Viss vēl tikai sākas

Lieta tā, ka Latvijas vēlētājs vienmēr – nu, vismaz pēdējās trīs Saeimas vēlēšanās noteikti – ir bijis spējīgs partijas parlamentā savēlēt patiesi ģeniāli. Ģeniāli tādā ziņā, ka racionāli sarēķināt frakciju skaitlisko sastāvu, lai parlamentā maksimāli grūti būtu izveidot viendabīgu un strādātspējīgu koalīciju, ir gandrīz neiespējami, - bet vēlētājs jau atkal un atkal ar to lieliski tiek galā.

Paskatieties paši uz pašreizējo skaitlisko salikumu. Būtu gan Vienotībai, gan Saskaņas centram katram pa kādiem pieciem mandātiem vairāk, - un būsim nu reālisti: ņemot vērā visu līdz šim Vienotības demonstrēto vibrēšanu šajā jautāumā, nebūtu nekādu šaubu, ka tieši viņi arī veidotu koalīciju. Visiem varētu pārliecinoši iebāzt degunā, ka, lūk, vēlētājs šīs divas partijas/apvienības ir atbalstījis vienkārši superpārliecinoši, turklāt Vienotība mierīgi varētu atļauties dažus nacionālajā jautājumā īpaši kaismīgus dezertierus.

Būtu daži mandāti mazāk vai vairāk Visu Latvijai ar tās TB/LNNK piekabi, aina tāpat būtu daudz skaidrāka. Pirmajā gadījumā viņiem nekavējoties piekārtu absolūti nelabojamu ekstrēmistu birku, un ar tādu viņi pilnīgā nolemtībā opozīcijā pavadītu nākamos četrus gadus; savukārt otrajā gadījumā ar viņiem jau būtu jārēķinās pa īstam, - jo tad attiecīgi mazāk mandātu būtu Vienotībai un ZZS, kuriem attiecīgi trešais partneris būtu nevis vēlams, bet vienkārši nepieciešams.

Kaut ko ļoti līdzīgu var teikt arī par ZZS, - būtu viņiem daži mandāti vairāk, būtu skaidrs, ka nekas vairāk divu partiju koalīcijai kopā ar Vienotību arī nav nepieciešams; daži mandāti mazāk – un jau atkal Vienotības laulāšanās ar Saskaņas centru būtu no politisko matemātiķu – shēmotāju viedokļa būtu loģiskākais risinājums.

Taču vēlētājs organizatoriski matemātiskajā jomā ir bijis ģeniāls – un skaitļi jebkurā to kombinācijā nodrošina arī turpmāku gandrīz permanentu jezgu un jautrību. Spriediet paši.

Izveidojoties tikai divu partiju – Vienotības un ZZS – koalīcijai ar tās gauži niecīgo vairākumu, ir skaidrs, ka no vienas puses to graus Aivara Lemberga nebeidzamās vēlmes, kas dažādiem „lietussargiešiem” agri vai vēlu piegriezīsies, no otras – Andra Šķēles un Co. neapšaubāmi izcilie talanti citu frakciju graušanā, no trešās – pašas Vienotības iekšējo frakciju savstarpējā ēšanās (jo jau tagad skaidrs, ka kāroto amatu visiem nepietiks), no ceturtās – objektīvā nepieciešamība pieņemt visus tuvāko mēnešu pat ne smagos, bet vienkārši briesmīgos lēmumus. Un – jebkurā mirklī formālais vairākums var pārvērsties faktiskā mazākumā.

Neko uz labo pusi nemainīs arī Visu Latvijai-TB/LNNK piesaistīšana. Pirmkārt, arī šī apvienība jau ir parādījusi, ka tāpat ir gatava vajadzības gadījumā viegli pašķelties – Roberts Zīle to publiski ir pateicis pietiekami nepārprotami, un traucē faktiski tikai apstāklis, ka TB/LNNK pārstāvju pāris mandātiņi ir tikpat kusli kā viņu pārpalikušās spējas vēlētāju prātu aizraušanā.

Taču vēl jau ir arī „otrkārt” un „treškārt” – gan tas, ka apvienības piesaistīšana konkurenci uz tik vajadzīgajiem amatiem vēl saasinās, gan tas, ka, protams, šie cilvēki pilnīgi noteikti būs parlamenta „sliktie zēni”. Labi tas vai slikti no nacionālās un visādu citādu valstu viedokļa – par to var strīdēties, taču skaidrs, ka pēc parlamentā līdz šim vispārpieņemtajiem spēles noteikumiem vismaz kādu laiku viņi nedarbosies vis. Un tātad – pārsteigumi iespējami vai ik brīdi, tas nu ir pilnīgi droši.

Un vēl viena lieta, kas jāņem vērā, - lai nu kāda būtu jaunās Saeimas matemātika, skaidrs, ka nekādas ārkārtas vēlēšanas gan nedraud: savēlētie kungi un dāmas jau ļoti pārliecinoši ir demonstrējuši, ka viņiem nav šaubu – agri vai vēlu, bet tieši šajā Saeimā viņi tiks pie kārotā, un nav viņu plānos mēģināt palūkoties, vai ārkārtas vēlēšanās nesanāktu kas labāks. Vienīgais izņēmums varētu būt šo vēlēšanu totālie zaudētāji no Labās Latvijas, - bet neizskatās, ka Saeimas „mažori” iedomāsies piešķirt viņiem šādu iespēju.

Ar vārdu sakot, kā jau teicu, - viss vēl tikai sākas.

Novērtē šo rakstu: