Vēstule draugam: tas, kas pašreiz izveidojies mūsu valstī, ir masu verdzības produkts

Es jau redzu tavu smīnu un dzirdu, kā saki, ka visu sabiezinu. Mūžīgie jaunības domu apmaiņas strīdi nonāk Kanta radītā krustcelē – vai metafizika ir līdzvērtīga zinātne sintētiskajām zinātnēm. Taču, kā jau tajos laikos, arī šodien man būtu pretarguments tavam pragmatismam – tā ir kvantu fizika, kas runā par to, ka viens arī var būt nulle.

Mans labais draugs, tu izvēlējies aizbraukt, es izvēlējos palikt cerībā 4. maija Latviju izveidot par apgaismības, latviešu un latviešu atbalstītāju Laimes zemi. Diemžēl nākas secināt, ka vairāk esam tuvāk triumvirātam un privatizācijas patriciju pārvaldībai.

Jā, jā, es jau dzirdu tavu argumentāciju – ka viens dīvainis papildināja Satversmi ar mītisku savārstījumu, piešķirot tam mūsdienu juridisku piesitienu un interpretāciju, kas līdzinās Upīša pasakai „Sūnu ciema zēni”.

Diemžēl man nāksies tevi sarūgtināt – mums kā vergiem ir tiesības strādāt un saņemt vienādu atalgojumu neatkarīgi no nozares (+/- 1800 bruto eiro mēnesī), taču mums nav tiesību saņemt sava darba augļus. Mums ir pienākums ievērot likumus un būt godīgiem pret politisko sistēmu, pretstatā sistēmas uzraugiem, kuriem ir tiesības būt imūniem gan Rail Baltica, gan citos projektos, kas tiek realizēti par mūsu darba augļiem.

Ak, mans draugs, es jau redzu tavu pretargumentu: paga, paga, bet brīvās vēlēšanas! Draugs, kādas vēlēšanas? Par ko tu runā? Vai iespēja izvēlēties vagaru no šaura vagaru loka, ko pats uzturu par saviem darba augļiem, ir arguments par labu brīvām vēlēšanām?

Atgriežoties pie vakarvakara raidījuma – visvairāk mani fascinēja raidījuma vadītāja jautājums valsts ierēdnim numur viens: kā tas nākas, ka esam nonākuši tik tālu? Un atbilde – nezinu!

Nopietni? Tā var atbildēt ierēdnis, kura pieredze valsts pārvaldē ir mērāma gadiem un entajiem amatiem? Bet viss, ko viņš spēja visa raidījuma laikā, bija ironiski smīnēt kā Tibērija pēctecis un priecāties par savas ādas iedegumu un toņa saderību ar brūnajiem zābaciņiem.

Tāda ir šī savdabīgā pasaule, kas vairāk līdzinās jaunām formām, kas veidosies turpmākajā laikā, bet saglabās veco formu algoritmus. Kaut kas no franču zinātnieka F. de Sosīra tēzes: "Franču valoda nav cēlusies no latīņu valodas, tā pavisam vienkārši ir latīņu valoda, kurā runā noteiktā periodā un noteiktās ģeogrāfiskajās robežās." Vai to var nosaukt par cienījamu un godīgu politiku? Un, ja var, tad kālab? Es vairāk sliecos domāt, ka tas, kas pašreiz izveidojies mūsu valstī, ir masu verdzības produkts, kas savas anonimitātes dēļ nevar būt brīvu pilsoņu produkts.

Mūsdienās valstī patiesi ir grūti atšķirt, kur sākas valsts atbildība un pārvaldes tradīcijas un kur tās beidzas. Pilsoniskā iniciatīva folklorizējās Ulmaņlaikos, bet ieiet un darboties politiskajā sistēmā faktiski ir liegts.

Jebkurā gadījumā atbilstoši Rietumu Romas norieta laikam pašreizējā politikas elitē var ienākt caur krodziņu un krodziņa deju placi. Vienīgā problēma atrasties šādā politiskajā krodziņā ir rīta atmošanās, kad blakus redzi nevis skaistu būtni, bet ielas meitu (šeit gan prasītos tolerance arī citāda veida būtnēm), kura aizejot tev saka: "Tu paliec savā vietā..."

Droši vien tu man kā procesu konsultantam un vēsturniekam prasīsi, ko varētu darīt, ko mēs varētu darīt Latvijas Republikas politiskās telpas uzlabošanai, jo komunisma laika un 4. maija Republikas radītās privatizācijas sekas ir smagas – var pat teikt, ka izveidojušās valstiskuma apziņas degradācijas pazīmes.

Droši vien vispirms būtu jāsaprot cēloņi, kā tas klasiski tiek teikts konsultāciju nozarē. Tātad runa ir par procesu arhitektiem un viņu misiju vēsturiskajā apziņā. Latvijas Republikas traģiskajā okupācijas procesā bija nozare, kas faktiski tika fiziski iznīcināta un ar nelieliem izņēmumiem emigrēja. Un tā ir tiesību zinātne – zinātne, kurā studē jurisprudenci. Kas tad ir jurisprudence atjaunotajā Latvijā? Tiesāšanās process vai valstiskuma pamats, kā to redzēja pirmsokupācijas laika tiesību zinātnes Latvijas Republikas zelta fonds.

Manuprāt, pirms pašreizējā premjere plāno apkarot mītisko birokrātiju, viņai būtu jāvēršas pie tiesību zinātnes nozares kopumā ar jautājumu: vai 4. maija Republikas privatizācijas process Latvijas Republikā ir beidzies? Un vai nozare ir gatava kalpot arī brīvo pilsoņu kopai, izvirzot jaunus līderus Trešajai Latvijas Republikas Atmodai?

Kā otro soli un pirmo tiesību zinātnes nozarei un vēlētājam es izvirzītu jau šodien gaidāmo pašvaldību vēlēšanu priekšvakarā:

Kaut arī 4. maija Republika atteicās no lustrācijas procesa, mums jābūt stingriem – visādiem boļševiku atvasēm nav vietas vēlētos amatos.

Nav pieļaujams, ka par likumdevēju vai pašvaldību deputātu tiek ievēlēts pilsonis ar pamata izglītību. Bakalaura grāds ir minimālais slieksnis ievēlēšanai, maģistra grāds – ministra vai pašvaldības vadītāja amatam.

Jāatceļ jebkurš slogs profesijām, kas ļauj apvienot deputāta pienākumus ar profesionālo darbu.

Jāierobežo valsts un pašvaldību iestāžu konsultāciju uzņēmējdarbības apjoms.

Manas vēstules mērķis, tev atrodoties ārpus mūsu Dzimtenes, ir ieskatīties šajos procesos un censties tos saprast šodienas un vēsturisko vērtību kontekstā. Patiesībā Latvijas Republikas politiskās un saimnieciskās paradigmas maiņa un tās kvalitatīvā attīstība notiek mūsu pašu sirds pukstos, sapņos un godā.

Lai mūsos veidotos valstiskuma stāja, viendabīgums un patriotisms, tradicionālā hrestomātija mūs atgriež senākā pagātnē, kad atmodas pamats bija nācijas spēja apgūt skolas sola zināšanas un kalpot tautas brīvo pilsoņu varai.

Noslēdzot vēstuli un cerot, ka tu kādreiz atgriezīsies mūsu Dzimtenē, citēšu Edgaru Hūveru, bijušo ASV Federālā izmeklēšanas biroja direktoru, 4.maija Republikas kontekstā: "Komunisti mēģina graut ASV no iekšienes, piesātināt valdību, izglītības sistēmu un kultūras iestādes."

Novērtē šo rakstu: