Viltus “mācību kursi” tiesnešiem: shēmotāji zinājuši, ka viņiem jālicencē un jāakreditē programmas - taču nav spējuši to izdarīt
Imants Liepiņš26.09.2021.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Pašpasludinātajā privātajā “Tiesnešu mācību centrā”, kurā jau kopš 1995. gada tiek rīkotas neakreditētas “mācības” tiesu amatpersonām, shēmu organizatori ir zinājuši, ka viņiem ir pienākums iziet mācību programmu akreditāciju un/vai saņemt licences, taču viņiem tas nav izdevies.
Izglītības likumā paredzēts, ka akreditēt var gan veselus studiju virzienus mācību iestādēs, gan atsevišķas programmas. Tas ir tāpēc, ka universitātes, augstskolas un koledžas līdztekus izglītībai nodarbojas arī ar zinātni, un zinātniskie pētījumi, kā zināms, var notikt atsevišķi no pedagoģiskās darbības. Tāpēc Izglītības likuma 33. panta 3. daļa nosaka attiecībā uz jebkuru izglītības programmu: “Izglītības programma akreditējama Ministru kabineta noteiktajā kārtībā divu gadu laikā no tās īstenošanas uzsākšanas dienas un ne retāk kā reizi sešos gados.”
Kā tas izpaužas praksē, skaidro Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti: “Ikviena jauna mācību programma vai virziens vispirms iegūst licenci, kas ir pagaidu risinājums uz laiku līdz diviem gadiem. Licence neko negarantē, tā ir atļauja uzsākt darbību. Šajā periodā (vai ātrāk) ar konkrēto licenci atļautā mācību programma tiek pilnveidota, lai izietu pilnvērtīgu akreditāciju. Tāda kārtība attiecas uz pilnīgi visām mācību iestādēm Latvijā, sākot no pamatskolas un beidzot ar universitāti, ieskaitot arī visas privātās mācību iestādes.
Savukārt ik pēc sešiem gadiem akreditācija jāatjauno, kas nozīmē vispirms izvērtēt pašiem savu darbu, bet pēc tam to dara ārējie eksperti un praktiķi. Tas nepieciešams, lai izglītības iestādes strādātu profesionāli augstvērtīgā līmenī. Ir bijuši gadījumi, kad iepriekš piešķirta akreditācija tiek zaudēta — ja vienreiz tā iegūta, pagarināšana nav garantēta automātiski, ir jāspēj uzrādīt apmierinošus darbības rezultātus un atbilstošu izglītības kvalitātes līmeni.”
Ar valsti nesaistītais “Tiesnešu mācību centrs”, kas 1995. gadā dibināts kā privātfirma, bet desmit gadus vēlāk pārreģistrēts kā privāts nodibinājums, par savu oficiālo darbības veidu deklarējis “vidējo tehnisko un profesionālo izglītību”, tātad kaut ko līdzīgu privātam tehnikumam.
Vispārējās un profesionālās izglītības iestādes (kā tas ir šajā gadījumā) vai atsevišķas izglītības programmas akreditējamas saskaņā ar Ministru kabineta noteikumiem. Šim nolūkam Izglītības likuma 27. pants paredz: “Izglītības iestādes […] tiek akreditētas Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Izglītības iestādes, kuras īsteno pamata un vidējās pakāpes izglītības programmas, tiek akreditētas uz sešiem gadiem Ministru kabineta noteiktajā kārtībā. Akreditācija veicama piecu gadu laikā no izglītības iestādes darbības uzsākšanas dienas.”
Kā redzams no Valsts Izglītības informācijas sistēmas (www.VIIS.lv), kas apkopo informāciju par ikvienu jebkad Latvijā akreditēto mācību programmu (sākot no pierobežas pagastu bērnudārziem un beidzot ar starptautiskas programmas īstenojošām augstskolām), “Tiesnešu mācību centram” nekad kopš tā dibināšanas nav bijusi neviena pati akreditēta mācību programma. Arī pats “Tiesnešu mācību centrs” nav bijis akreditēts (kā mācību institūcija), tas nav arī bijis nekad ierakstīts Zinātnisko institūciju reģistrā.
Ekrānšāviņš rāda, ka “Tiesnešu mācību centram” tāpat iepriekšējās desmitgadēs nekad nav bijušas nekādas mācību programmas, kuras būtu kādreiz bijušas akreditētas, taču būtu zaudējušas akreditāciju pēc likumā noteiktā sešu gadu termiņa iztecēšanas — VIIS sistēma apkopo datus arī par agrāk akreditētām, taču vēlāk spēku zaudējušām mācību programmām un iestādēm.
Vienlaikus Izglītības un zinātnes ministrijas speciālisti norāda uz pozitīvajiem piemēriem, kā ikvienai šādai privātai apmācību iestādei jārīkojas: “Ļoti aktīvas ir grāmatvežu, revidentu, zvērinātu notāru utt. profesionālās organizācijas, kas cita starpā apmāca attiecīgos biedrus un citus interesentus savu nozaru specifikā. Tur ir daudzas akreditētas mācību programmas, regulāri tiek akreditētas arvien jaunas.
