Vēstule Saeimai atklāj mediju "virtuvi" un to darbinieku neapskaužamo stāvokli

„Novembra beigās Saeimas Budžeta un finanšu (nodokļu) komisija nāca klajā ar secinājumu, ka mikrouzņēmuma nodokļa ieviešana nav sasniegusi iecerēto (Apollo, 2012.g. 29.novembris). Līdzīgas domas tika paustas arī Saeimas sociālo un darba lietu komisijā (BNS, 2013.gada 29.janvāris), bet ar diametrāli pretēju viedokli nāca Latvijas Darba devēju konfederācija (LDDK), apgalvojot, ka mikrouzņēmuma statuss un no tā izrietošais samazinātais nodoklis mazinot bezdarbu un ļaujot uzņēmumiem iznākt no „ēnas”.

Kopš tā laika izvērsusies polemika gan par mikrouzņēmuma nodokli konkrēti, gan par nodokļu, nodarbinātības un sociālā taisnīguma jautājumiem vispār mudināja mani dalīties pieredzē par stāvokli paša bijušajā darbavietā un „industrijā” kopumā.

Grūti apšaubīt labo gribu atvieglojot nodokļu slogu mazajam biznesam, bet praksē mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja statuss ir devis papildu nodokļu „optimizācijas” iespējas tiem, kam patiesībā nekāds atbalsts nepienāktos. Ja pieņem, ka jaunā nodokļa ieviešanas mērķi bija „ēnstrādnieku” skaita samazināšana un godīga nodokļu nomaksa, tad ir panākts pretējais. Negodprātīgi darba devēji, nostādot savus darbiniekus izvēles priekšā: „Vai nu jūs strādāsiet kā „mikrouzņēmēji” vai nestrādāsiet vispār!”, samazināja „izdevumus” par valsts sociālās apdrošināšanas obligātajām iemaksām un iedzīvotāju ienākuma nodokli.

Tā manā bijušajā darbavietā „mikrouzņēmēji” faktiski ir darba ņēmēji, par kuriem būtu maksājami „pilni” nodokļi, bet viņu formāli nodibinātajās SIA it kā strādājošo onkuļu un tantu „nodarbināšana” ir fiktīva un nepieciešama vien tādēļ, lai apietu mikrouzņēmumam paredzētos algu griestus. Šie radagabali lielākoties pat nezina, kādu amatu „ieņem”, un „savu” darba līgumu nemaz nav redzējuši. LDDK ģenerāldirektores minētā „spožā” statistika (42903 mikrouzņēmumos nodarbināto, LETA 2012.g. 4.decembris) vien liecina par mērogu, kādā šis process notiek. Tēlaini izsakoties, jau tā ļoti ēnainajā mežā ir kļuvis par vienu ēnu vairāk.

 Tāds īpaši „ēnains mežs” ir mediju industrija. Darbinieku izmantošana un nodokļu mahinācijas te ir tikpat ierastas kā taksometru biznesā vai tirgū. „Ietaupīšana uz nodokļiem” pamatā paredz, ka strādājošajiem uzspiež uzņēmuma līgumus, kas faktiski nozīmē mazāku iedzīvotāju ienākuma nodokli un ievērojami mazākas valsts sociālās apdrošināšanas obligātās iemaksas. Neskatoties uz to, ka tas nav ne sevišķi likumīgi, ne arī godīgi pret pašiem darbiniekiem, par valsti nemaz nerunājot, tieši šādi, uz visas sabiedrības rēķina, mediju uzņēmumi „optimizē” izdevumus. Lai arī parasti lielākais labuma guvējs un „optimizācijas” shēmas organizators ir uzņēmums, līdzdalība degradē jebkuru, kurš vairāk vai mazāk apzinās savas rīcības būtību.

Mediju darbiniekiem šajā gadījumā vajadzētu būt īpaši „redzīgiem” un paškritiskiem. Bet diemžēl arī žurnālisti ir tikai cilvēki un nekas cilvēcisks tiem nav svešs, liekulība tai skaitā. Bezspēcība darba devēja priekšā, bailes par dienišķo maizi, bailes „atdot nodokļos” pāris simtus „ieoptimizēto” latu nodrošina klusēšanu un visaptverošu lojalitāti pēc būtības noziedzīgai un amorālai rīcībai.

