Viedokļa paušana un atbildība par to: jurista viedoklis

Īsumā par lietas apstākļiem jānorāda, ka diskusijas laikā Latvijas Radio kāda sieviete, ko raidījuma vadītājs Kārlis Streips nosaucis par Marutu, jautājusi: “Kāpēc vienā kamerā ar pederastu Eisaku nesēž pederasts Streips?” Uz šo jautājumu skanējusi atbilde: “Ai, Maruta! Jums ir atkal… Es nesaprotu, jaunkundzes, kur Jums ir smadzenes palikušas visām? Un visām pārējām jaunām sievietēm Latvijā es ļoti gribētu atvainoties, bet, tā kā ir tās kazas, tādas kā Līga Krieviņa, Līga Muzikante un šī Maruta, tad jaunas sievietes vairs raidījumā nepiedalīsies, jo ir pierādījušas šīs, es baidos lietot vārdu sieviete vispār, ir pierādījušas savu neuzticamību. Tāpēc ejiet jūs visas un mērcējiet galvas kaut kur!”

Analizējot Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģijas 2005. gada 19. maija spriedumu, Senāts norāda: “Noraidot atbildētāja argumentus un atzīstot, ka strīda izšķiršanai piemērojams Civillikuma 2352.a pants un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21., 27. pants, tiesa pēc būtības atzinusi, ka izplatītas ir prasītāju godu un cieņu aizskarošas ziņas, kuras neatbilst patiesībai, taču analīzi, kas no izteikuma uzskatāms par ziņu, kuras patiesums būtu pierādāms, tiesas spriedums nesatur. Bez tam tiesa spriedumā atsaukusies uz likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 24. pantu, kas liedz žurnālistam izplatīt minētā likuma 7. pantā noteikto nepublicējamo informāciju, kas dod pamatu secinājumam, ka Kārļa Streipa izteikums ietver informāciju, kura, kā ziņas par noteiktiem faktiem, atbilst patiesībai, bet kura nebija izplatāma saskaņā ar iepriekš norādītajām tiesību normām.

Tajā pat laikā tiesa atbildētāja izteikumus kvalificējusi kā publisku lamāšanos radio raidījumā, un atzinusi tādu rīcību par prettiesisku saskaņā ar likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta piekto daļu. Senāts uzskata par nepamatotu minētās likuma normas, kas liedz žurnālistam tiesības publicēt informāciju, kura aizskar personu godu un cieņu, attiecināšanu uz tiesas kvalificēto nodarījumu - lamāšanos. Nenoskaidrojot šā vārda jēgu un raidījumā izskanējušā izteikuma saturu, tiesai nebija pamata secināt, ka ar “lamāšanos” ir izpausta informācija, kas aizskar godu un cieņu. Neviena no tiesas piemērotajām likuma normām nenosaka atbildību par lamāšanos.”

Kā tas izriet no Eiropas Cilvēktiesību tiesas izvirzītajiem kritērijiem, “lai sniegtu asu un negatīvu personas vērtējumu, ir jāpastāv zināmam pamatam. (..) Tiesai ir jāvērtē, vai paustajam viedoklim bija pietiekama faktiskā bāze. Respektīvi, vai pastāvēja kaut kādi notikumi vai arī paša cietušā darbības, kuras ir veicinājušas šāda viedokļa veidošanos par viņu. Tas, kas ir uzskatāms par “pietiekamu faktisko bāzi”, ir atkarīgs no katras konkrētas lietas apstākļiem. Attiecībā uz viedokļiem vai kritiku, kas ir izteikta asā un spēcīgā formā, Eiropas Cilvēktiesību tiesa ir uzsvērusi, ka vārda brīvība aizsargā ne tikai informācijas saturu, bet arī formu, kādā tā pausta. Taču viedoklis principā nedrīkst būt izteikts rupjā veidā. Tomēr izvēlētās formas pamatotība un pieļaujamās kritikas robeža ir cieši saistīta ar izteikumu kontekstu”.

Savukārt, kā izriet no Civillikuma 2352.1 panta pirmās daļas, tā viennozīmīgi attiecas tikai uz nepatiesu un godu un cieņu aizskarošu ziņu izplatīšanu. Juridiskajā literatūrā ir izteiktas arī šaubas par to, vai būtu piemērojama likuma “Presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 7. panta 5. daļa, kas nosaka, ka “aizliegts publicēt informāciju, kura aizskar fizisko personu godu un cieņu un ceļ tām neslavu”. Respektīvi, tiek apšaubīts, vai lietotais termins “informācija” ir attiecināms ne tikai uz ziņām, bet arī uz viedokli, kā argumentu minot likuma “Presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 24. panta 2. daļu, kurā norādīts, ka “žurnālistam ir tiesības izplatīt ziņas, izņemot tās, kas nav izplatāmas saskaņā ar šā likuma 7. pantu”.

Tomēr uzskatu, ka bez iepriekš minētajām un apšaubītajām tiesību normām ir iespējams atrast arī tādas, uz kuru pamata persona var prasīt civiltiesisko atbildību par viedokļa izteikšanu, ja viedoklis bez jebkāda pamata izteikts rupjā vai citādā godu un cieņu aizskarošā veidā.

Tā, piemēram, likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 21. pants cita starpā paredz, ka “fiziskās vai juridiskās personas ir tiesīgas pieprasīt, lai masu informācijas līdzekļi atsauc par tām publicētās (pārraidītās) ziņas, ja tās neatbilst patiesībai. Citos goda un cieņas aizskaršanas gadījumos ir tiesības prasīt atvainošanos. (..) Atsaukums vai atvainošanās jāpublicē tādā pašā šriftā, tajā pašā izdevuma nodaļā (raidījumā), kurā bija publicētas (pārraidītas) nepatiesās ziņas vai godu un cieņu aizskarošā informācija. Strīdus gadījumā ieinteresētā fiziskā vai juridiskā persona šo ziņu atsaukumu vai atvainošanos var pieprasīt tiesas ceļā”. Ņemot vērā, ka nav šaubu, ka rupjš vai citādi nepamatoti aizskarošs viedoklis var personai radīt goda un cieņas aizskārumu, likums, pirmkārt, paredz šādā gadījumā saņemt atvainošanos no masu informācijas līdzekļa.

Vēl jo vairāk likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” 28. pants paredz kaitējuma, arī morālā kaitējuma, atlīdzināšanu, ko masu informācijas līdzeklis nodarījis ne tikai sniedzot nepatiesas ziņas, bet arī ceļot neslavu un citādā veidā aizskarot personas godu un cieņu. Arī Artūrs Kučs ir norādījis, ka 28. panta sistēmiska interpretācija kopsakarā ar likuma 7. panta 5. daļu teorētiski sniedz pamatu secinājumam, ka masu informācijas līdzekļiem ir pienākums atlīdzināt morālo kaitējumu arī tajos gadījumos, kad personas gods un cieņa ir aizskarti, izsakot rupjus, nesamērīgi aizskarošus viedokļus vai vērtējumus. Turklāt arī Civillikuma 2352.1 panta 3. daļa, kas nosaka, ka, “ja kāds prettiesiski aizskar personas godu un cieņu mutvārdiem, rakstveidā vai ar darbiem, tad viņam jādod atlīdzība (mantiska kompensācija)”, varētu tikt interpretēta tā, ka tā attiecas arī uz goda un cieņas aizskārumu, kas izdarīts, izplatot rupju vai citādi nesamērīgi aizskarošu viedokli. (..)

Visbeidzot jāpiemin iespēja, pēc manām domām, piemērot Civillikuma 1635. pantu, kas nosaka, ka “katrs tiesību aizskārums, tas ir, katra pati par sevi neatļauta darbība, kuras rezultātā nodarīts kaitējums (arī morālais kaitējums), dod tiesību cietušajam prasīt apmierinājumu no aizskārēja, ciktāl viņu par šo darbību var vainot. (..) Atlīdzības apmēru par morālo kaitējumu nosaka tiesa pēc sava ieskata, ņemot vērā morālā kaitējuma smagumu un sekas”. Diemžēl manā rīcībā nav neviena aktuāla tiesu sprieduma, kurā attiecīgi tiktu vērtēta šī likuma panta piemērošana attiecībā uz viedokli.

Kaut arī tiesas tieši nemin normatīvo pamatu iespējamai viedokļa ierobežošanai, no spriedumu teksta redzams, ka faktiski šāda analīze tiek veikta. Tā, piemēram, Rīgas pilsētas Vidzemes priekšpilsētas tiesa ir noteikusi, ka “būtiski noskaidrot, vai rakstā ir paustas ziņas jeb izteikts viedoklis par faktiem, un vai izteiksmes forma, kādā raksta autors paudis savu viedokli, lietojot terminus “pretlikumīga darbība”, “mahinācijas”, “kopmantas izlaupīšana”, “sagrozot grāmatvedības datus”, kas pēc savas būtības ir sodāmas darbības, ir samērīga un attaisnojama. Līdz ar to prasībā norādītās frāzes nevar tikt izrautas no satura un tās vērtējamas kontekstā ar visu rakstu kopumā”. Analizējot apstrīdētās frāzes un secinot, ka tās ir autora viedoklis, nevis ziņa, tiesa tālāk analizē, vai paustajam viedoklim bija pietiekama faktiskā bāze.

Savukārt Rīgas apgabaltiesas Civillietu tiesas kolēģija savā 2005. gada 16. novembra spriedumā norādījusi, “ka arī personas viedoklis un uzskats, kas izteikts masu informācijas līdzekļos, nedrīkst būt personas goda un cieņu aizskarošs, tam jābalstās uz faktiem, kas bijuši par pamatu šādam viedoklim”. Līdzīgi arī Rīgas pilsētas Kurzemes rajona tiesa biedrības “Sabiedrība par atklātību Delna” prasībā par goda un cieņas aizskarošu ziņu atsaukšanu ir norādījusi, ka “arī subjektīvam vērtējumam ir jāievēro ētikas normas, tas nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā”.

Arī Latvijas Republikas Augstākās tiesas Senāts, atceļot iepriekšējās instances tiesas spriedumu, ir norādījis, ka “pie lietas jaunas izskatīšanas tiesai jāņem vērā, ka pastāv būtiska atšķirība starp jēdzieniem “ziņas” un “viedoklis” un jāvērtē, vai viedokļu publicēšana presē par sabiedrību interesējušiem jautājumiem varēja aizskart SIA “Rosa” kā publikācijās minētā veikala “Venezia” īpašnieku godu un cieņu, pārkāpjot preses noteiktās robežas, un vai tā notikusi, ievērojot Konvencijas 10. pantā noteiktos standartus un Eiropas Cilvēktiesību tiesas attiecīgās materiālo tiesību normas interpretāciju un pielietojumu” . Tādejādi Senāts ir atzinis un pieļāvis, ka goda un cieņas aizskārums neaprobežojas ar nepatiesu ziņu izplatīšanu, bet gan, ka tiesām jāvērtē arī pats viedoklis kopsakarā ar Eiropas Cilvēktiesību tiesas standartiem.

Augstākās tiesas Senāts vienā no jaunākajiem pieņemtajiem spriedumiem attiecībā uz personas goda un cieņas aizskārumu secinājis, ka apelācijas instances tiesa strīdu pēc būtības izšķīrusi pareizi. Minētajā lietā Augstākās tiesas Civillietu tiesu palāta A. Laksas prasībā pret Ģ. Rungaini un atsevišķiem masu medijiem konstatē, ka “ierobežojumi var pastāvēt arī formai, kādā tiek pasniegta informācija, tās kontekstam, publikāciju intensitātei un plašumam. Viedoklis nevar tikt pausts rupjā veidā vai būt nesamērīgi aizskarošs, ja tam trūkst faktiskās bāzes”. Atzīstot konkrētu izteikumu par viedokli, tiesa tālāk ir vērtējusi tā pamatotību, secinot, ka “rakstos paustajiem viedokļiem bija pietiekama faktiskā bāze. Paša prasītāja izvairīšanās no informācijas sniegšanas par žurnālistus interesējošajiem jautājumiem šajā sakarā ir veicinājusi šāda viedokļa rašanos par viņu. (..) Žurnālistu viedokli konkrētajā gadījumā nevar atzīt par vienkārši nepelnītu personisku uzbrukumu prasītājam nolūkā nepatiesi viņu aizskart. (..) Apgalvojuma vai pieņēmumu forma pati par sevi nevar būt pamats preses brīvības ierobežošanai, īpaši gadījumos, kad runa ir par politiķu profesionālās darbības kritiku un sabiedriski nozīmīgu jautājumu apspriešanu”.

Kaut arī nedz Civillietu tiesu palāta kā apelācijas instances tiesa, ne arī Augstākās tiesas Senāts neatzina, ka ar apstrīdētajiem izteikumiem, kuros pausts viedoklis, ir pārkāptas pieļaujamās vārda brīvības robežas, pozitīvi vērtējams tas, ka prasītājs vērsis tiesas uzmanību uz to, ka arī viedoklis var būt godu un cieņu aizskarošs. Jānorāda gan, ka prasītājs kasācijas sūdzībā ir pamatojies uz Civilprocesa likuma 5. panta pārkāpumu norādot, ka tiesa nav ņēmusi vērā Eiropas Cilvēktiesību tiesas judikatūru. Tāpat arī prasītājs atsaucies uz Augstākās tiesas Senāta 2002. gada 14. novembra spriedumu lietā SKC-604, kurā atzīts, ka arī subjektīvs vērtējums nevar būt rupjš un klaji aizskarošs, nedrīkst pārkāpt nevainīguma prezumpciju un apsūdzēt krimināli sodāmu darbību izdarīšanā.

Līdz ar to, kā izriet no iepriekš minētās aktuālās tiesu prakses, pirmkārt, nav šaubu par to, ka Latvijas tiesas atzīst, ka arī viedokļa paušana noteiktos gadījumos var būt godu un cieņu izskaroša. Kaut arī, pamatojoties uz manā rīcībā esošajiem tiesu spriedumiem, neviena prasība nav tieši celta attiecībā uz goda un cieņas aizskaroša viedokļa paušanu, tiesas, secinot, ka apstrīdētais izteikums ir viedoklis, lielākoties piemēro Eiropas Cilvēktiesību tiesas praksē iedibinātos kritērijus, kas nosaka, kādos gadījumos arī viedoklis var būt ierobežojams. Otrkārt, manis iepriekš izvirzītās Civillikuma un likuma “Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem” normas būtu jāinterpretē Eiropas Cilvēktiesību tiesas standartu gaismā, paredzot personai prasījuma tiesības gadījumā, ja tās gods un cieņa aizskarts ar rupju vai citādi nesamērīgi aizskarošu viedokli, kas nav balstīts uz faktiem, kas bijuši par pamatu šāda viedokļa paušanai.

Novērtē šo rakstu: