Vīrusa dievi un vīrusa misija planetārās depresijas priekšvakarā
Arturs Priedītis20.03.2020.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Apstiprinājies sākotnējais secinājums. Proti, pandēmijas analītikā aizraujošs darbs ir ne tikai infektologiem, virusologiem, epidemiologiem, politiķiem, žurnālistiem, bet visaizraujošākais darbs ir ekonomistiem. Pandēmijas ekonomiskā būtība ir nesalīdzināmi fundamentālāka nekā demogrāfiskā būtība. Pandēmijas dinamiku koriģē ekonomiskā dinamika.*
Ekonomiskā analīze eksistē. Tikai par to maz informē mediji. Domājams, mediji klusē ne tikai tāpēc, ka ekonomiskā analīze ir bez konspiroloģiskām fantāzijām, kuras spētu emocionāli kutināt auditoriju. Mediju saturu nosaka mediju saimnieki, un viņi neatļauj cilvēci informēt par pandēmijas ekonomisko būtību. Planētas mediju saimnieki ir reizē planētas “naudas maka” saimnieki. Tātad cilvēces saimnieki, kontrolējot politiskos, ekonomiskos, ideoloģiskos un garīgās kultūras procesus.
Starp citu, izvairīšanās no konspiroloģiskām fantāzijām ir zināms progress globālo sociālo problēmu analītikā. Neviens sevi cienošs analītiķis necenšas izteikties par koronvīrusa mākslīgo izcelsmi, bioloģiskā ieroča funkciju, Ķīnas, ASV, Izraēlas, Krievijas lomu vīrusu radīšanā u.tml. Koronvīrusa dievi (konkrēti autori) netiek noskaidroti. Arī koronvīrusa misija netiek formulēta. Vienīgi tiek norādīta Ķīnas valdības klusēšana. Ķīnas valdība noteikti daudz ko slēpj no pasaules sabiedrības.
Divi Ķīnas diplomāti lika saprast amerikāņu karavīru vainu infekcijas izplatīšanā Uhaņā 7.Vispasaules militāro spēļu laikā 2019.gada 14.-29.novembrī. Bet tas tika izdarīts neoficiāli. Protams, abu diplomātu neoficiālais viedoklis ir analoģisks oficiālajam viedoklim visaugstākajā politiskajā līmenī. Tā ir tas, ņemot vērā Ķīnas izcilo valstisko organizētību un ķīniešu ierēdņu ideālo disciplinētību. Abi diplomāti realizēja skaistu specoperāciju, lai kauninātu amerikāņu kolēģus par nevēlēšanos atklāt patiesību. Ķīnas ierēdņi nav svešzemju elites lokālās marionetes. Viņi nekad neteiks to, ko nedrīkst teikt un nekad nelīdīs denuncējoši sūdzēties uz ASV vēstniecību...
Notikumi attīstās bez nepieciešamības noskaidrot koronvīrusa izcelsmi. Tas tiek uzsvērts analītiķu tekstos. Koronvīrusam nav nekādas nozīmes galveno planetāro notikumu izpratnē. Turklāt pagaidām vēl valda kaleidoskopiskums – ātri mainīga un raiba atsevišķu notikumu virpuļošana. Notikumu virpuļošana, kā arī notikumu hierarhiskā nesakārtotība liecina, ka dominējošā tendence un dominējošā spēka trajektorija vēl nav noformējusies, kaut gan tajā pašā laikā tuvākās nākotnes seja ir skaidri saskatāma. Cilvēci gaida planetārā depresija. Tātad kaut kas līdzīgs Lielajai depresijai XX gs. pirmajā pusē. Par “Great Depression” dēvē pasaules ekonomisko krīzi. Tā sākās 1929.gada oktobrī ar ASV biržas krahu un turpinājās līdz 1939.gadam.
Medijos netiek adekvāti novērtēti atombumbu sprādzieni naktī no 15.marta uz 16.martu. Tādu metaforisko interpretāciju ir izpelnījušies ASV Federālās rezervju sistēmas (FRS) tik tikko minētajā naktī pieņemtie bezprecedenta lēmumi. FRS jaunākie lēmumi ir vēl drastiskāki nekā 2008.gadā pieņemtie lēmumi. Visatraktīvākie lēmumi ir bāzes procentlikmi samazināt līdz 0-0,25% un ASV ekonomikai piešķirt 700 miljardus.
