Iesaki rakstu: 
Saeima pieņēmusi divus zīmīgus likumus - bankomātos nedrīkstēs izmantot krievu valodu, UN Darba likumā stiprinās valsts valodas pozīcijas darba tirgū, liedzot nepamatoti pieprasīt svešvalodas zināšanas.
No vienas puses, kas gan var būt svarīgāks par valsts valodas lietojuma stiprināšanu? Valsts valodas statuss ir nostiprināts Satversmē - valsts valoda Latvijas Republikā ir latviešu valoda. Arī Valsts valodas likumā. Bet ir viens "bet". Paši Saeimas deputāti. Šai "elitei" valsts valoda nav nepieciešama.
Stāsts ir par "Stabilitātei" frakcijas deputātu nedienām ar Valsts valodas centru.
Deputāts Jefimijs Klementjevs nav spējis nokārtot pārbaudi, deputāts Viktors Pučka vairākkārtīgi vienkārši neierodas uz pārbaudēm.
Nacionālā apvienība un daļa "Apvienotā saraksta" ir sākuši vākt parakstus par deputātu nosūtīšanu uz valsts valodas eksāmenu, bet ak vai! Saeimā nevar savākt nepieciešamos nieka 20 parakstus! No 100 deputātiem.
Dārgie likumdevēji, Rosļikovs nepārtraukti filmē no Saeimas naidīgus video un kliedz par "valodas genocīdu". Kam vēl ir jānotiek, lai jūs savāktos?
Nespējat savākt parakstus? Labi. Varbūt tad palasiet savu ētikas kodeksu? "Deputāts godprātīgi ievēro Saeimas deputāta svinīgajā solījumā pausto apņemšanos." "Deputāts ciena un vienmēr ievēro Satversmi, Saeimas kārtības rulli un citus normatīvos aktus." "Deputāts izkopj savu runas un valsts valodas prasmi."
Kā jūs varat prasīt no iedzīvotājiem kaut ko, ja paši nepildāt likumus? Grūti prasīt, lai citi ciena valsti, kuras elite tik ļoti neciena savu tautu. Tik tiešām - VISI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGI, BET DAŽI DZĪVNIEKI IR VIENLĪDZĪGĀKI PAR CITIEM. Varbūt sāciet vienreiz ar sevi.
Seko mums 
Latvijas likumdevēja darba kārtība nereti atgādina greizo spoguļu karaļvalsti. Tā vietā, lai mērķtiecīgi veiktu "valsts audumu" lāpīšanu – novērstu tiesību aktu kolīzijas, revidētu novecojušas normas un risinātu gadiem iestāvējušās sistēmiskas problēmas –, enerģija tiek izšķiesta tur, kur tās ietekme uz sabiedrības labklājību ir margināla. Mēs redzam hiperaktivitāti tur, kur var kaut ko aizliegt, ierobežot vai apgrūtināt, radot ilūziju par darbu, kas patiesībā ir tikai administratīvs slogs.
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
