“Vienotība” - bezatbildības triumfs, vēlētāju apmuļķošana. I daļa
Otto Ozols30.05.2019.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Eiropas Parlamenta vēlēšanas beigušās. Tajās kārtējo reizi triumfējusi ilggadēja varas partija “Vienotība.” Viņu vēlētāju izvēli var pieņemt, bet saprast to ir grūti. Šo izvēli grūti arī cienīt, jo “Vienotības” vēlētāji faktiski ir nobalsojuši par stagnāciju un atpalicību. Tā ir oficiāli atzīta Eiropas Komisijas līmenī, un “Vienotība” politiskajā ziņā ir atbildīgais numur viens. Kāpēc tāda savāda vēlētāju izvēle? Un vai tiešām vēlētāji ir vainīgi?
Vispirms jau jākonstatē, ka pašas vēlēšanas vairāk atgādināja uzpirksteņu spēli autoostā. Labākajā gadījumā. Sliktākajā gadījumā - steidzīgā CVK vadītāja nomaiņa pēdējā mirklī, vēlētāju neinformēšana, vēlēšanu procesa traucēšana un pat faktiskais liegums paust savu gribu padarīja šīs vēlēšanās līdzīgas Putina Krievijai līdzīgam “velēšanu” farsam. Šos apgalvojumus, protams, vajag apstiprināt ar faktiem. Darīšu to, ņemot talkā drošticamus Latvijas medijus, publiskus un atklātus avotus.
2018. gadā Latvijas Sabiedriskais medijs (LSM) ziņoja, ka Kohēzijas fondu naudas samazinājums būs mazāks nekā Igaunija un Lietuvai. LSM arī paskaidro situāciju, citējot: “Tas skaidrojams nevis ar neticami veiksmīgo Latvijas ierēdņu un politiķu lobisma darbu Briseles gaiteņos, bet gan ar to, ka Latvija, rēķinot pēc iekšzemes kopprodukta (IKP) uz vienu iedzīvotāju, palikusi mazāk attīstīto reģionu grupā, kam pienākas lielāka palīdzība Kohēzijas fondos.” (1) Tātad, lai ko arī stāstītu cienījamie “Vienotības” eirodeputāti par mūsu valsts interešu aizstāvību EP un EK, patiesībā darbs ir bijis vājš un nesekmīgs.
To atzīst arī pašas “Vienotības” biedrs, ārlietu ministrs Edgars Rinkēvičs: “Lai cik tas paradoksāli neskanētu – nav, ar ko lepoties, jo mums pagaidām vēl nav sasniegts dzīves līmenis 75% no vidējā Eiropas līmeņa – mēs vēl esam citā kategorijā.” (2)
Turpat LSM piebilst: “Tas, iespējams, nozīmē, ka arī Kohēzijas fondu naudas izlietojums Latvijā nav bijis tik efektīvs kā Igaunijā un Lietuvā, kur, vismaz spriežot pēc statistikas, ir izdevies labāk izlīdzināt dzīves līmeni.” Tātad varam konstatēt, ka pēc oficiālā Eiropas Komisijas atzinuma Latvijā atšķirībā no Igaunijas un Lietuvas nav bijusi spējīga izrauties ārā no atpalikušāko, trūcīgāko valstu līmeņa.
Tas vēlreiz tika apstiprināts šī gada aprīlī, kad mediji stāstīja par ārkārtīgi kritiskajām ziņām jaunākajā Eiropas Komisijas ziņojumā par Latviju. Ziņās bija teikts: “Eiropas Komisija (EK) atkal kaunina Latviju par ilgstoši neatrisinātām problēmām. Lai gan Latvija ir to valstu vidū, kas visstraujāk tuvinās Eiropas Savienības vidējiem ekonomiskās izaugsmes rādītājiem, labumu no ekonomiskās situācijas uzlabošanās gūst tikai neliela daļa jeb turīgākie Latvijas iedzīvotāji. Tā jaunākajā ziņojumā secinājusi Eiropas Komisija.” (3)
Netieši, bet diezgan skaidri uz “Vienotības” visaugstākā līmeņa atbildību norādījusi arī EK ģenerāldirektorāta pārstāve Mjuriela Gina: “Es tikai gribu atgādināt, – kā jūs zināt sociāla politika, labvēlīga un attīstoša sociālā politika ir Eiropas Savienības pamata vērtība. Mēs uz šo problēmu esam norādījuši vairākkārt. Latvija septiņu gadu periodā tikai nedaudz ir uzlabojusi labklājības rādītājus.” Te jāatceras, ka tieši “Vienotība” ir šo gadu laikā vairākkārt vadījusi valdību un bijusi atbildīga arī par Labklājības un Finanšu ministrijām.
Cik ļoti esam atpalikuši no Lietuvas, Igaunijas un vispār Eiropas? Ļoti! No kaimiņiem - Igaunijas un Lietuvas vismaz desmit gadus! Par to liecina LDDK plaši atzītā eksperta, analītiķa Jāņa Hermaņa raksts “Latvijas Vēstnesī.” Valdības amatpersonas mēdz maldināt cilvēkus, manipulatīvi spēlējoties ar dažādiem faktiem - piesaucot IKP uz vienu iedzīvotāju, vidējo algu un citu statistiku, kura Latvijai Baltijas valstu kontekstā liek izskatīties puslīdz cienījami. Tomēr šie skaitļi neatspoguļo patieso situāciju. Būtiskākais rādītājs ir ienākumu un dzīves dārdzības salīdzinājums jeb pirktspējas paritāte. Šajā ziņā Latvijā situācijā ir vissliktākā.
Hermanis savā rakstā norāda: “Algu pirktspējas atšķirības starp Baltijas valstīm lielā mērā izriet no IKP rādītājiem. Ja salīdzina IKP uz iedzīvotāju pēc pirktspējas paritātes, tad Igaunijā tas ir 79% no ES vidējā rādītāja, Lietuvā – 78%, bet Latvijā – tikai 67% (pēc datiem, kas pieejami par 2017. gadu). Latvijas rādītājs atpaliek no kaimiņvalstīm jau ilgāku laika periodu, un to ir ietekmējuši dažādi apstākļi. Gan Igaunijā, gan Lietuvā ir lielāks rūpniecības u. c. eksportējošo nozaru īpatsvars, zemāks korupcijas uztveres līmenis, krīzes laikā to ekonomikas kritums nebija tik straujš kā Latvijā, ir veikti kvalitatīvāki ieguldījumi infrastruktūrā, kas labvēlīgāk ietekmē savu uzņēmumu konkurētspēju. Tāpēc, lai noķertu kaimiņus pēc IKP uz iedzīvotāju, Latvijai būtu nepieciešams pietiekami garš periods – ne mazāk kā desmit gadi. Vēl lielāks attālums ir līdz ES vidējam rādītājam.” (4)
Šī visi fakti skaidri norāda, ka Latvija ir bijusi nesekmīgākā Baltijas valsts Eiropas Savienībā. To apliecina pašas ES, EK oficiālie dati un mūsu paši analītiķi. Vai “Vienotībai” vienai pašai par to jāuzņemas atbildība? Protams, ka viņi nav vienīgi atbildīgi.
Tomēr tieši “Vienotība” faktiski ir kontrolējusi politisko varu desmit gadu garumā. Tieši “Vienotībai” šajā laikā ir piederējusi visietekmīgākais politiskās varas komplekts. Īpaši jau ES līmenī - četri eirodeputātu mandāti, viens eirokomisāra, četri premjeru posteņi, ārlietu, finanšu ministru amati.
Šāda milzīga varas koncentrācija gadu garumā padara “Vienotību” par vienu no galvenajiem atbildīgajiem par Latvijas stagnāciju un atpalicību ES dalībvalstu līmenī.
Jautājums - kāpēc vēlētāji to lāga nepamanīja un dāvāja “Vienotībai” uzvaru EP vēlēšanās? Domājams, ka te atkal ir meklējama atbilde līdzībās ar Krieviju - kontrolēti, piejaucēti, uzpirkt mediji. Tam, protams, nav tiešu pierādījumu, bet netiešie ir gana daiļrunīgi. Faktiski var runāt par masveidīgu vēlētāju “smadzeņu skalošanu” un sabiedriskās domas ietekmēšanu.
Bet par to jau nākamajos rakstos. Ja kāds mēģinās augstākminēto noliegt, izsakot aizskarošas un/vai kritiskas piezīmes par raksta autoru, tad tas nozīmēs, ka citu būtiski atbilžu uz rakstā minētajiem faktiem viņam nebūs.
Savukārt, ja runājam par pašreizējā Ministru prezidenta Krišjāņa Kariņa attieksmi, tad to var raksturot ar diviem vārdiem - bezatbildība un ņirgāšanās. Par to arī nākamajos rakstos.
Avoti:
1.,2. LSM.lv Ilze Nagla “Nākamais ES septiņgades budžets: ko Latvija tajā ieraudzīs?” https://www.lsm.lv/raksts/zinas/ekonomika/nakamais-es-septingades-budzets-ko-latvija-taja-ieraudzis.a281865/
3. LNT Ziņas - “Eiropas Komisija: Latvijā ir kritiski augsts nabadzības līmenis” https://skaties.lv/zinas/latvija/sabiedriba/eiropas-komisija-latvija-ir-kritiski-augsts-nabadzibas-limenis/
4. “Latvijas Vēstnesis,” Jānis Hermanis - “Kāpēc atpaliekam no Lietuvas un Igaunijas par vismaz desmit gadiem.” https://lvportals.lv/viedokli/302851-kapec-atpaliekam-no-lietuvas-un-igaunijas-par-vismaz-desmit-gadiem-2019
Seko mums 
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
Pirmdien Rīgas pilī notikusī valsts prezidenta Edgara Rinkēviča rosinātā diskusija par sabiedrisko mediju nākotnes attīstību izrādījās negaidīti auglīga. Tiesa, nedaudz īpatnējā veidā. Tā ārkārtīgi tieši un nesaudzīgi atsedza tās problēmas sabiedriskajos medijos, kuras līdz šim bija sekmīgi apslēptas.
“Latvijas radio” redaktori un citi vadošie publicējuši atklāto vēstuli, kurā gaužas, ka apdraudēta vārda brīvība, ka soctīklos žurnālisti saņem asu kritiku, ka nevar brīvi turpināt, krievināt Latvijas mediju vidi. Šo pozīciju atbalstījusi arī Latvijas televīzija un virkne “pilnīgi neatkarīgo un analītisko” žurnālistu.
Pirmkārt, mediji nav ceturtā vara, tā ir tā saucamā ceturtā vara. Ieskatāmies Satversmē un redzam, ka mums kā jau demokrātiskā valstī ir trīs varas atzari: likumdevējs, izpildvara un tiesu vara. Tā kā mūsu Satversme neskata medijus kā ceturto varu, tad žurnālistiem un mediju redaktoriem nevajadzētu izturēties tā, it kā viņi oficiāli valdītu, vēl vairāk – ka neviens nedrīkstētu viņus kritizēt par sliktu darbu, piemēram, par pārāk vienpusēju un tendenciozu nostāju notikumu, procesu un personu atainojumā.
