. gadsimtu p.m.ē. pieņemts dēvēt par Zelta gadsimtu. Šajā gadsimtā radās vecākā līdz šim zināmā kādas valodas gramatika, kas deva iespēju sanskritu valodā apkopot hinduisma svētos rakstus - vēdas. Ķīnā dzīvoja un savus uzskatus pauda Konfūcijs un Laoczi, Indijā – Buda un Džina, Persijā – Zaratustra, Grieķijā – Pitagors. Ap 590. gadu p. m. ē. Atēnu polises valdnieks Solons un pēc tam Kleistens veica sabiedrības pārvaldes izmaiņas, kuras joprojām tiek uzskatītas par veiksmīgākajām politiskajām reformām visā cilvēces vēsturē.
Aristokrātu valdīšanas laikā daudzi Atikas pussalas zemnieki un pilsētnieki parādu dēļ bija kļuvuši par vergiem. Atikā draudēja iebrukt ārējie ienaidnieki, bet valsti plosīja asi konflikti starp dēmosu un aristokrātiju. Solons ieviesa rakstītu likumu juridisko spēku un atcēla parādu verdzību apmaiņā pret tiesībām katram, kurš to vēlas, celt prasību tiesā un tiesas lēmumu apstrīdēt tautas sapulcē. Kleistens atzina visu pilsoņu (statusā neietilpa sievietes un vergi) vienlīdzību neatkarīgi no īpašuma lieluma, kā arī noteica pienākumu dienēt armijā un piedalīties tautas sapulcēs. No dienesta atbrīvoja tos, kuri par savu naudu varēja uzturēt skolas, teātrus vai kuģus.
Tautas sapulces notika dažas reizes mēnesī, un tajās savu viedokli bija jāizsaka katram pilsonim. Pēc debatēm notika atklātā vai aizklātā balsošana, un tās rezultāts ieguva likuma spēku. Sapulces beigās katram uz māla lauskas bija jāuzraksta viena pilsoņa vārds, kurš, pēc rakstītāja domām, visvairāk apdraudēja pastāvošo demokrātisko iekārtu. Visvairāk balsu saņēmušo uz desmit gadiem izraidīja no polises, bet viņa īpašumu saglabāja neskartu.
Demokrātiskā iekārta Atēnās izaudzināja vairākus izcilus filozofus, tai skaitā Sokrātu, Platonu un Aristoteli. Visu turpmāko Rietumu kultūras attīstību var uzskatīt par šo filozofu izteikto ideju turpinājumu. Vēl pagājušā gadsimta sākumā humanitārajās ģimnāzijās bija obligāta sengrieķu un latīņu valodas apguve. Cilvēkam ar vidējo izglītību vajadzēja spēt izlasīt Platona un Aristoteļa darbus oriģinālvalodā, nevis tulkojumā. Daudzi sengrieķu valodas vārdi ir mainījuši savu sākotnējo nozīmi vai tikuši pārnesti uz citām cilvēka darbības sfērām. Ziņkārīgs lasītājs pēc sabiedrības attieksmes maiņas pret sengrieķu vārdiem varēja spriest par pašas sabiedrības attīstību.
Latīņu ciltis dibināja Romas pilsētu, vēlāk karaļvalsti, kura 510. gadā p.m.ē. pārtapa par Romas republiku. Atšķirībā no Atēnām tautas sapulce valsts pārvaldes jautājumus neapsprieda, tikai pieņēma vai noraidīja augstākās valsts varas – senāta ierosinājumus, kurš sastāvēja no dižciltīgajiem romiešiem. Kara gadījumā senāts uz 6 mēnešiem varu nodeva diktatoram – personai ar neierobežotu varu. Diktatori veica nepieciešamās reformas, lai papildinātu valsts kasi, galvenokārt uz augļotāju ienākumu pārdales, lumpenu un sofistu samazināšanas rēķina. Lumpeni bija bez īpašuma esošie pilsoņi, kuri nevēlējās strādāt algotu darbu, bet sofisti – pērkami izglītoti cilvēki. Sofisti par samaksu aizstāvēja augļotāju intereses un traucēja īstenot reformas.
Interesanta bija metode, kuru Solons aizliedza, bet Romā tā bija atļauta, un ar kuras palīdzību diktatori likumīgi atbrīvojās no nevēlamām personām. Nodokļu iekasētājiem tika dota pavēle izsniegt īstermiņa kredītus, un jau pēc dažiem mēnešiem kredīta ņēmēji kļuva par vergiem. Tie, kuri atteicās vergot saimniecībās, tika nodoti gladiatoru skolās. Atsakoties arī no cīņas mākslas apguves, viņiem piedāvāja caurās laivās šķērsot upi, kurā bija pilns ar krokodiliem. Lielākā daļa izvēlējās šo pārbaudījumu, jo nākamais – kailām rokām cīnīties pret izsalkušiem plēsīgiem zvēriem - šķita vēl bezcerīgāks. Kopš diktatoru valdīšanas laikiem garus un bezjēdzīgus rakstus sāka saukt par ūdeņainiem.
Cietēji bija arī augļotāji, kuriem diktatori samazināja peļņas procentu, to pārdalot par labu valstij. Tomēr jaunais stāvoklis pavēra arī jaunas iespējas, it sevišķi tad, kad I. gadsimtā p. m. ē. Romas republika kļuva par impēriju. Diktatoru ievēlēja uz mūžu un nosauca par imperatoru. Ja republikas laikā nebija iedomājams, ka senāts varētu ņemt kredītu, galvojot ar valsts kasi, tad pierunāt to izdarīt vienu cilvēku bija daudz vieglāk. Imperatora Kaligulas valdīšanas laikā par faktiskajiem Romas valdniekiem kļuva augļotāji.
Lai gūtu pēc iespējas lielāku peļņas procentu, bija nepieciešama liela metropoles un reģionu attīstības atšķirība. Pēc augļotāju ieteikumiem Kaligula arēnas vajadzībām vergus iepirka no reģioniem, tādā veidā bremzējot reģionu saimniecisko attīstību. Sofisti parūpējās, lai romieši domātu tikai par pārtiku un izpriecām, bet zināšanas uzskatītu par apgrūtinājumu dzīves baudīšanai. Kad pienāca laiks augļotājiem atdot valsts parādu, Kaligula izdomāja īpatnēju veidu, kā iespējams piepildīt valsts kasi.
Katram valsts ievērojamākajam pilsonim tika noteikta cena, kuru samaksājot pircējs ieguva tiesības mīlēties ar šo personu. Nauda tika samaksāta valsts kasei, bet notaksētajai personai bija jāizpilda savs pilsoņa pienākums. Tām sievietēm, kuras atteicās pakļauties imperatora pavēlei, tika sagatavots bargs sods. Viņas izģērba kailas, ar atplestām kājām piesēja pie paaugstinājuma, dzimumorgānus nosmērēja ar govju menstruāciju asinīm un arēnā izlaida buļļus.
Sabiedrības daļā, kura tieši nebija saistīta ar varu, pieauga prasība pēc sarunvalodā lietojamo vārdu sākotnējo nozīmju atjaunošanas. No jauna vajadzēja atgādināt, ko nozīmē mīlestība, zagšana, laulības pārkāpšana, svešas mantas iekārošana. Pret šo uzskatu aktīvākajiem paudējiem kristiešiem niknu cīņu uzsāka sofisti.
Romas imperatori mēģināja veikt reformas, taču nesekmīgi, - no desmit imperatoriem astoņi tika nogalināti. IV gadsimtā Konstantīns I par vienīgo valsts reliģiju pasludināja kristietību, kas noveda pie straujas Rietumromas impērijas sabrukuma. Sofisti gadsimtiem ilgi bija pārliecinājuši sabiedrību, ka augsts peļņas procents ir vienīgā sabiedrības attīstības iespēja, tāpēc lielākā daļa vairs neticēja reformu iespējamībai. Vecā sistēma strauji sabruka, un sākās jaunas – uz kristietības pamatiem būvētas sabiedrības celšana.
Diemžēl rietumos radušās reliģijas nespēja būtiski izmainīt sabiedrību, tāpēc lielāku uzmanību sāka pievērst austrumu reliģijām. Zelta gadsimta idejas bija nevis atšķirīgas, bet gan kopējas, - tās atbalstīja abstraktu vērtību rašanos un lielas cilvēku masas sadzīvošanu nelielā teritorijā. Mūsdienās uzskats, ka austrumi varētu atrisināt rietumu problēmas ir novecojis, jo ir radusies cita alternatīva.
Bušmeņi savā ilgajā attīstības vēsturē nav iemācījušies celt pilsētas, valstis un impērijas. Viņi pie ciemiem ir atnesuši augus un tos iestādījuši zemē, kā arī pieradinājuši mājdzīvniekus, taču nav radījuši abstraktas vērtības. Bušmeņi nav radījuši ekonomiku, kurā pret naudu būtu jāizturas tāpat kā pret kultūraugiem vai mājlopiem. Nav sapratuši, ka nauda ir vērtība, kuru jāinvestē uzņēmīgos cilvēkos, lai tā augtu un vairotos līdzīgi augiem un dzīvniekiem.
Saskarsmē ar citu civilizāciju viņiem grūti saprast, kāpēc jāgodā neesošas vērtības. Svešai varai viņi pielāgojas tāpat kā nelabvēlīgiem laika apstākļiem, - pret to necīnās, bet pieņem kā apkārtējās vides izmaiņu. Vara viņu izpratnē ir viens cilvēks, kurš ir atbildīgs visas tautas priekšā. Vadonim no visiem jāprasa ievērot likumus, pretējā gadījumā viņš nevar valdīt. Neveiksmīgas valdīšanas gadījumā vecais vadonis tiek padzīts, lai ar savu autoritāti netraucētu jaunajam līderim un neprovocētu likumu pārkāpumus. Varas simbols ir gudrs, atbildīgs, likumus ievērojošs un pret visiem taisnīgs valdnieks.
Iespējams, atšķirības nosaka ģenētiskā struktūra. Vieniem ir svarīgas mākslīgi radītās vērtības, otriem – dabiskais dzīvesveids. Tas nenozīmē, ka virtuālās realitātes radītāji būtu vairāk attīstīti par dabiskā vidē dzīvojušajiem, ģenētiskās analīzes liecina par pretējo. Vienkārši pirmajiem ir bijis savs Zelta gadsimts, bet otrajiem tāds vēl nav bijis.
Tikpat iespējams, ka tie ir tikai pieņēmumi, kurus rada vēsturiskā nepieciešamība. Tomēr mūsdienās var atrast pazīmes, kas liecina par veiksmīgu pašreizējo problēmu risinājumu nākotnē. Nesen neparasti viegli sagruva impērija, kurā nebija augļotāju, toties valdīja sofisti. Ja arī nākotnē sofistu vara būs lielāka par agresīvo augļotāju varu, tad varam cerēt uz miermīlīgām pārmaiņām. Sofisti savus uzskatus mainīs tad, ja saskatīs iemeslus, kuru dēļ nākotne viņiem būs labāka par tagadni. Nav noliedzams, ka jaunie uzskati varētu rasties bušmeņu tipa tautu pārstāvju vidū.
Zīmējums no socialphy.com
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