Klusējot netaisnība kļūst stiprāka. Atklātība netaisnību dara vājāku. Šī atziņa mani iedvesmo un liek runāt. Ceru, ka mani vārdi sasniegs dzirdīgas ausis un tos krietnos ļaudis, kas būtu pietiekami drosmīgi, lai par spīti pašlabumam, spētu atzīt pārmaiņu nepieciešamību un tuvinātu tās.

 Pēdējos desmit darba gadus esmu nostrādājis par TV operatoru raidījumos „Bez Tabu” un „TV3 ziņas”. Līdz 2010.gada beigām šo raidījumu īpašnieks un veidotājs bija SIA „Beta Fakts”, starp kura plašākai sabiedrībai zināmiem īpašniekiem minams žurnālists, producents un raidījumu vadītājs Ēriks Niedra, bet no 2011.gada raidījumu producēšanu pārņēma SIA „TV3 Latvia”.

„Beta Fakts” neizcēlās ar darba tiesību ievērošanu. Sākotnēji lielākā daļa darbinieku tika nodarbināti bez līgumiem un algu saņēma aploksnē, vēlāk parādījās frgmentāri akti par atsevišķu darbu veikšanu, bet no 2006.gada attiecības tika „sakārtotas”, noslēdzot uzņēmuma līgumu par minimālo algu, vēl daļu algas saņēmām uz autorlīguma pamata, bet atlikušo summu aploksnē. Par darba līgumiem vadība nevēlējās ne dzirdēt, bet dažus vadošos korespondentus, kam darba līgumi bija kopš raidījuma pirmsākumiem, piespieda no tiem atteikties un akceptēt jauno kārtību.

 Gadu gaitā, apzinoties šīs sistēmas netaisnīgumu, daļā darba kolektīva auga aizvainojums un neapmierinātība, tādēļ „Bez Tabu” un „TV3 ziņu” pāriešanu TV3 „paspārnē” gaidījām ar cerībām, ka varbūt šoreiz viss būs citādi. Mēs paļāvāmies uz tautā vispārpieņemto priekšstatu, ka uzņēmumi ar Rietumu kapitālu strādā godīgāk, zina darbinieka vērtību un ciena to.

Atminējāmies arī visnotaļ „kreiso” TV3 kampaņu par brīvdienās iekritušo svētku dienu kompensēšanu. Vai tad nu tiešām tas būtu bijis tikai prasts populisms! Savas cerības likām ne tikai uz skandināvu godīgumu, bet arī uz mūsu valsts likumdošanu. Likuma „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” 8.panta 2.2 daļa saka, ka fiziskā persona (maksātājs) gūst ienākumu, par kuru jāmaksā algas nodoklis, ja tiek konstatēta vismaz viena no šādām pazīmēm:

maksātāja ekonomiskā atkarība no personas, kurai tas sniedz pakalpojumus;

finansiālā riska neuzņemšanās peļņu nenesoša darba izpildes vai zaudētu debitora parādu gadījumā;

maksātāja integrācija uzņēmumā, kuram viņš sniedz savus pakalpojumus. Integrācija šā panta izpratnē ir darba vai atpūtas vietas esamība, pienākums ievērot uzņēmuma iekšējās kārtības noteikumus un citas līdzīgas pazīmes;

maksātāja faktisko brīvdienu un atvaļinājumu esamība un to ņemšanas kārtības saistība ar uzņēmuma iekšējo darba kārtību vai citu uzņēmumā nodarbināto fizisko personu darba grafiku;

maksātāja darbība notiek citas personas vadībā vai kontrolē, maksātājam nav iespējas piesaistīt darbu izpildē savu personālu vai izmantot apakšuzņēmējus;

maksātājs nav pamatlīdzekļu, materiālu un citu saimnieciskajā darbībā izmantoto aktīvu īpašnieks (šis kritērijs neattiecas uz personisko autotransportu vai atsevišķiem personīgajiem instrumentiem, kas izmantoti darba uzdevumu izpildei).

 Ne tikai viena, bet visas sešas pazīmes attiecās uz darba organizāciju „Bez Tabu” un „TV3 ziņu” ražošanā. Faktiski mēs bijām darba ņēmēji, kuriem gadiem tika skaidrots, ka uzņēmumu līgumi ir mūsu pašu labā, jo ļauj saglabāt konkurētspējīgu atalgojumu, apejot valsts „alkatīgās iegribas”. Ja būtu jāmaksā visi nodokļi, „Beta Fakts” nekavējoties bankrotētu.

Paļaušanās uz sabiedrībā ilgstoši kultivētiem mītiem un uzņēmuma patiesā finanšu stāvokļa nepārzināšana ļāva nekritiski pieņemt stāstu par krietnajiem uzņēmējiem, kuri dara visu iespējamo, lai nodrošinātu cilvēka cienīgu dzīvi saviem darbiniekiem, kamēr viņus nemitīgi apdraud „bubulis” valsts izskatā. Krasā pretrunā tam, piemēram, ir SIA „Beta Fakts” 2009.gada pārskats, kas liecina, ka pat krīzes pilnbriedā uzņēmums būtu varējis nodrošināt mūsu 700 līdz 800 neto algas ar visiem nodokļiem. Bet kādēļ gan maksāt, ja „bubulis” un „cērpamās aitas” tā jauki klusē un ļauj visam notikt?

 „Beta Fakta” bojāeja un gaidāmā pāriešana TV3 paspārnē neapšaubāmi radīja daudz neatbildētu jautājumu. Lai rastu uz tiem atbildes, aicinājām uz sarunu TV3 vadību. 2010.gada oktobrī, pirmajā šādā apspriedē uzzinājām, ka izmaiņas abu raidījumu ražošanas organizācijā nav paredzētas, tātad mūsu cerības uz darba līgumu noslēgšanu nebija bez pamata. Taču šajā pašā sapulcē diemžēl apstiprinājās, iepriekš pa neformāliem kanāliem izplatījušās baumas, ka darba līgumu un tātad nekāda sociālā taisnīguma nebūs. Radošajiem darbiniekiem, izņemot redaktorus, TV3 piedāvāja vienīgi un tikai autorlīgumus, bet tehniskajiem darbiniekiem uzņēmuma līgumus.

Šo līgumu veidu izvēle tika pamatota ar visai infantiliem argumentiem. Kā kritērijs autorlīgumu noslēgšanai tika minēts gabaldarbs, lai gan, piemēram, TV operatoru atalgojumu bija paredzēts balstīt uz nostrādāto stundu skaitu. Tehniskie darbinieki vienkārši, bez argumentiem tika nostādīti fakta priekšā, bet par kritēriju darba līgumu noslēgšanai, kas bija paredzēta ar producentiem un arhivāru, kalpoja tas, ka „viņi visu dienu sēž uz vietas (t.i. birojā)”! Neskatoties uz noraidījumu, mēs nerimāmies, un jautājums par darba līgumu iespējamību gan atsevišķi, gan kopā ar autorlīgumu (iepriekš līdzīga sistēma pastāvēja „Beta Faktā”), gan neformāli, gan caur producentiem, gan elektroniskajā sarakstē tika uzdots atkal un atkal. Atbilde bija tā pati vecā – tas nav iespējams.

 Protams, neviens kolektīvs nav viendabīgs, un arī starp žurnālistiem netrūkst cilvēku, kuru vērtību hierarhijā nauda, turklāt „tūlīt un pēc iespējas vairāk” stāv pāri visam. Tā mūsu kolektīva „apsviedīgākā” daļa, daudz neskumdama par „tālu” un grūti īstenojamu darba tiesību un sociālo garantiju trūkumu, izdomāja veidu, kā defektu pārvērst par efektu – dibināt mazkapitāla SIA, iegūt mikrouzņēmuma nodokļa maksātāja statusu un „ieoptimizēt” vairāk naudas. „Nu vai nav vienkārši un efektīvi! Turklāt pilnīgi likumīgi! Valsts pati to ļauj!” apmēram tā skanēja „par” argumenti.

Jāsaka, ka mikrouzņēmumu idejas „ēnā” doma par darba līgumiem arī sākotnējo atbalstītāju acīs sāka zaudēt savu pievilcību - un zināmā mērā pamatoti, jo nevienam nebija ne mazāko šaubu, ka „pilnā” nodokļa nomaksa tiktu risināta tikai un vienīgi uz darbinieku rēķina. Tikmēr TV3, kam acīmredzot attiecības starp „līdzvērtīgiem uzņēmējiem” vienmēr ir šķitušas simpātiskākas par darba likuma normu ievērošanu, uz nākamo lielo sanāksmi 2010.gada 24.novembrī, kurā bija paredzēts izklāstīt mūsu nākotnes attiecību juridiskos pamatus, jau bija sagatavojis salīdzinošu materiālu, kas uzskatāmi nodemonstrēja mikrouzņēmuma galveno „plusu” – plus simt latu „optimizāciju” mēnesī, salīdzinot ar otru TV3 piedāvāto līgumattiecību variantu.

Šajā reizē TV3 vēlreiz un galīgi apstiprināja, ka darba līgumu noslēgšana nav iespējama, un lika topošajiem darbiniekiem pašiem izvēlēties vienu no divām iespējām – vai nu dibināt mikrouzņēmumu vai noslēgt ar TV3 autorlīgumu.

TV3 finanšu kontroliere Jūlija Fogeļmane izsmeļoši aprakstīja uz fiktīviem līgumiem balstīto shēmu, kurai no VID acīm vajadzēja noslēpt faktisku darba tiesisko attiecību pastāvēšanu un attiecīgi izvairīšanos no pilnas iedzīvotāju ienākuma nodokļa un valsts obligāto sociālās apdrošināšanas iemaksu nomaksas: „Uzņēmumam ir kameras, jūs izmantojat tās kameras sava darba vajadzībām, un likums paredz, ka tas cilvēks, kurš saņem autoratlīdzību, viņam, viņš nedrīkst izmantot uzņēmuma līdzekļus, un likums paredz, ka, tā kā tās kameras ir jābūt jūsu īpašumā... . Un mēs savukārt piedāvāsim tādu variantu, ka mēs jums iznomāsim tās kameras, gan tās mašīnas... . Ja, iznomāsim, un lai jūs varētu segt tās izmaksas, mēs, protams, jums visas šitas izmaksas piemaksāsim un tas ira TV3 izdevumi, kurus jums pēc būtības likumiski, jums visas attiecības...jums nebūtu nekādi zaudējumi, ka jūs iznomājat šīs kameras un mašīnas mēs šo summu arī pieskaitam klāt tai summai, kas jums paredzēts par stundām...”.

Tā, piesedzoties ar fiktīviem nomas līgumiem, „pilnīgi likumīgi” darba līguma vietā var noslēgt uzņēmumam daudz izdevīgāko autorlīgumu.

Tāpat nevaru nepasmaidīt par LDDK generāldirektores Līgas Menģelsones minētajiem skaitļiem – 42903 strādājošo 21984 mikrouzņēmumos (LETA 2012.g. 4.decembrī) - cik brīnišķīgi šo skaitļu attiecības saskan ar TV3 finanšu speciālista Mārča Sprukta padomu tiem, kas vēlas apiet algu izmaksu griestus 500.00 LVL savā mikrouzņēmumā: „ ...Piemēram, ja jums tur ir tie 1000 lati, jūs varat pieņemt tur savu sievu vai draudzeni darbā un viņai arī izmaksāt 500 latus...”

Taču „laikmeta” gaisotni un tā varoņus viskrāšņāk atspoguļo šāds sarunas fragments.

Visalkatīgākais kolēģis: „...kā tur ir ar to PVN, kā tur var pēc tam, arī to naudu...” TV3 finanšu speciālists Mārcis Sprukts: „Nu arī, piemēram, jūs savācat sev čekus, var tur par degvielu, nu es nezinu, par kancelejas precēm, nu par jebko.” TV3 finanšu kontroliere Jūlija Fogeļmane: „ja TV3 izraksta jums rēķinu par mašīnu , var, protams, rakstīt... Mēs varam izrakstīt par mašīnu, par degvielu un tā tālāk, bet varam izrakstīt tikai par mašīnu, jo mums ir... un reāli, ja jūs zināt, ka tas ir tikai par mašīnu iznomāšanu, jūs varat, piemēram, sarunāt ar draugiem, kuriem neatmaksāts tas PVNs, nu tie čeki, un savilkt tos čekus un vēl samazināt to PVN.” Visalkatīgākais kolēģis: „Respektīvi jūs mums izrakstāt, man izrakstāt rēķinu par mašīnu un benzīnu, tur ir kopā, bet jūs man izrakstāt tikai par mašīnu... tad es savus privātos čekus ...” TV3 informatīvo programmu nodaļas vadītāja Daina Ostrovska: „ Mums nav svarīgi... ja jūs to varat izdarīt un gribat, tad okei, mēs esam gatavi!”. Visalkatīgākais kolēģis: „jēēē... kūūl!”

