Iesaki rakstu: 
Kad janvāra beigās Pietiek, atsaucoties uz kriminālprocesa datiem, informēja, ka finanšu grūtībās nonākušajā un valdības palīdzību atkal lūgušā AS Liepājas metalurgs vadības pārstāvjiem fiksēts pat 170 000 latu liels mēneša atalgojums, uzņēmums nikni protestēja un solīja vērsties tiesībsargāšanas iestādēs. Taču nu pirmie dokumenti no valdības noslepenotā audita, kas nonākuši Pietiek rīcībā, rāda, kādu iemeslu dēļ Liepājas metalurga solījumi palikuši tikai apņemšanos līmenī, - jau pirms astoņiem gadiem uzņēmuma padomes priekšsēdētāja un faktiskā saimnieka Sergeja Zaharjina gada atalgojums bijis gandrīz miljons latu vai aptuveni 81 000 latu mēnesī.
Kad janvāra beigās Pietiek publiskoja informāciju par uzņēmuma vadības atalgojumu, oficiāli tā tika noliegta, - Liepājas metalurga valdes loceklis un izpilddirektors Leons Ptičkins paziņoja, ka uzdot jautājumus par šādu tēmu esot nepieklājīgi.
Savukārt pats Zaharjins medijiem vispirms atbildēja ar pretjautājumu - vai tad saprātīgi domājošs cilvēks vispār varot noticēt publicētajai informācijai, bet pēc ilgākas taujāšanas paziņoja, ka viņa atalgojums esot ap 5000 latiem un vēl samazināts, kad sākusies krīze, bet iepriekš "bijis augstāks".
Nu no pēc valdības pasūtījuma veiktā uzņēmuma audita noplūdušais dokuments rāda, ko Zaharjins noklusēja, - ka jau pirms astoņiem gadiem viņa mēnešalga bijusi sešpadsmit reizes lielāka par viņa nosauktajiem 5000 latiem.
Šis dokuments, ko šodien publicējam, ir Liepājas metalurga oficiāla, ar uzņēmuma zīmogu apzīmogota, ne tikai uzņēmuma Darba un darba algas organizācijas daļas vadītājas, bet arī jau pieminētā izpilddirektora Ptičkina parakstīta izziņa - "Paziņojums par algas nodokli" 2005. gadā.
Kā izriet no šī dokumenta, jau tālajā 2005. gadā Zaharjins atalgojumā uzņēmumā saņēmis kopumā 968 668 latus pirms nodokļu nomaksas - tātad vidēji 80 722 latus mēnesī.
Savukārt nākamajos gados, pēc drošas informācijas, uzņēmuma saimnieka atalgojums vēl palielinājies. Pietiek ir pamats domāt, ka tuvākajās dienās būs iespējams publiskot vēl citus dokumentus par Zaharjina atalgojuma patiesajiem apmēriem.
Ne Zaharjins, ne uzņēmuma preses pārstāve, kas vēl nupat izplatījusi optimistisku paziņojumu par labajiem audita rezultātiem, pirmdien Pietiek ne apstiprināja, ne noliedza šos datus.
Kā zināms, 2010. gadā Liepājas metalurgs saņēma valsts galvojumu aizņēmumam aptuveni 60 miljonu latu apmērā uzņēmuma modernizācijai. Galvojumu pirms trim gadiem parakstīja toreizējais finanšu ministrs Einars Repše. Savukārt šā gada sākumā Zaharjins paziņoja, ka uzņēmumam vajagot jaunu valdības atbalstu.
Pietiek jau informējis, ka Valsts policijas Galvenās kriminālpolicijas pārvaldes Ekonomisko noziegumu apkarošanas pārvaldē sākts kriminālprocess par AS Liepājas metalurgs amatpersonu iespējamu noziedzīgu rīcību, piesavinoties uzņēmuma naudas līdzekļus un aktīvus.
Kriminālprocess sākts jau pagājušā gada 21. augustā, un tā ietvaros tiek pārbaudīta informācija par iespējamu Liepājas metalurga vadības noziedzīgu rīcību ilgstošā laika posmā – jau kopš 2003. gada.
Pietiek zināms, ka Ekonomikas policijas rīcībā nonākusi apjomīga pārbaudāma informācija, kas saistīta ar dažāda veida finanšu plūsmām un darījumiem, kas nav nākuši par labu pašam uzņēmumam, taču bagātinājuši Liepājas metalurgu kontrolējošās akcionāru grupas pārstāvjus un tiem pietuvinātas personas.
Viens no līdzekļu „izpumpēšanas” veidiem bijis nesamērīga atalgojuma noteikšana uzņēmuma vadības pārstāvjiem, - šī informācija tagad sāk dokumentāli apliecināties.
Tāpat ievērojami līdzekļi „izpumpēti”, izmantojot metāllūžņu iegādes shēmu: tie Kazahstānā un Krievijā pēdējos gados pirkti nevis pa tiešo, bet kāda Lielbritānijā reģistrēta uzņēmuma vārdā, savukārt no šī uzņēmuma tos jau iegādājies Liepājas metalurgs, taču jau par būtiski augstākām (starpība – 20-30 latu par tonnu) cenām.
Šī starpība tad arī palikusi Lielbritānijā reģistrētā uzņēmuma rīcībā, kurš pēc tam tos - saskaņā ar aptuveniem aprēķiniem līdz 3,5 miljoniem latu gadā - pārskaitījis Latvijas uzņēmuma īstajiem saimniekiem, savukārt pats Liepājas metalurgs šo iespējamo peļņu nav saņēmis.
Tāpat, kā liecina policijas rīcībā nonākusī informācija, dažādas finansiālās shēmas, izmantojot ārzonas kompānijas, īstenotas, arī realizējot gatavo Liepājas metalurga produkciju.
Uzņēmumu pašlaik reāli kontrolē tā padomes priekšsēdētājs Zaharjins (49% akciju) un valdes loceklis Iļja Segals (21% akciju), savukārt trešais lielais akcionārs Kirovs Lipmans pēdējos gados aizvien asāk konfliktē ar abiem saviem bijušajiem kompanjoniem.
Uzņēmuma formālais valdes priekšsēdētājs ir Valērijs Terentjevs, valdē vēl ir Ptičkins, bet padomē, kā rāda Lursoft dati, - Lipmans, Andris Deniņš, Māris Pomerancis, Guntis Vilnītis un Zaharjina dēls Aleksejs Zaharjins, kurš ir padomes priekšsēdētāja vietnieks.
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
