Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet pieņemtie lēmumi
Artis Gulbis*01.04.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Esmu ārsts – sertificēts mugurkaula ķirurgs ar vairāk nekā 20 gadu pieredzi Latvijas un pasaules medicīnā un ļoti vēlos vērst uzmanību uz to, ka pasākumi, kas tiek veikti ar mērķi ierobežot Covid-19 vīrusu Latvijā, bet skar visas dzīves jomas – ekonomiku, garīgo veselību, ģimenes attiecības, fizisko veselību –, tiek skatīti nepiedodami šauri – tikai epidemioloģiskā aspektā. Sekas, ko šāds atsvešināts skats un arvien pieaugošie ierobežojumi rada, jau kļūst draudīgi smagas. Rīcība un lēmumi kļūst irracionāli un paniku raisoši.
Šķiet, esam pārņēmuši visdramatiskākās valsts – Itālijas modeli un Latvijā rīkojamies tā, it kā mēs piedzīvotu identisku scenāriju. Gribu minēt salīdzinošu piemēru – Itālijā nāves gadījumi saslimušajiem ar Covid-19 tuvojas 10%, kamēr Vācijā ar salīdzinoši līdzīgu saslimušo skaitu nāve iestājas tikai 0,4–0,5% pacientu.
Atšķirība saistīta ar to, kādu taktiku valstis pielieto šajā situācijā. Vācijā ik dienu tiek veikti milzīgi apjomi testu, kamēr Itālijā cilvēki mediķu redzeslokā nokļūst vien tad, kad vairākas nedēļas "izstaigātam" vīrusam rodas komplikācijas un, protams, šajā laikā aplipināti daudzi citi.
Latvijā cilvēki ar raksturīgiem simptomiem tiek testēti, un vīruss tiek konstatēts agrīnā stadijā un vieglā formā. Kādēļ mēs savā situācijā nepiemērojam Vācijas piemēru, kur ierobežojumi pret cilvēkiem, viņu fizisko, garīgo veselību, pārvietošanās iespējām un darbu ir ievērojami saudzīgāki?
Esmu ieradis neaprobežoties ar informāciju, kas ir viegli pieejama un ko tiražē Latvijas mediji. Ļoti rūpīgi sekoju līdzi Lielbritānijas, Amerikas un Vācijas vadošo mediju un medicīnas kolēģu apkopotajai informācijai.
Man ir sajūta, ka Latvijas mediju telpā – apzināti vai neapzināti – tiek kultivēta panika un bezcerība. Pār cilvēku burtiski gāžas informācija par jauniem saslimušajiem, nāves gadījumiem un tā aizsegā – jauniem un jauniem ierobežojumiem, ko ievieš Latvijā, lai arī saslimstība pie mums ir ļoti pakāpeniska un neliela.
Manī rada neizpratni, kādēļ masu medijos netiek vai ļoti maz tiek runāts par to, ka, arī ārstējoties mājas apstākļos, ir divas efektīvas antibiotikas, kas mazina komplikāciju risku un ārstē. ASV un Lielbritānijā šīs antibiotikas izraksta pacientiem, kuri var ārstēties mājas apstākļos.
Tāpat citu Eiropas valstu mediķi regulāri atgādina, ka Covid-19 vīruss iet bojā 60 grādu temperatūrā. Tātad cilvēkiem, kuri vēl nav ar slimības simptomiem un kuriem ir iespēja iet pirtī, tas noteikti jāņem vērā. Savukārt telpu, kur uzturējušies vīrusa nēsātāji, vajadzētu izgaismot ar kvarca lampu. Kādēļ netiek runāts par to? Vīrusam ļoti nepatīk skābeklis, tāpēc labāk iet staigāt svaigā gaisā nekā sēdēt telpās. Cilvēkiem daudz jālieto C vitamīns, 100–200 mg 2 līdz 3, pat 4 reizes dienā.
Vēl mazāk man ir izprotams, kādēļ sejas maskas, kas ir elementārs pašaizsardzības līdzeklis, kas ļoti palīdzētu vīrusa izplatības ierobežošanai, nav pieejamas vienkārši uz ielas. Lai jebkurš, izejot no mājām, masku var uzlikt – neatkarīgi no tā, vai cilvēkam sāp kakls un ir nelielas iesnas vai nekas nekait. Mums ir vērts tajā ieguldīt un pasūtīt nevis vienu kravu no Ķīnas, bet piecas vai, iespējams, pat desmit, lai pietiktu visiem, jo maskas katru dienu ir jāmaina. Maskas šobrīd nedrīkst būt nepieejama prece, ko pat aptiekā nav iespējams iegādāties!
Un vēl es ļoti vēlos vērst uzmanību uz sekām, kuras jau pamazām sāk kļūt jūtamas (vēl ļoti vieglā formā), rīkojoties, balstoties uz šauri epidemioloģiskām nostādnēm, bet nedomājot valstiski atbildīgi, vairākus soļus uz priekšu un plašākā mērogā.
Ir ļoti daudz citu – ievērojami nopietnāku, nesalīdzināmi lielāku Latvijas sabiedrības daļu skarošu – saslimšanu, kuru gaita nav apstājusies vīrusa ēnā. Savukārt mēs šobrīd Latvijā dzīvojam režīmā, kur visi resursi un visa palīdzība vērsta uz nepilnu piecu simtu Covid-19 slimnieku uzraudzību. Zinot, ka ar vīrusu izslimos tūkstoši.
Pacientiem ir liegts ievērojams medicīnisko pakalpojumu loks ne tikai valsts medicīnas iestādēs, bet pat privātajās. Kādas sekas paredzamas šādai rīcībai? Vai tas vispār ir apsvērts, domājot šauri tikai par vīrusu? Ja ir grūti uz to raudzīties no humānās perspektīvas, vai ir parēķināts ekonomiski, kādas sekas tas radīs?
Latvija ir viena no vadošajām valstīm Eiropā sirds un asinsvadu saslimšanu jomā. Spriedze, panika, neziņa un haoss, kas tiek kultivēts ar mediju un valsts starpniecību un ko rada valdības lēmumi, visai tieši atsaucas arī uz šiem pacientiem un viņu veselību. Ir vērts uzzināt, kā mainījusies insultu, infarktu līkne martā. Ir vērts runāt ne vien ar epidemiologiem, bet arī asinsvadu ķirurgiem – viņi ikdienā rūpējas par ļoti lielas Latvijas sabiedrības daļas dzīves kvalitāti un dzīvību.
Atbilstoši valdības lēmumiem arvien tiek palielināta cilvēku piespiedu nošķirtība viņu dzīvojamās telpas četrās sienās. Bieži nelielā telpā nu jau augām dienām līdzās ir mazi bērni, skolēni, kuri mācās, vecāki, kuri strādā attālināti. Pirms krīzes, tuvojoties demokrātiskas sabiedrības modelim, mēs pamazām sākām runāt par cietumnieku integrāciju sabiedrībā.
Forma, kādā sabiedrība arvien vairāk tiek virzīta dzīvot, ir personīgs cietums. Vai par to ir bijušas nopietnas konsultācijas ar psihiatriem – kādas sekas šāda dzīves forma rada īstermiņā un ilgtermiņā? Ko tas nodarīs ģimenēm, par kuru vērtību mēs arī pēdējos gadus tik ļoti "it kā" iestājāmies?
Izolācija, darba zaudēšana, neziņa, masveidīga negatīvā informācija – tā ir visauglīgākā augsne visa veida psihisko traucējumu "uzplaukumam". Vai ir notikušas gana nopietnas konsultācijas ar psihiskās veselības speciālistiem, nevis epidemiologiem, kuri, visticamāk, maz orientējas šajos jautājumos, lai pieņemtu un turpinātu draudēt ar vēl nopietnākiem liegumiem un ierobežojumiem indivīdiem un sabiedrībai? Izteikti ierobežota tiek arī palīdzības sniegšana dažādas traumas (tajā skaitā arī mugurkaula lūzumus ar vai bez muguras smadzeņu bojājumu) guvušiem pacientiem, nemaz nerunājot par šo pacientu rehabilitāciju.
Tāpat mani līdzīgi kā lielu daļu sabiedrības uztrauc jautājums par to, kā un kā vārdā tiek pamazām iznīcināta Latvijas ekonomika. Vai tas arī darīts, vienīgi konsultējoties un ņemot vērā epidemiologu ieteikumus? Vai ekonomisti un finansisti ir analizējuši, kādai krīzei valsts un tās iedzīvotāji tiek pakļauti, kādas būs tās sekas un vai tas ir adekvāts solis vīrusa ierobežošanas vārdā?
Es ļoti aicinu mazliet distancēties no vīrusa un tā apkarošanas un paraudzīties uz jūsu rīcību un lēmumiem plašāk un atbildīgāk, kā tas būtu jādara cilvēkiem, kuri vada valsti. Lūdzu, pirms pieņemt lēmumus, konsultējieties ar daudzu citu jomu ekspertiem un profesionāļiem, nevis tikai epidemiologiem!
Vīruss pāries, bet mums šajā valstī būs jādzīvo ar sekām, kuras būs radījis nevis vīruss, bet lēmumi, kuri jau šobrīd grauj visas būtiskās jomas, kas vispār veido valsti un cilvēku kā tās vērtību nesēju.
* Mugurkaula ķirurgs, Latvijas Universitātes Medicīnas fakultātes pasniedzējs
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