 Jāatgādina, ka faktiski mūsu attiecības ar TV3 tika plānotas un vēlāk praksē arī bija darba ņēmēju attiecības ar darba devēju. Mēs savā darbībā bijām pakļauti TV3 rīkojumiem, mūsu attiecībām nepiemita uzņēmējdarbībai raksturīgā rīcības brīvība, un tās pilnībā atbilda visām sešām likumā „Par iedzīvotāju ienākuma nodokli” minētajām algota darba pazīmēm. Bija pilnīgi skaidrs, ka TV3 lieliski apzinās, ka ar fiktīvu līgumu palīdzību veido nodokļu apiešanas shēmu.

Mantiskais vilinājums bija tik kārdinošs, ka daļa kolektīva ar skubu metās dibināt mikrouzņēmumus, bet atlikušajiem, ja vien tie negribēja palikt bez darba, neatlika nekas cits kā pieņemt izvirzītos noteikumus un parakstīt TV3 piedāvātos autorlīgumus (tas gan notika vēlāk, 2011.gada janvāra vidū, darbu TV3 uzsākām jau decembra beigās, rakstveida līgumu nenoslēdzot).

 Lai arī latviešu vidē nav pierasts runāt par ētiku (tas, kurš ētikas dēļ atsakās no simt latiem, ir vienkārši „antiņš”), mēs apspriedām abu variantu ētiskos un arī mantiskos plusus un mīnusus (mikrouzņēmēji pretēji autoriem ir apdrošināti bezdarba gadījumam), un jādomā, ka tieši ētiskie apsvērumi bija tie, kas noteica vairuma darbinieku pieturēšanos pie autorlīgumiem.

Domāju, ka lielāko daļu no nākamajiem „autoriem” vadīja apziņa, ka šajos apstākļos uzņēmuma dibināšana ir fiktīvs piespiedu pasākums, bet „nodokļu optimizācijas” rezultātā gūtais mantiskais ieguvums, lai arī gluži nav zagts, tomēr gūstams, aktīvi piedaloties „shēmas” veidošanā. Ja rīcība nekavējoties netiek krimināli vai administratīvi sodīta, tas nenozīmē, ka tā nav vērtējama no morāles viedokļa. Taču „apsviedīgākos”, starp kuriem ir ne viens vien „vadošs” žurnālists, tas nebūt nemulsināja.

Varbūt starp kolēģiem bija kāds vai kādi, kam šis „simtnieks” bija vitāli nepieciešams, bet te jāņem vērā, ka TV komerckanālu darbinieki nav tā nabadzīgākā ļaužu šķira, - tā mēs bijām pieraduši pie 700 līdz 800 LVL uz rokas, un TV3 solīja atalgojumu saglabāt šajā līmenī. Tāpat ir būtiski atcerēties, ka viss augstāk minētais nenotika starp „tantēm kaut kur Ludzā”, šajā stāstā darbojošās personas, šie mikrouzņēmēji ir mūsu tautas gaišais avangards, sirdsskaidri un šķīsti žurnālisti, kuru vienīgais mērķis ir ziedoties tautas interešu labā, vajājot korumpantus un nodokļu nemaksātājus, bet uzņēmums, kurā visas šīs shēmas gāja cauri, allaž ir centies pasniegt sevi skandināviska godīguma oreolā ietītu.

Jāsaka, ka 2011.gadā šāda shēma sāka darboties arī citos ar TV3 saistītos raidījumos, piemēram populārajā „atmaskotājā” „Nekā Personīga” (LETAS ziņa 2011.gada janvārī). Šķiet, ka pat nosaukums iesaka skatītājam neko neuztvert personiski un neapvainoties, jo „žuļikus mēs vajājam tikai darba laikā, bet ārpus darba paši mazliet „žulījamies””.

Līdzīgā (bez)tiesiskā un (ne)ētiskā stāvoklī atrodas arī citu komercmediju darbinieki, kurus ar darba devējiem (ne)saista autor- un cita veida uzņēmumu līgumi. Darba likums un tā garantijas uz šiem cilvēkiem neattiecas, un patiesībā tas nozīmē tikai vienu – valsts masveidā atsaka saviem pilsoņiem satversmē paredzētās tiesības uz darbu un sociālo nodrošinājumu, dāsni atalgodama (tiesa, īstermiņā) tos, kas pašlabumu vērtē augstāk par principiem. Vēl viens papildu „efekts” ir izkropļota konkurence, un ne tikai iekšēji kolektīvā, bet arī starp komerctelevīzijām un sabiedrisko televīziju, kur darbinieki saņem algu un maksā nodokļus uz darba līguma pamata.

