Iesaki rakstu: 
Valdis Zatlers, kurš, kā tiek prognozēts, visticamāk izlems par piedalīšanos Saeimas ārkārtas vēlēšanās, izveidojot jaunu politisko spēku, politikā varētu iesaistīties ar līdzīgu maksimālismu kā pirms deviņiem gadiem Einara Repšes Jaunais laiks. Proti, Zatlera uzstādījums būs, ka viņa pārstāvētais politiskais spēks nepiedalīsies koalīcijā ar kādu no tā dēvētajām oligarhu partijām, Pietiek atzinuši viņam tuvu stāvoši cilvēki. Tas sašaurina „Zatlera partijas” iespējas veidot valdību, ja tā ar nosacītajiem sabiedrotajiem neiegūst vismaz 51 balsi jaunajā Saeimā, kas "neoligarhu" partijām līdz šim nav izdevies. Vienotības līderi, attaisnojot savu sadarbību ar Lemberga zaļajiem zemniekiem, daudzkārt ir norādījuši, ka otra alternatīva – sēdēšana opozīcijā – viņus neapmierina.
Līdz ar šādu uzstādījumu par nesadarbošanos vienā koalīcijā ar zaļajiem zemniekiem jaunas, nosacīti dēvētas par „Zatlera” partiju, izveide pašlaik esot nepārvēlētā prezidenta prioritārā izvēle. Pirms Jāņiem tiekoties ar Vienotības līderiem, Zatlers bija uzdevis jautājumu, vai viņi varētu parakstīties, ka nesadarbotos ar oligarhu partijām, bet Vienotība uz šādu apņemšanos nav bijusi gatava. Līdz ar to zinātāju vērtējumā Zatlera pievienošanās Vienotībai tiek vērtēta kā maz ticama, bet ne neiespējama, jo tiek uzsvērts, ka lēmumu prezidents tiešām vēl nav pieņēmis.
Atsevišķus Zaļo un zemnieku savienības (ZZS) politiķus šāda Vienotības un Zatlera uzskatu nesakritība jautājumā par sadarbību ar oligarhu partijām bija nomierinājusi un jau ļāvusi izdarīt spriedumus par jauno politisko spēku, ka tas nebūs nopietns spēlētājs, jo lemts opozīcijai. Vienotība ir sākusi izmantot Zatlera pieteikto retoriku par „karu” pret oligarhiem, un partiju apvienības svaigākās iekšējās avīzes izdevumu pat rotā uzraksts: „Nost ar oligarhu varu!”. Tomēr faktiskajā rīcībā Vienotības frakcija un valde 2. jūnijā uzreiz pēc neveiksmes prezidenta vēlēšanās sasauktajā ārkārtas kopsapulcē pieņēma lēmumu šo valdību un koalīciju noturēt līdz ārkārtas vēlēšanām un pie šī lēmuma turas. Neoficiālos izteikumos netiek slēpts, ka viens no iemesliem ir iespēja uz ārkārtas vēlēšanām izmantot administratīvos resursus, kādi ir, ja strādā valdībā.
No tā dēvētajām oligarhu partijām pašlaik tikai ZZS ir reālas izredzes uz pārstāvību nākamajā Saeimā. Tiesa, pēc pēdējiem politiskajiem notikumiem un Zatlera aizsāktās retorikas par „karu” pret oligarhiem ZZS reitings nokrities par aptuveni 5% un jūnijā ir tikai 10,5%, rāda Latvijas faktu aptauja. Vēl pirms nedēļas Rīgā neoficiāli izplatījās informācija par citas socioloģisko pētījumu firmas SKDS internetā veiktu aptauju, kurā ZZS reitings bija tikai nedaudz virs 4%. Tomēr tas diez vai atspoguļo reālo situāciju un varētu būt skaidrojams ar to, ka zaļo zemnieku elektorāts nav aktīvākais interneta lietotājs. Bija spekulācijas, ka šo reitingu SKDS pasūtījusi Valsts prezidenta kanceleja, ko Pietiek noliedza gan Rīgas pilī, gan SKDS.
Tomēr ZZS situācijā ir vairāki neskaidri jautājumi, kas lielākoties saistīti ar Aivara Lemberga faktisko ietekmi apvienībā un tās ietekmi uz ārkārtas vēlēšanu rezultātu. Vairāki procesiem tuvu stāvoši vērotāji pēdējās nedēļās un mēnešos izteikuši viedokļus, ka Lemberga ietekme, kas pēc pēdējā oktobra vēlēšanām bija zenītā, pašlaik zūd un viņš ir, ja ne jau kritis, tad vismaz kritienā. Daļēji tas tiek skaidrots ar Lemberga aizņemtību tiesas procesos gan Latvijā, gan Anglijā un ar to saistītajām nepatikšanām. Par to, ka Lembergs zaudē tvērienu, signalizē gan zaļo zemnieku atšķirīgā nostāja prezidenta vēlēšanās, gan daudzos politikas spēlētājos esošā pārliecība, ka Andra Bērziņa ievēlēšana nav bijis Lemberga īstais scenārijs. Tāpat pat Lembergam tuvajā lokā viņa pēdējā laika publiskās uzstāšanās netiek vērtētas kā veiksmīgas, bet dažās viņš pat ir pamanījies mazināt lojalitāti pret sevi, aizvainojot dažus ZZS līderus. Kā Lemberga advokātu ietekmē pieņemts politiski kļūdains lēmums tiek vērtēta arī ZZS iespītēšanās jautājumā par Sanitas Osipovas virzīšanu Satversmes tiesas tiesneses amatā, kuras neievēlēšana Ventspils mēram patiesībā neesot būtiska.
ZZS būs jāizvēlas, vai uz ārkārtas vēlēšanām iet, asi konfrontējot ar Zatlera pieteikto saukli par „karu” pret oligarhiem, un šādā gadījumā Lemberga kandidēšana vēlēšanās, kas tiek apspriesta ik reizi četros gados, šoreiz ir reālāka kā jebkad iepriekš. Lembergs nesen savu iespēju kandidēt tieši sasaistīja ar to, vai politikā iesaistīsies Zatlers, tomēr Ventspils mērs jau iepriekš ir koķetējis ar kandidēšanas tēmu, ikreiz tomēr no šī lēmuma atsakoties. No otras puses ZZS iekšējās sarunās vadošo politiķu līmenī esot izskanējis, ka stāsts par Lembergu kā zaļo zemnieku premjera kandidātu esot beidzies. Kad Pietiek trešdien to jautāja ZZS Saeimas frakcijas līderim Augustam Brigmanim, viņš atrunājās, ka par to nav lemts, bet pēc tam atteica, ka „šajā ziņā valstī nekas nav mainījies”.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
