“Zaļais” vai “zilais” kurss? Par Latvijas tuvāko nākotni domājot
Egils Helmanis28.08.2023.
Komentāri (88)
Iesaki rakstu: 
Izdzirdot Evikas Siliņas paziņojumu, ka valdības sastāvu izšķiršot partiju attieksme pret “zaļo kursu”, sapratu, ka režisoram Hermanim ir pilnīga taisnība par to, ka mums tiek rādīts teātris. Turklāt gana draņķīgs, ar prognozējamu scenāriju, bez pavērsieniem un pārsteigumiem.
Ir pilnīgi skaidrs, ka Siliņas kundze ir tikai izpildītāja tam, ko priekšā uzrakstījuši scenāristi viņas partijas aizkulisēs. Tieši ar to arī skaidrojami viņas pretrunīgie izteikumi. Un scenārijs ir ļoti vienkāršs: paturēt varu, samaksājot nodevas “progresīvajiem zemniekiem” – iesaistot viņus valdībā. Te nav nekādu ideju vai principu – ir tikai vēss aprēķins un varaskāre.
Orvela romānā “1984” notiek nemitīga visu avotu un mediju pārlabošana, lai tie atbilstu mirkļa situācijai. Arī Latvijā “Okeānija nekad nav karojusi ar Eirāziju!”, mēs redzam, kā tā sauktie sabiedriskie mediji, mainoties “Jaunās vienotības” varas vajadzībām, Lemberga kunga virzienā izsaka aiz vien pieklusinātākus epitetus. Redzam arī to, ka progresists Briškens, šķiet, pārcēlies uz dzīvi tā sauktajos sabiedriskajos medijos un ik dienas tiek reklamēts kā galvenais valdības veidošanas eksperts.
Jaunā Rīgas teātra režisors Hermanis savā diskusijā ar Rēderu precīzi norādīja, ka LSM uzskatāmi nevis par sabiedriskiem medijiem, bet gan par varas kliķi apkalpojošu propagandas kantori. Tam varu absolūti piekrist.
LSM jau sen rāda deformētu un politiski angažētu ziņu salikumu, kuram ir tikai attāla saistība un nejaušas sakritības ar realitāti. Par to esmu bieži izteicies, un kārtējo apliecinājumu guvu Ogres Valsts ģimnāzijas jaunās ēkas atklāšanā. Fakts, ka Latvijā kāda skola tiek nevis slēgta, bet uzcelta, jau vien ir svarīga ziņa, bet šajā gadījumā ir runa par mūsdienīgāko un labāk aprīkoto skolu visā Baltijā. Protams, ka LSM šādiem “sīkumiem” nepievēršas. Daudz svarīgāk tiem ir veidot reportāžas par seksuālo minoritāšu labsajūtu.
Nepatīkami ir redzēt, ka propagandas ziņā, šķiet, jau drīz mūsu LSM sasniegs krievijas līmeni, protams, ar mazliet citiem ideoloģiskajiem uzstādījumiem.
Hermanim ir arī pilnīga taisnība par to, ka, ja mēs radikāli nemainīsim varas veidošanas principus, valsts amatpersonu atbildību, neizvirzīsim skaidrus nacionālajās interesēs un valstiskuma idejā balstītus mērķus, Latvija kā valsts neglābjami nonāks “brīvajā kritienā”, no kura varam arī vairs neatgūties.
“Jaunā vienotība” ir pandēmija, kas Latvijas cilvēkus ir mocījusi jau vairāk nekā desmit gadu. Es nezinu, kas ir tās potes, kuras spētu izbeigt daļas Latvijas pilsoņu mazohistisko vēlmi balsot par šo politisko biznesmeņu grupu. Arī jaunveidojamā valdība, kurā tiks iesaistīta partija, kuru saviem vēlētājiem JV solīja atstāt opozīcijā, ir solījumu nepildīšanas paraugs. Nezinu, kuram – “zaļajam” vai “zilajam” kursam tas atbilst…
Es ļoti ceru, ka mums visiem kopā izdosies lietas mainīt tā, lai E.Siliņas uznāciens būtu pēdējais cēliens šajā traģikomēdijā, kuru mums cenšas uzdot par politisko procesu!
Seko mums 
Šodien koncertzāles Palladium mājaslapā es atradu paziņojumu par krievu mūziķa „голосанебесныхтел” uzstāšanos.
Esmu Rīgas domes deputāts, taču savu priekšnieku – Rīgas mēru Viesturu Kleinbergu pēdējoreiz redzēju Rīgas domes sēdē 2025. gada 16. oktobrī. Kopš tā laika – nekā. Ne ziņas, ne redzēts, ne dzirdēts. Neviļus nākas atcerēties pēc Reiņa un Matīsa Kaudzīšu romāna motīviem uzņemto filmu “Mērnieku laikus” un tajos dzirdēto jautājumu: “Kur te ir pagasta staršina? Nu pagasta vecākais?!”
19.oktobrī bija mēnesis, kā mūsu Semītis tika nošauts savā teritorijā, kurā likās, ka ir drošībā. Piedod, Draudziņ, ka nenosargājām.
Ja vien histērija ap Stambulas konvenciju nav Jaunās Vienotības un Progresīvo pilnībā menedžēta īslaicīga priekšvēlēšanu vai ārkārtas vēlēšanu kampaņa, kas izbeigsies līdz ar nosprausto mērķu sasniegšanu visiem iespējamiem līdzekļiem, tad mēs, iespējams, šobrīd piedzīvojam būtisku transformāciju.
Pēc Latvijas Republikas Saeimas lēmuma otrajā un galīgajā lasījumā atbalstīt likumprojektu Par izstāšanos no Eiropas Padomes Konvencijas par vardarbības pret sievietēm un vardarbības ģimenē novēršanu un apkarošanu (1058/Lp14) (turpmāk - Likumprojekts), aicinām Jūs izmantot Latvijas Republikas Satversmes 71. panta minētās pilnvaras un nodot šo Likumprojektu otrreizējai caurlūkošanai Saeimā.
Latvija ir izkļuvusi no Padomju Savienības, taču konservatīvie politiķi joprojām turas pie tās vērtībām. Viņus vada ilgas pēc vadoņa "stingrās rokas" un sajūsmina padomju klusēšanas kultūra – vardarbību ģimenēs, par ko runā Stambulas konvencija, labāk paslēpt, nevis risināt. Saeimas komisijā konservatīvie nupat liedza cilvēkiem iespēju par Konvenciju izteikties – padomiska cenzūra tiem joprojām šķiet pievilcīga. Trīsdesmit gadus Latvija ir virzījusies rietumnieciskas demokrātijas virzienā, taču lēni, kā pa celmiem, jo konservatīvie joprojām nespēj izkļūt no Padomju Savienības galvā un velk mūs atpakaļ austrumu virzienā.
Cik ilgi klusēsim? Cik ilgi skatīsimies, kā tiek šauts, melots un piesegts? Šodien jautājums nav par to, kurš bija vainīgs. Jautājums ir — kas notiek ar cilvēkiem, kuriem rokās ir ierocis un sirdī — tukšums.