Savukārt vecās apmācību programmas, kad visi interesenti tās pamazām ir apguvuši, netiek pagarinātas un automātiski zaudē akreditāciju, jo zūd nepieciešamība pēc tām. Vēl viens pozitīvais piemērs ir Pašvaldību mācību centrs, kurš tik tiešām reāli pieder pašvaldībām un kurā notiek intensīvas apmācības pat koronavīrusa apstākļos, un tās visas ir akreditētas Izglītības likumā paredzētajā kārtībā.”
Kā redzams no VIIS datubāzes, Pašvaldību mācību centram šobrīd ir akreditētas 32 mācību programmas — sākot ar sociālo darbu, bāriņtiesām, personālvadību utt., turpinot ar pašvaldības nekustamo īpašumu apsaimniekošanu, apsardzi, ugunsdrošību, un beidzot ar apbedīšanas pakalpojumu organizēšanu pašvaldības robežās. Turpretī “Tiesnešu mācību centram” nav nevienas pašas spēkā esošas apmācības programmas, turklāt arī vēsturiskajos datos nav redzama neviena izieta akreditācija, kas jebkad būtu bijusi spēkā.
Ministrija skaidro likuma prasību piemērošanu šādi: ja konkrētais mācību kurss ir īsāks nekā 130 stundas, tad tam pietiek ar pašvaldības izsniegtu kursu organizēšanas atļauju, bet garākiem kursiem nepieciešama akreditācija no valsts puses.
Attiecībā uz pašvaldību izsniegtajām atļaujām interešu izglītībai izrādās, ka bez Izglītības likuma izpratnē iegūstamās valsts akreditācijas tiešām pastāv otra iespēja — dažādām pieaugušo tālākizglītības programmām, ja tās nav domātas mazgadīgiem un nenorisinās formālās izglītības sistēmas ietvaros, ir iespēja strādāt neatkarīgi un saņemt licenci no tās pašvaldības, kuras teritorijā notiek nodarbības. (Ar šādu pašvaldības licenci darbojas, piemēram, literārās meistardarbnīcas dzejas, prozas un dramaturģijas virzienos jau kopš 2004. gada. Visi privātskolotāju organizētie deju, mūzikas, mākslas utt. pulciņi arī saņem pašvaldības licenci, ko iegūt ir samērā vienkārši.)
Taču pašpasludinātais “Tiesnešu mācību centrs”, kurš vienmēr bijis reģistrēts Rīgas pilsētas teritorijā, nekad 25 gadu laikā nav izņēmis arī šāda veida licenci no pašvaldības — tā informē Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments. Nav bijuši pat mēģinājumi to iegūt.
No VIIS atrodamajiem datiem noprotams, ka privātajā “Tiesnešu mācību centrā” notikuši gan īsi dažu dienu kursi, gan ilgstošas nodarbības vismaz 136 stundu kopējā apjomā. Tātad katram no šiem apmācību veidiem vajadzētu saņemt attiecīgā veida atļauju, taču nav saņemta ne pašvaldības licence īsajiem kursiem, ne obligātā valsts akreditācija lielajām mācību programmām. “Mācības tiesnešiem” bijušas nelegālas kā vienā, tā otrā veidā.
To, ka viltus “tiesnešu kursu” organizatori zinājuši par likuma prasībām un apzinājušies nepieciešamību akreditēt savu nelegālo rūpalu, apliecina VIIS datubāzē redzamais: pēc 15 gadu ilgas nelegālu kursu organizēšanas “Tiesnešu mācību centrs” 2010. gadā beidzot pirmo reizi iesniedzis dokumentus, lai mēģinātu legalizēt savas darbības. Konkrētās trīs “izglītības programmas” bijušas ar nosaukumiem “Novitātes materiālajās un procesuālajās administratīvajās tiesībās”, “Novitātes materiālajās un procesuālajās civiltiesībās”, kā arī “Novitātes materiālajās un procesuālajās krimināltiesībās”.
Datubāzē redzams, ka šīs trīs “mācību programmas” ieguvušas pagaidu licenci vienā datumā — 2010. gada 4. aprīlī, kaut arī nav bijušas sastādītas pēc parauga. Taču tālāko divu gadu laikā tās nav spējušas saņemt pilntiesīgu akreditāciju. Pie kam datubāzē nav redzams, ka 25 gadu laikā no “Tiesnešu mācību centra” būtu bijuši vispār iesniegti jebkādi dokumenti publicēšanai VIIS.
Izgāžoties mēģinājumam akreditēt kaut vai šīs trīs specifiskās mācību programmas, “Tiesnešu mācību centrs” nolēmis nepievērst savai nelicencētajai un neakreditētajai darbībai lieku uzmanību no uzraugošo institūciju puses un vairs ne reizi nav mēģinājis legalizēt savu darbību — tajā skaitā nav mēģinājis legalizēt naudas ņemšanu par savām “aktivitātēm”.
Turpinājums sekos.
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
