Iesaki rakstu: 
Kā teica Valdis Zatlers, - „piedod, ja tu esi tik bravūrīgs un vari pateikt, ka tu te nekā nedari, tad esi drosmīgs un noliec savu mandātu. Un lai nāk cits cilvēks, kas redz šim darbam jēgu”.
Aicinu visus 62 Saeimas deputātus, kas 2012.gada 8.novembrī balsoja PAR vēlētāju tiesību ierobežošanu un parādu piedziņu bez spēkā esoša tiesas nolēmuma, nolikt savus deputātu mandātus.
Jau iepriekš esmu paudis izbrīnu, ka visi Saeimas lēmumi, kas ir labi iedzīvotājiem, tiek saukti par priekšvēlēšanu populismu, bet politiķu savtīgās intereses tiek apmierinātas steidzamības kārtībā.
Vai atkal esam ievēlējuši Saeimā zombijus, kas akli pilda savu sponsoru rīkojumus, un nav īsti skaidrs, par ko viņi saņem oficiālo algu un visas piemaksas?
Vai tiešām šie Saeimā ievēlētie deputāti domā, ka viņus ievēlēja ar prāta spējām apdalīti iedzīvotāji, vai arī tik ļoti baidās no saviem vēlētājiem, ka steidzamības kārtā ir jāpieņem likums, kas ierobežo vēlētāju tiesības rīkot referendumus?
Ja par vēlētāju tiesību ierobežošanu notika publiska taisnošanās, tad vesela virkne citu likumu, kas būtiski ierobežo tiesības uz taisnīgu tiesu, tika pieņemti bez lieka trokšņa, piemēram, ar grozījumiem Civilprocesa likumā tika palielinātas valsts nodevas par prasības pieteikumu iesniegšanu tiesā, lai visādi neapdomīgi cilvēciņi nevērstos tiesā ar nepamatotām prasībām.
Jāpiezīmē, ka reizē ar valsts nodevu palielināšanu ir pieņemts vēl kāds likums, kas dod iespēju parādu piedzinēju firmām piedzīt parādus bez likumīgā spēkā esoša tiesas nolēmuma (Parādu atgūšanas likums), un, ja parādnieku tas neapmierina, tad tiesā ir jāvēršas parādniekam, kas gan vairs nav iespējams palielināto valsts nodevu dēļ.
Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne šāda likuma pieņemšanu skaidro: „Vieni grib piedzīt parādus, otri negrib parādus maksāt, mēģina panākt kādā veidā izvairīties no šiem parādiem."
Pievērsiet uzmanību, ka šos vārdus saka Saeimas Juridiskās komisijas vadītāja Ilma Čepāne (Vienotība) – kundze ar Satversmes tiesas tiesneša pieredzi, kura no Saeimas tribīnes piesauc godīgumu un taisnīgumu, bet izrādās, ka šai kundzei banku intereses šķiet augstākas par Latvijas Republikā dzīvojošo cilvēku tiesībām uz taisnīgu tiesu.
Civillikumā ir tieši un noteikti pateikts, ka parādus var piedzīt tikai un vienīgi tiesas ceļā. Tajā pašā laikā priekšlikumi par grozījumiem Civilprocesa likumā, kuros tiek ierobežota zvērinātu tiesu izpildītāju patvaļa, ir nogūluši dziļi Čepānes kundzes atvilktnē. Kā arguments šai cilvēku nemīlēšanai tiek minēts: "Bankas neko nevarēs piedzīt.”
Vai nav divkosība, ja Jurista vārdā šī pati kundze raksta: „Tiesības uz taisnīgu tiesu ir pieskaitāmas pie nozīmīgākajām personas pamattiesībām. Šo tiesību attīstības pakāpe lielā mērā uzskatāma par priekšnoteikumu, lai persona spētu īstenot vai aizsargāt citas konstitūcijā vai likumos noteiktās tiesības. Tēlaini izsakoties, iespējams apgalvot, ka minētās tiesības ir pārējo tiesību nodrošināšanas "atslēga".”
Tas ir tikai piemērs, kas kopsakarībā ar visu pārējo Saeimā notiekošo liecina, ka Saeimā ievēlētie cilvēki aizmirst par savu doto svinīgo solījumu: "Es, uzņemoties Saeimas deputāta amata pienākumus, Latvijas tautas priekšā zvēru (svinīgi solu) būt uzticīgs Latvijai, stiprināt tās suverenitāti un latviešu valodu kā vienīgo valsts valodu, aizstāvēt Latviju kā neatkarīgu un demokrātisku valsti, savus pienākumus pildīt godprātīgi un pēc labākās apziņas. Es apņemos ievērot Latvijas Satversmi un likumus."
Šeit es gribētu citēt vēl vienu Saeimas spīdekli Andreju Judinu (Vienotība): „Jau mūsu senči teica: “Vīrs un vārds.” Neapšaubīsim dotā vārda turēšanas jēgu, nobriedušai politiskai partijai tas godu nedara.”
Izrādās, ka A.Judins runā vienu, dara citu, jo arī viņš nobalsoja par šiem likumiem.
Šobrīd šie cilvēkiem nelabvēlīgie likumi ir pieņemti, un visticamāk, ka Valsts prezidents tos izsludinās. Tā vien šķiet, ka vienīgais ceļš, kā apturēt šo tautas kalpu bezkaunību, būtu ielikt Saeimas ēkas logos restes, jo sargi jau ir nolikti.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