 Pēc tam kad stabili bijām uzsākuši darbu TV3, kaislības pamazām norima. Cilvēki jauniem apstākļiem pielāgojas ātri. Jaunizceptie „mikrouzņēmēji” izbaudīja iekārotās rotaļlietas – grāmatvedības vešanu, direktora godu un, protams, naudiskos „plusus”, bet tie, kas labprātāk būtu vēlējušies redzēt darba līgumus, samierinājās ar lietu kārtību un tālākajos notikumos ieņēma pasīvu novērotāju lomu. Visumā noskaņojumu varēja izteikt ar labi pazīstamo sakāmvārdu – labāk zīle rokā, nekā mednis kokā.

 2010.gada vasarā, gatavodamies gaidāmajām pārmaiņām, sadarbībā ar Latvijas Kultūras darbinieku arodbiedrību federāciju bijām nodibinājuši arodbiedrību, un es kļuvu par tās vadītāju. Vislielākās cerības uz šīs organizācijas palīdzību likām pārņemšanas sākumposmā, 2010.gada oktobrī – novembrī, bet diemžēl strupceļš iezīmējās visai drīz. Kad pārrunājām to, kā panākt darba līgumu noslēgšanu, izrādījās, ka viss ir atkarīgs tikai no mums pašiem un LKDAF te praktiski neko nevar darīt, viņuprāt, vajadzēja „tik vien” kā visam vai gandrīz visam kolektīvam darba līgumu noslēgšanu pieprasīt skaļi, un tad uz šī pamata LKDAF varētu uzsākt sarunas ar darba devēju.

Vai vajadzīgi īpaši paskaidrojumi par to, cik nereāls ir šāds uzdevums Latvijas apstākļos, kur ikviens bīstas tikt izmests no darba par nelojalitāti un vienīgo stabilitātes garantiju saredz „labās attiecībās” ar priekšniecību? Uz maniem priekšlikumiem, ka „apvērsumu” vajadzētu organizēt, tā teikt pa sētas durvīm, izmantojot VDI, VID un, ja iespējams, arī politisko partiju atbalstu, tika atbildēts, ka viņiem ar minētajām organizācijām nekādu kontaktu nav un vispār tās mēdzot „uzvesties” dīvaini. Par „dīvainību” man vēlāk nācās viņiem piekrist, bet šajā reizē, šķiet, tas nebija nekas vairāk kā iegansts aktīvākas darbības atteikumam. Tā nu mēs palikām ar neko, tik vien, ka LKDAF sūtīja mums e-pastus ar komentāriem par jaunākajām izmaiņām Darba likumā – likumā, no kura izrietošu līgumu sagaidīt mums nebija nekādu cerību.

 „Karagājienā pa sētas durvīm” bija jāiet vienam pašam, un te, kā jau nojaušams, nozīmīgu lomu spēlēja Valsts darba inspekcija (VDI) un Valsts ieņēmumu dienests (VID). „Sadarbība” ar šīm iestādēm ir pieminēšanas vērta. „Karagājienam” nepieciešamo informāciju, apkopodams visas iespējamās ziņas, sākotnēji par „Beta Fakta”, bet pēc tam arī par „TV3 Latvia” darbību, biju sācis vākt jau agrāk. Īpaši daudz informācijas ir par „Bez Tabu” un „TV3 ziņu” pārņemšanas posmu. Tie ir līgumu projekti, līgumi, elektroniskā sarakste, kas ataino TV3 un darbinieku attiecību attīstību, rīkojumi, grafiki un informatīvo sapulču ieraksti, kuros lietas vairāk vai mazāk tiek sauktas savos īstajos vārdos. Bija pienācis laiks savākto „dosjē” likt lietā.

Protams, šeit vietā ir jautājums, vai šajos apstākļos es maz vairs pārstāvēju kolektīvu un tos arodbiedrības biedrus, kuri bija „atraduši sevi” jaunajā sistēmā. Varbūt sanāca tā, ka, celdams nemieru, rīkojos pretēji vairuma īstermiņa interesēm? Bet tas jau ir vērtību jautājums. Ja mani kolēģi būtu nolēmuši aplaupīt banku, vai arī tad man būtu jāievēro „kopējās” intereses? Jau no paša sākuma pret mikrouzņēmumu ideju biju noskaņots skeptiski un ar laiku saskatīju tajā arvien vairāk ētiskas dabas problēmu. Uzskatīju un vēl joprojām uzskatu, ka tikai cieša pastāvēšana uz likumos nostiprinātajām tiesībām un arī atbildīga pienākumu ievērošana „mazajam cilvēkam” var dot pietiekamu ilgtermiņa stabilitāti. Manuprāt, vienīgais pareizais ceļš ir pašiem kontrolēt savas attiecības ar darba devēju, nepaļaujoties uz viņa „optimizācijas” piedāvājumiem, „labo prātu” vai pēkšņu „trekno gadu” iestāšanos.

 Oficiālā Valsts darba inspekcijas un „Bez Tabu” sadarbība bija izcila, ar VDI darbiniekiem mēs tikāmies vai ik nedēļu, te kādā reidā „vajādami” ēnstrādniekus, te par darba drošības jautājumiem intervēdami iestādes priekšniecību. Mums nekad netapa atteikts, un vienmēr mēs bijām mīļi gaidīti. Tā nu, izmantojot labās attiecības, nolēmu neformāli pakonsultēties un savāktos pierādījumus nodot VDI Rīgas nodaļas priekšniecei Baibai Puķukalnei, ar kuru iepriekš bijām daudzkārt tikušies.

Tā kā pēc neilga laika bija ieplānota atlikušo arodbiedrības biedru sapulce par to, vai „skaļi” pieprasīt darba līgumus vai, profitējot no mikrouzņēmumiem, turpināt gaidīt, ka „viss pamazām sakārtosies” pats no sevis, tad lūdzu Puķukalnes kundzi pagaidām tuvākā mēneša laikā neko neuzsākt, bet piebildu, ka es nevaru būt noteicējs pār VDI un, ja viņi uzskata par nepieciešamu rīkoties, tad lai rīkojas.

Taču diemžēl Puķukalnes kundzes acīs es nemanīju atmaskotkāras kaisles dzirksti, un pēc pāris nedēļām viņa bez īpašiem komentāriem atdeva manu „dosjē” atpakaļ. Sapratu, ka manas „izlūkošanas” rezultāts nevienu šeit īpaši neinteresē. Tas, ka rūpīgi savākta informācija un iespēja „izstrādāt” likumpārkāpēju tika noraidīta iestādē, kurai par šādu iespēju būtu tikai jāpriecājas, tomēr bija dīvaini. Mans mērķis jau nebija, lienot bez rindas, atrisināt savas problēmas, - vēlējos šo jautājumu risināt daudz plašākā kontekstā, un precedents TV3 varētu ievadīt „lietu kārtības” maiņu visā mediju nozarē.

 Nākamā iestāde, kuru vēlējos ieintriģēt ar mūsu problēmu, bija Valsts ieņēmumu dienests, un, manuprāt, šai iestādei vajadzēja būt ļoti ieinteresētai, ņemot vērā to, ka autorlīgumus un uzņēmumu līgumus TV3 uzspieda, lai ievērojami samazinātu sociālā un iedzīvotāju ienākuma nodokļu apjomu.

2011.gada jūnija beigās pieteicos vizītē pie Valsts ieņēmumu dienesta nodokļu kontroles daļas vadītājas Ināras Pētersones. Arī ar šo personu darba darīšanās biju vairākkārt ticies. Šoreiz šķita – nu ir piekodusies īstā „zivs”, tik liela un pamatīga, ka nebija saprotams, kurš kuram ir uzķēries.

Tūlīt pat tika nozīmēta pārbaude, un man bija jāsniedz ziņas par darbinieku skaitu, ar kuriem noslēgti autorlīgumi, ar kuriem mikrouzņēmumu līgumi, kur darba telpās pieejami darba grafiki un cita algota darba pazīmes apstiprinoša informācija. Taču, kad pienāca pārbaudes diena, VIDa dāmas ar dokumentu kalniem ieņēma vietas ēdamzālē un ne reizi neizkustējas darba telpu virzienā, kur pie sienas karājās pierādījumi (darba grafiki, darbiniekiem saistoši rīkojumi u.t.t.) un pie „kroņa” datoriem sasēduši strādāja „mikrouzņēmēji”.

Vēlāk aizbraucu uz filmēšanu un nezinu - var jau būt, ka „dāmas” izgāja kādu riņķi pa kantori, bet acīmredzot tā nebija nekas vairāk par pieklājības ekskursiju. Kad mēģināju noskaidrot pārbaudes rezultātus, Ināra Pētersone telefoniski apgalvoja, ka visa šī lieta ir izrādījusies tik ļoti sarežģīta, ka esot nodota Finanšu ministrijas ekspertiem, kuri to skatīšot un vētīšot. Tā viņi vēta vēl šobaltdien.

Vispār jau tik infantila atbilde nav augstas amatpersonas cienīga, un man nav ne mazāko šaubu, ka pārbaude notika tikai acu aizmālēšanai. Neko neatklāt vai vismaz vilkt līdz „pastardienai”, vienlaikus imitējot darbību, acīmredzami bija šīs pārbaudes mērķis.

 Tā visi mani mēģinājumi kļūt par sociāli apdrošinātu darba ņēmēju beidzās ar neko. Ik mēģinājums atdūrās it kā strupceļā, ik reizi uzdūros it kā sienai, kuru nevar ne apiet, ne pārkāpt. Šķita, ka nevienam nekas nav vajadzīgs - ne arodbiedrībām, ne Valsts ieņēmumu dienestam, ne darba inspekcijai un arī pašiem darbiniekiem ne.

Bet, protams, ka mana darbība nepalika bez sekām man pašam. Ar mani nepārslēdza līgumu.

Pret „optimizācijas” rezultātā radītajiem formālajiem līgumiem TV3 patiešām arī izturas kā pret tukšu formalitāti. Neskatoties uz to, kas tajos rakstīts, vai tie ir terminēti vai beztermiņa, tie tik un tā ik gadu tiek pārslēgti. Gada beigās ikvienam darbiniekam tiek izsniegts uzteikums, bet jaunu līgumu parakstīt ļauj tikai „gribētiem” darbiniekiem. Brīnišķīgs veids, kā diskrēti un klusām tikt vaļā no „nelojālām” personām.

Tā kā neredzēju šai atlaišanai nekādu likumīgu pamatu, man neatlika nekas cits, kā atkal sūdzēties VDI, VID un visbeidzot iesūdzēt TV3 tiesā. Par abām iestādēm, kuru nosaukums sākas ar „V”, jāsaka, ka arī šoreiz to „izpildījums” bija gana „negribīgs” un, atklāti runājot, „tizls”, bet tiesa vēl joprojām turpinās.

 Visu šo notikumu rezultātā mana personiskā bilance ir diezgan bēdīga, milzīgs laika un nervu patēriņš, iztērēti uzkrājumi (tiesāšanās ir dārga), mētāšanās pa pagaidu darbiem, bet iespējamais „taisnības” triumfs nozaudējies tiesu gaiteņu līkločos. Taču ir arī viens nopietns ieguvums - nenovērtējama pieredze. To neviens man nevar atņemt. Bet mantu, iespējamā zaudējuma gadījumā liekot apmaksāt tiesas un pretējās puses advokātu biroju rēķinus, - to gan, tā padarot mani par parādnieku līdz mūža galam un iznīcinot manu „fizisko” dzīvi.

Vai te vispār var runāt par kādu samērīgumu, līdzsvaru? „Sistēma” skaidri ir norādījusi, kas ir kas. Likums pēc būtības ir tāds kā velosipēds, tas „nekustas”, kamēr nerodas kāds, kas min pedāļus, bet „pedāļu mīšanā” acīmredzot nespēju mēroties ar tādiem īsteniem šīs valsts pilsoņiem kā lieli, godīgi un ekonomikai ļoti nepieciešami skandināvu uzņēmumi. Kas ļauts Jupiteram, nav ļauts vērsim, un es laikam esmu vienkārši vērsis, nevis šīs valsts pilsonis. Bet ar mikrouzņēmumiem patiesībā ir tā kā ar jebkuru rīku, vai tas būtu namdara cirvis vai nodokļu likumdošanas instruments, - ar to var veikt derīgu darbu un var iesist pa galvu, lai aplaupītu, viss atkarīgs no tā, cik krietns ir šī rīka lietotājs.

P. S. Nezinu, ar kādu mietu „jāmāj” VDI un VID, ja, neskatoties uz tiesu precedentiem, šīs iestādes spītīgi turpina ignorēt gadījumus, kad darba līguma vietā tiek slēgti dažāda veida uzņēmumu līgumi. Tāds precedents ir Augstākās tiesas Senāta 2006.gada 8.februāra spriedums bēdīgi slavenā Jelgavas autobusu parka lietā nr. SKC 60.”

Novērtē šo rakstu: