Vīriešu fiziskais spēks īsti nekur vairs nav izšķirošs. Man svarīgāka ir māka ieziepēties

Tas "zilonis", no kā baidās tradicionālisti, visdrīzāk ir tas, kāpēc konvencija ir tik svarīga un kāpēc no tās Latvija nedrīkst izstāties. Tas zilonis ir atzīšana, ka vīriešu un sieviešu "tradicionālās" lomas ir sociāli konstruētas. Angliski konvencijas tekstā dzimums tiek definēts tieši caur šo sociāli konstruēto lomu dimensiju, bet latviski tas ir iztulkots kā "sociālais dzimums". Šis viens teikums visdrīzāk slēpj visu, par ko ir domstarpības.

Proti, viss strīds pamatā ir par "tradīciju" un tās dekonstrēšanu. Ir liela daļa cilvēku, kas turas pie vārdiem "tradīcija" un citām sociālām normām un bez apšaubīšanas uztur to "normalitāti", jo šis ietvars dod stabilitātes ilūziju un piešķir jēgu ikdienas eksistencei – un tradīcijas, tostarp sociālās dzimumu lomas piešķir identitātes vērtību.

Proti, es kā vīrietis esmu svarīgs "jo esmu ģimenes galva", bet es kā sieviete "esmu laba māte" utt. Tieši ģimenes attiecību dinamika daudziem ir viņu identitātes piepildījums un viņu nereti galvenais pašcieņas avots pasaulē, kurā citas lomas nereti ir atklāti vai slēpti pazemojošas. Tas ir kā stāstā par ogļračiem, kas vakaros piedzeras un tad piekauj sievu, jo sievas piekaušana ir vienīgā iespēja parādīt, ka viņiem vismaz kaut kur dzīvē ir vara. Vairums vīriešu jau sen nav ogļrači un sievas mājās nesit, bet šis piemērs vienkārši ir galējība dzimumu lomu subordinācijai – identitātes vērtību no šīm "tradicionālajām" dzimumu lomām cilvēki gūst joprojām, tikai mazākā mērā un vairumā gadījumu bez piekaušanas.

Un ir otra, ļoti maza cilvēku daļa, kas pasauli "dekonstruē" kā sociālu fenomenu, proti, parādot, ka daudzas vispārpieņemtas lietas ir "izdomātas", ka tās ir cilvēku uzvedības un domu radītas, nevis "dabiskas" vai pamatotas. Un šī mazā cilvēku daļiņa ir rakstījusi Stambulas konvenciju un atļāvusies tur "dekonstruēt" un definēt, ka dzimumu lomas ir sociāli konstruētas, proti, ka tajās nav nekā fundamentāli pamatota. "Sieviete, kas gludina drēbes, kamēr vīrs labo rozeti (vai skalda malku)” ir sociāli izdomāta parādība. Tikpat labi varētu būt otrādi. Un "vīrs, kurš pelna ģimenei iztiku un ir ģimenes galva ir tikpat sociāli un vēsturiski radīts fenomens kā "sieviete, kas kurina mājas pavardu".

Pirms tūkstoš gadiem sievietei vajadzēja spēcīgu vīrieti, lai tas viņu aizsargā pret citiem vīriešiem, kas grib viņu izvarot. Pirms divsimt vai pat simt gadiem vajadzēja spēcīgu vīrieti, jo ekonomika balstījās uz fiziskiem darbiem, kur vīrietis labāk varēja nopelnīt iztiku. Un dažādas legālas subordinācijas normas virzīja tieši vīriešus politikā un ekonomikā, un zinātnē. Ja sieviete gribēja pārtikušu dzīvi, vajadzēja "ieprecēties" (vai piedzimt bagātā ģimenē). Bet, draugi, tie laiki ir beigušies, un vīriešu fiziskais spēks īsti nekur vairs nav izšķirošs.

Un tieši šī dekonstrukcija ir tas, kas aizvaino tradicionālistus, jo šķietami apdraud stabilitātes ilūziju un iedomāto identitāti. Ja vīrietis vairs nav "ģimenes galva", kas tad viņš ir? Un dekonstruēt šīs sociālās lomas acīmredzot ir arī apšaubīt Bībeles Vēstulē Efeziešiem 5. Daļā teikto: "Sievas, esiet paklausīgas saviem vīriem kā Tam Kungam. Jo vīrs ir sievas galva…".

