Iesaki rakstu: 
Katras problēmas risinājums prasa resursu patēriņu. Laikam nav tādas jomas valstī, kurā nebūtu samilzušu vai ielaistu problēmu, jo to risināšanai nepietiekot naudas – tā mums tiek cītīgi skaidrots šo neizdarību iemesls.
Nu valsts attīstības veicināšanai tiek veidota vienota Attīstības finanšu institūcija (AFI). Tas nenoliedzami ir solis pareizajā virzienā un var padarīt šo procesu salāgotāku un efektīvāku, jo pašlaik pieejamie valsts atbalsta finanšu instrumenti ir saskaldīti un atrodas dažādu ministriju pārraudzībā, to savstarpējā koordinācija ir uzticēta Ministru kabinetam, un tāpat kā visi pārējie procesi valstī arī šī koordinācija ir gandrīz nekāda. Vienotas institūcijas izveide varētu to novērst.
Taču tikai ar pareizu ārējo formu vien nebūs pietiekami, lai īstenotu efektīvu un pārskatāmu valsts attīstībai paredzētā finansējuma izmantošanu.
Tāpēc mulsinošs un pārdomas raisošs, lai neteiktu vairāk, ir veids, kādā ir nolemts īstenot un pārraudzīt šo vienoto institūciju, caur kuru ritēs lauvas tiesa valsts attīstībai pieejamā finansējuma, kas ir mērāms miljardos.
Nē, tā nebūs kredītiestāde ar kredītiestādei atbilstošu darbības un pārraudzības mehānismu, kas nozīmē, ka tai nebūs jāatbilst skaidriem, starptautiski noteiktiem finanšu institūciju uzraudzības standartiem, kas liek stingri ievērot pareizus principus risku vadībā (finansējuma piešķiršanā), to nekontrolēs iestādes ar atbilstošu kompetenci finanšu jomā, kā tas tiek darīts ar kredītiestādēm un kā tas ir noteikts arī Latvijas likumdošanā. Valdības piedāvātajā variantā tiek paredzēts, ka AFI darbības pārraudzība būs pakļauta tikai politiskajai konjunktūrai un to īstenos četras ministriju - FM, EM, VARAM un ZM (ministru) - izvirzītas personas…
Lai spētu īstenot šādu mehānismu, atsevišķi politiskie spēki pašlaik cenšas steidzamīibas kārtībā dzīt cauri Saeimai vajadzīgos likuma grozījumus, kas radītu likumīgu iespēju izveidot šādu finansēšanas mehānismu.
Laikam acu aizmālēšanai sabiedrībai valdības izstrādātajos dokumentos tiek minēta iespējamība padomē iesaistīt arī vienu starptautisko finanšu struktūras pārstāvi. (Nez, pēc kādiem principiem un no kuras vienas struktūras tiks izvēlēts un piesaistīts šis padomes loceklis?) Pēc būtības tā jau ir ņirgāšanās pašiem par sevi - tāds savas mazspējas ekshibicionisms, jo normāli jau padomes pamatuzdevums būtu sekot, lai AFI finansējums tiktu izmantots saskaņā ar Nacionālā attīstības plāna (NAP) paredzēto - tad sanāk, ka pat to mēs paši nespējam un mums ir vajadzīgs kāds, kuram mēs iztulkosim angliski savu NAP, lai mums pateiktu, kas tur īsti latviski ir rakstīts un kas mums ir jādara?
Vai arī sanāk, ka mūsu Nacionālais attīstības plāns ir tikai fikcija (ko aizvien vairāk apliecina arī valdības rīcība citās jomās), kas ir vajadzīgs tikai, lai varētu tikt pie Eiropas naudas, un īstā tā sadale sāksies pēc tam, izmantojot kādu “ starptautisku ekspertu” viedokli, nevis NAP?
Kāds te savulaik runāja par valsts izzagšanu, par cīņu pret oligarhiem – tā ir kā mazu nerātņu alošanās, salīdzinot ar to, kas nu tiek rūpīgi veidots.
Lai to īstenotu, no sabiedrības slepenā sēdē valdība ir pieņēmusi lēmumu par Latvijas Hipotēku un zemes bankas kā kredītiestādes likvidēšanu, jo citādāk, to iekļaujot AFI sastāvā, pār AFI nāktos īstenot kredītiestādēm atbilstošu pārraudzību, kas savukārt nozīmē, ka visas sastrādātās ” šmuces”, izdalītie „politkredīti”, lai kā censtos to noslēpt, izlīstu kā īlens no maisa - kā savulaik tas jau notika ar LHZB, tāpēc tagad, tiekot vaļā no licences, varēs atbrīvoties no šādas AFI uzraudzības.
Savdabīgs ir Ministru kabineta sagatavotajos dokumentos paustais pamatojums (kuru pirms tam ir nācies dzirdēt no skandināvu banku lobija puses…), kādēļ AFI nav jāveido kā kredītinstitūcija: ja jau nav paredzēts piesaistīt noguldījumus no iedzīvotājiem, tad jau kredītiestādes licence AFI nav vajadzīga, tas valstij būs tikai lieks apgrūtinājums.
Tas ir tāpat kā apgalvot, ka putnam nav vajadzīgi spārni, ja taisīt dūnu spilvenus no tiem nav paredzēts. Spārni (licence) ir vajadzīgi pavisam kam citam - lai putns spētu lidot, nevis rāpotu pa zemi, tas ir - lai AFI piešķirtu pavisam citu rīcībspējas līmeni, un proti - bankas statuss ļautu daudz efektīvāk izmantot AFI kapitālu, jo saskaņā ar banku darbības uzraudzības standartiem bankas var izsniegt kredītus vai sniegt garantijas atbilstoši kapitāla pietiekamības prasībām. Tas nozīmē, ka uz katru miljonu eiro kapitālā, AFI varētu izsniegt 8-10 milj. eiro garantijas vai kredītus valsts attīstībai. Tas ir, gandrīz desmitkārtīgi vairot mūsu valsts attīstības finansēšanas iespējas!
Un tas noteikti būtu jādara - ja tiešām kādam rūp padarīt mūsu ražošanu produktīvāku, veicot nepieciešamās investīcijas infrastruktūrā un īstenojot sekmīgu inovāciju politiku, lai beidzot īstenotu energoefektivitātes programmas vajadzīgajā apjomā, kas padarītu mūs reāli neatkarīgākus no Krievijas gāzes, lai varētu finansēt mūsu zemniekus un zeme vairs nebūtu jāpārdod svešzemniekiem, lai varētu īstenot mājokļu programmu jaunajām ģimenēm, kuras vēlas strādāt šeit, nevis ir spiestas doties uz ārzemēm – visu to, ko komercbankas nevēlas darīt vai kas nav izdevīgi.
Bet izskatās, ka tas viss valdībai ir vajadzīgs tikai deklarācijās - valdības piedāvātajā AFI risinājumā tas nebūs iespējams, jo tikai kredītinstitūcijai, kura darbojas atbilstoši starptautiskiem banku uzraudzības standartiem, būs nepieciešamā uzticamība, kas nodrošina iespējas piesaistīt resursus starptautiskajā kapitāla tirgū - ne tikai ar valsts garantijām, bet arī bez tām. Valdības piedāvātajā risinājumā tas būs iespējams tikai ar valsts garantijām. Un, kā valdība rīkojās ar tām - mēs tagad jau zinām…
Tā kā AFI bankas licences nebūs, visi attīstības resursi būs jātur un jāapkalpo caur kādu visdrīzāk jau skandināvu komercbanku. Un kādēļ gan valsts tos nevarētu turēt savā bankā, lai varētu efektīvāk izmantot savai attīstībai, nevis komercbanku ienākumu vairošanai? Aizbildināšanās ar Eiropas prasībām nav īsti vietā. Tā atkal ir mūsu mazspējīgā (vai varbūt manipulatīvā?) interpretācija kāda interesēs, jo patiesībā Eiropas likumdošana paredz tieši pretējo: situācijās, kad komercbankas nav spējīgas (vai nevēlas) veikt finansēšanu valstij nepieciešamos sektoros, valsts ir tiesīga radīt un izmantot tādus mehānismus, ar kuriem aizpildīt šos tirgus izkropļojumus - tas tieši ir Latvijas gadījums, pat nepieciešamība to darīt.
Pietiek pārgudri atrunāties! Ko dara sieva, kuras vajadzības virs nav spējīgs apmierināt, bet nodarbojas tikai ar gudru runāšanu?... Tāpat arī šajā gadījumā - uzņēmēji ir spiesti izvēlēties ēnu ekonomikas dotās iespējas, bet cilvēki – pamest šo valsti. Un kurš par to būtu jāvaino?
Seko mums 
Ģirts Valdis Kristovskis iesniedzis Saeimā priekšlikumu publicēt jebkuras valsts amatpersonas ienākumus ik mēnesi, jo no tā būšot "ieguvums sabiedrībai".
Publiskajā telpā tiek apspriesta Re:Baltica projektu vērtēšana, kuri īstenoti ar piešķirto publisko finansējumu caur Mediju atbalsta fondu. Sabiedrības integrācijas fonds (SIF) skaidro kārtību kā notiek projektu apstiprināšana un izlietotā publiskā finansējuma uzraudzība.
Igaunija plānojot būvēt divus līdz četrus, savukārt Polija pat 25 mazos kodolreaktorus. Presē bija pārmetumi, ka Latvija atpaliekot no kaimiņiem. Milzīga ažiotāža ap SMR tehnoloģijām un daudz cerību, taču realitāte ir tāda, kāda tā ir.
Valsts valodas centra Latviešu valodas ekspertu komisija 2024. gada 10. aprīļa sēdē (protokola Nr. 4 4. §) izvērtēja Aigas Veckalnes apkopotos ieteikumus “Iekļaujošas valodas ceļvedis” un secināja, ka:
Domāju, visi, kas mazliet seko notikumiem pasaulē, zina, ka, aizturot aizdomās turamos par terora aktu “Crocus City Hall”, vienam no notvertajiem nogrieza ausi, iegrūžot to šim mutē. Šobrīd, kad pašmājās emocijas ir noplakušas, pievēršoties citiem asinsdarbiem uz grēcīgās zemītes, šo notikumu var mierīgāk izanalizēt. Uzreiz gribu pateikt, ka nekādu līdzjūtību pret jebkuriem teroristiem, lai kādi motīvi viņus nevadītu vai kādas sakrālas idejas šie nepaustu, es neizjūtu.
Es zinu, mani bērni, mani jaunie draugi, mani ilggadējie žurnālista ceha biedri, arī jūs, vecās bekas no Latvijas Radio redakcionālās padomes, cik smagu profesiju, cik grūtu darbu esam izvēlējušies. Otru senāko amatu pasaulē.
Draugi un domubiedri! Mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā! Un es zinu, ka daudzi šobrīd man nepiekritīs. Tik tiešām – brīžiem šķiet, ka ir sasniegts zemākais punkts valsts politikā. Tas, kā darbojas valdošie politiskie spēki, ne mazākajā mērā nepietuvojas nacionālisma pamatprincipiem. Liberālajā valsts politikā nevalda latvisks gars – šķiet, ka tajā gara nav vispār. Vien dreifējošs kuģis, ko saēd sarkanie sociālistu ķirmji un ko draud nogremdēt Austrumu skarbie vēji. Un tomēr – mēs esam nacionālās atdzimšanas priekšvakarā!
Pēdējo gandrīz trīsdesmit gadu laikā Latvijas iekšzemes kopprodukts uz vienu iedzīvotāju salīdzināmajās cenās palielinājies vairāk nekā trīs reizes (runa ir par iekšzemes kopprodukta uz vienu iedzīvotāju pieaugumu, salīdzinot ar 1995. gadu. Pasaules Bankas dati). Tas ir iespaidīgs labklājības pieaugums. Taču šo sasniegumu aizēno mūsu ilgstoša atpalicība no kaimiņiem, neskatoties uz diezgan līdzīgām starta pozīcijām. Problēma nav tikai zemajos ienākumos. Kā to trāpīgi ievērojis ASV vēstnieks Latvijā, šodienas ģeopolitiskajā situācijā būtiska atpalicība no kaimiņiem arī ir nopietns drošības risks.