Tas nozīmē, ka stāvoklis ir daudz nopietnāks nekā 2008.gadā. Pasaules ekonomiskā krīze XXI gs. pirmajā pusē būs briesmīgāka nekā pasaules ekonomiskā krīze XX gs. pirmajā pusē. Atšķirībām ir spilgti iemesli. Toreiz valstīm nebija tik milzīgi parādi. Toreiz nebija šodienas t.s. finansu kapitālisma (“banksteru”, “finansu internacionāles”, “jaunburžuāzijas”) maniakālā alkātība. Toreiz eiropeīdu civilizācijā valdīja veselais saprāts. Vārdi “iracionālisms” un “idiotija” neiederējās inteliģences portretā.
Par šodienas stāvokļa ārkārtīgo nopietnību liecina pasaules finanšu tirgus nereaģēšana pēc FRS bezprecedenta lēmumiem. “Melnajā pirmdienā” (16.martā) un turpmākajās dienās pasaules biržās bija grandiozs kritums. Bet tas liecina, ka koronvīrusam un pandēmijai nav nekādas nozīmes. Netiekamies ar XXI gadsimta mēri, bet gan tiekamies ar banālu infekciju, kura sākās “savlaicīgi”. Vīruss novērš uzmanību no ekonomiskās katastrofas Itālijā (defolta draudi, finansiāli pati slimākā valsts Eiropā) un ASV (totāla recesija). ES nav labāk. Eiropas Centrālā banka ir izvērtusi dedzīgu eiro drukāšanu un sola likvidēt dažādus parādus.
Uzmanība tiek novērsta arī no finanšu “tranzīta” – valstu, privātpersonu, korporāciju, firmu naudas līdzekļu “restarta”. Planētas “naudas maka” saimnieki aiz koronvīrusa kulisēm ir intensīvi pievērsušies finansu kriptoanalīzei – slepenai darbībai savās interesēs. Viņu pārliecībā tā dzīvot turpmāk vairs nedrīkst. Jānosaka atbildīgie par zaudējumiem un jāliek viņiem apmaksāt zaudējumus, jātiek vaļā no lielākajiem parādniekiem un jāvienojas ar tiem, ar kuriem ir vērts iet kopā turpmāk. Planētas “naudas maks” ir pamatīgi jāizvēdina un jāpārkārto. Tā ir vitāla dzīves nepieciešamība. Ja būs vajadzīgs, tad arī “Great Depression” moderns formāts tiks atbalstīts.
Pašlaik tiekamies ar “melno piāru”. Tas sēj paniku un haosu. “Melnā piāra” informācijas vīruss ir apdullinājis miljardus, bet koronvīruss ir skāris tikai dažus tūkstošus. Panikas un haosa avangardā ir nevis pelēkie zvirbuļi, bet inteliģence – politiķi, žurnālisti, ierēdņi. Tā ir unikāla situācija. Cilvēces vēsturē līdz šim panikas un haosa autori bija pelēkie zvirbuļi, bet nevis inteliģence. Cilvēces vēsturē līdz šim premjerministri centās ar saviem izteikumiem nesēt paniku, bet nevis uzkurināt paniku, kā to dara Merķele, Džonsons u.c.
Tā, piemēram, inteliģence saprātīgi uzvedās “Spānijas gripas” (fr. La Grippe Espagnole, sp. La Pesadilla) pandēmijas laikā 1918.-1919.g. (18 mēnešos). Toreiz tika inficēti 550 miljoni (29,5% planētas iedzīvotāji), mira apm. 90-100 miljoni (2,7-5,3% planētas iedzīvotāji). Tagad nevis pats vīruss ir galvenais, bet galvenais ir tā fatālais tēls. Inteliģence baida cilvēkus un padarot tos viegli vadāmus. Sociuma ideoloģiskā sensitivitāte pati ir kļuvusi sava veida pandēmija.
Globālo sociālo problēmu analītikā visslidenākais sižets attiecas uz prognozēm par dzīvi pēc pandēmijas. Tādu prognožu intelektuālā konstruēšana principā ir saprotama un atbalstāma. Tādas prognozes stimulē pandēmiju psiholoģiskā sūtība un loģika. Līdz šim pandēmijas ir bijušas psiholoģiskās profilakses specifisks līdzeklis. Eiropiešu kultūrā pat ir sastopams mēra kults. Pret pandēmiju izturas kā pret sociuma atdzimšanas faktoru. Cilvēki pēc pandēmijām ir sākuši jaunu dzīvi. Viņu apziņā dzīve ieguva jaunu pozitīvo vērtību.
Arī tagad ir cerības, ka pēc pandēmijas sāksies jauna dzīve. Cerības vienīgi mazina tagadnes sabiedrības stāvoklis. Visvairāk attur ticēt jaunas dzīves iespējamībai inteliģences degradācija. Tautas ir palikušas bez to priekšpulka. Priekšpulki formāli pastāv, taču no tiem nav nekādas jēgas. Rupji sakot, sabiedrība bez inteliģences ir mežoņu bars.
Saprotams, nav aizmirstama demogrāfiskā pāreja. “Baltā” rase izmirst. Demogrāfiskā pāreja noslēgsies tikai gadsimta vidū. Tad ir gaidāma dzīves nostabilizēšanās uz ilgāku laiku. Vēl turpināsies eiropeīdu inteliģences “dzīres mēra laikā”. Turpmāk būs vajadzīga ne viena vien pandēmija, lai novērstu uzmanību no inteliģences alkatības, bezprāta, idiotisma, izlaidības pārliekās koncentrācijas.
Seko mums 
Komentējot publiski pieejamo informāciju – Latvijas Televīzija 2024. gada 3., 4., 5. un 6. jūnijā ir paredzējusi Eiropas Parlamenta deputātu kandidātu debates rīkot krievu valodā – Latviešu valodas aģentūra izsaka skaidru nosodījumu, vēršot atbildīgo personu un sabiedrības uzmanību, ka šāda rīcība ir pretrunā gan ar Satversmē nostiprināto valsts valodas statusu, gan ar Valsts valodas likumu. Eiropas Savienībā tiek īstenota daudzvalodība – ir 24 oficiālās valodas, tostarp latviešu valoda.
Par Sabiedrisko elektronisko plašsaziņas līdzekļu padomes (attēlā – tās vadītājs Jānis Siksnis) ieceri noturēt sabiedriskajā televīzijā Eiropas Parlamenta priekšvēlēšanu debates krievu valodā.
Ņemot vērā, ka Latvijas Republikas Satversmes preambula nosaka, ka Latvijas valsts ir izveidota, lai garantētu latviešu nācijas, tās valodas un kultūras pastāvēšanu un attīstību cauri gadsimtiem;
Bloķētas lidostas, lielceļi, ostas un tūkstošiem traktoru Berlīnē. Bloķēti ceļi Polijā, degošas riepas un pārrautas barikādes Briselē. Tonnām uz ceļa izbērtu tomātu un bloķētas veikalu ķēdes Spānijā, un visbeidzot – teju 2000 traktoru Latvijas reģionos. Lauksaimnieku protesti Eiropā tika izvērsti iepriekš nepieredzētos apmēros, turklāt, ar katru nākošo protestu tie kļuva aizvien daudzskaitlīgāki un radikālāki. Un tomēr, šīs akcijas, kurām likumsakarīgi bija jānonāk kādā kulminācijas fāzē, pēkšņi gluži vienkārši pazuda.
7. maijā Latvijas publisko telpu pāršalca ziņa, ka Daces Melbārdes vietu Eiropas Parlamentā (EP) ieņems izbijušais, bet joprojām slavu un uzmanību alkstošais “žurnālists” un vienlaikus politiķis Ansis Pūpols. Cilvēks, kurš kopš aiziešanas no svētdienas vakaru raidījumiem naudu pelna ar pasūtītām filmām, bet paralēli kandidējis arī vēlēšanās un nu arī ticis pie ilgi kārotā deputāta krēsla labi apmaksātajā EP kā Nacionālās apvienības kandidāts.
Esat kādreiz mēģinājuši stiept gumiju? Pašlaik vadošā partija ar to nodarbojas. Vērojot viņus, atdarinot vai klaji kopējot, var pilnveidot gumijas stiepšanu līdz diezgan profesionālam līmenim. Kad stiepj gumiju, vēl var iemācīties arī citas prasmes – piemēram, blefošanu, izlikšanos, melošanu, acīs skatoties, vai – laika vilkšanu, izvairoties no tieša acu kontakta. Pēdējais ir kaut kas līdzīgs gumijas vilkšanai, tikai ar to atšķirību, ka laiks tiek kontrolēts. Gumijas gadījumā neviens neko nekontrolē – tikai stiepj.
“Viņu uzskata par pirmo latvieti, kurš 1903. gadā žurnāla "Proletāriets" rakstā "Patvaldību nost! Krieviju nost!" publiski, taču anonīmi pauda ideju par nepieciešamību izveidot suverēnu Latvijas valsti. Jurists, “Jaunās strāvas” dalībnieks, pirmais Latvijas Republikas iekšlietu ministrs, dzejnieks un mākslas kritiķis. Vispusīgi izglītots intelektuālis, domātājs, viens no latviešu politiskā nacionālisma iedibinātājiem un ekscentrisks diplomāts. Viņa vārds ir Miķelis Valters.” (M. Drēģeris. Demokrāts un tiesībnieks ar dzejnieka sirdi – Miķelis Valters. – žurnāls “Jurista Vārds”, 5.maijs 2020., Nr.18)