Un strīds par Stambulas konvenciju faktiski ir strīds par to, lai neatzītu, ka liela daļa no sabiedrībā eksistējošām parādībām un šajā gadījumā dzimumu lomām ir sociāli "izdomātas". Laicīgā sabiedrībā nav nekāda dieva, kas būtu teicis, ka sievietei ir jāmaina pamperi, kamēr vīrs uz dīvāna dzer alu, jo viņš taču ir strādājis visu dienu, lai "pelnītu iztiku". Atzīt, ka tas, kam Tu tici ir sociāla konstrukcija ir ļoti grūti, jo tad sāk likties, ka tas nav līdz galam īsts, un tad pēkšņi Tu vairs neesi tas svarīgais "ģimenes galva".

Bet tieši šī atzīšana, ko izdara Stambulas konvencija, ir svarīgākais, ko tā izdara, un tādēļ tā ir jāsaglabā. Viss cits, kas konvencijā ir praktisks, ir svarīgs, bet tikpat labi var eksistēt arī bez konvencijas. Latvijā jau ir labi likumi pret diskrimināciju un vardarbību, un tiem konvencija, iespējams, pat nav vajadzīga. Un Latvijā ir labi policisti, kas neļauj piekaut sievas.

Atzīt, ka kaut kas, kam tu tici, nav īsts, ir bailīgi. Kas tad būs pēc tam, kas mēs būsim, ja ne tradicionālie "ģimenes cilvēki"? Bet es gribētu ticēt, ka Latvijas cilvēki ir spējīgi radīt mūsdienīgu identitāti arī bez "paklausīgām sievām", un es esmu drošs, ka Latvijas vīrieši konvencijas rezultātā nekļūs par gejiem un visi bērni nekļūs par transpersonām. Konvencijā ierakstītā "atzīšana" ir atbrīvojoša, un brīvība, protams, ir biedējoša. Bet ticiet man, vīrieši joprojām drīkstēs frizēt savas bārdas un apspriest viskiju, un puikas varēs spēlēties ar mašīnītēm. Nevajag baidīties, būs labi.

Un tā jocīgā lieta ir tā, ka Stambulas konvenciju vairāk vajag tieši vīriešiem. Es esmu divu meitu tēvs, un es esmu atklāti ieinteresēts, lai manas meitas augtu totāli vienlīdzīgā vidē, kurā no viņām netiek sagaidītas sociālās lomas. Es gribu, lai viņas var pilnīgi jebko.

Bet, ja man būtu dēli, es šo konvenciju gribētu vēl vairāk. Tādēļ, ka atzīšana ļautu vīriešiem virzīties uz pasauli, kurā puikas un jaunieši jau no agra vecuma neizaug ar latentu pārākuma sajūtu, ka viņu "maskulinitāte" pati par sevi ir kaut kāda vērtība. Tāpēc, ka pārākuma sajūta ļauj būt slinkiem, pašapmierinātiem, jo "mēs tāpat esam baigie čaļi" un varam skatīties podkāstus un justies labi par sevi. Pārākuma sajūta neliek strādāt un neliek "saspringt", un neļauj puikām realizēt pilnu savu dzīves potenciālu. Jo sēdēt uz dīvāna ar alus pudeli un gaidīt vakariņas vienkārši ir vieglāk. Bet patiesībā vīriešiem ar spēcīgu personību nav lielāka komplimenta par spēju būt blakus spēcīgai sievietei. Subordinētas sievietes vajag vājiem vīriešiem, un tādus dēlus es negribētu.

Stambulas konvencija ir Latvijas iespēja būt par modernāku valsti. Valsti, kurā visu nosaka cilvēku intelekta un darba potenciāls. Turēšanās pie "tradīciju" ilūzijām un sociāli konstruētajām dzimumu lomām ir vēstures pārpalikums, kas mūs kavē.

Novērtē šo rakstu: