Veselības ministrijā par veselību un medicīnu neviens nezina gandrīz neko

Lieta tāda, ka jau gadiem uz veikalu dodos ar lielu pītu grozu, jo veikalu grozus un ratiņus apgramsta pārlieku liels cilvēku skaits, pie kam es ļoti nemīlu plastmasas maisiņus, bet, ar savu grozu iepērkoties, plastmasas īpatsvars manos pirkumos mazinās.

Vārdu sakot – mani izmeta no veikala un vēl pajautāja – vai es neticot zinātnei, jo zinātnieki esot pierādījuši, ka vīruss veikalā neizplatās ar noteiktu groziņu skaitu.

Otrs gadījums bija Āgenskalna tirgū, kurā biju nolēmis nopirkt lauku maizi un varbūt vēl kaut kādu Latvijā ražotu ēdmaņu, bet mani nelaida iekšā, jo man nebija maskas.

Puisis, kas mani nelaida iekšā, man uzdeva tieši to pašu jautājumu – vai es neticot zinātnei? Es priecīgi lūdzu viņam uzrādīt to zinātnisko rakstu, kas apliecina vīrusa ierobežošanu ar maskām ārtelpās un tirgos.

Es biju gatavs masku tirgū uzlikt un pat puisim uzsaukt kvasu, ja vien šāds zinātnisks pierādījums atrastos.

Patiesībā atšķirībā no zinātnes ar veikala groziņu skaitu šādu tādu zinātnisku literatūru par tirgu man ir izdevies atrast.

Āzijas tirgos ir parādījušies virkne ierobežojumu, kas daļēji tiek pamatoti ar zinātni – nepārdot dzīvas radības (piemēram, čūskas, bruņnešus un sikspārņus), distancēties no miesnieka un arī – maskas.

Tiem, kas nav pabijuši Āzijas tirgos, varu pastāstīt, ka ķīniešu tirgus ir vesela ekosistēma, kurā cep, vāra, gatavo, ēd, tirgo, mainās, bet ēdmaņu (piemēram, vistu) mēdz nokaut turpat pircēja au priekšā, pie kam nereti tiek dzertas arī svaigas vistas asinis.

Attiecībā uz masku lietošanu Āgenskalna tirgū: nekādu ieganstu masku ballei zinātniskā literatūrā atrast nevar.

Ir pietiekami daudz pētījumu par maskām, bet šie pētījumi ir par nopietnām medicīniskām maskām, nevis daudzkārt lietojamajiem vienreizējamiem zilganajiem papīra priekšmetiem (ko Latvijas iedzīvotāji lieto daudzkārtīgi) vai dažādiem drēbes gabaliem. Un vēl – ārtelpās vīrusu nepārnes.

Patiesībā šis bija mēģinājums vienkāršā valodā paskaidrot, ka aiz zinātnes maskas tiek slēpta biznesa vai politiska rosība.

Pasaulē nav neviena pierādījuma tam, ka uz lielas (basketbola) vai mazas (galda tenisa) bumbas var atrast SARS–CoV-2 vīrusu tādā daudzumā, lai tas varētu izraisīt slimību, nav neviena pierādījuma vīrusa pārnesei ārtelpās sportojot, un ļoti reti ir saslimstības gadījumi, kas gūti slikti vēdinātās trenažieru zālēs, ģērbtuvēs un aukstumvannās, bet Latvijas valdība ir pilnībā aizliegusi sportu, it kā balstoties uz zinātnes pētījumiem.

Atgādināšu visiem tiem, kam slikta atmiņa: Rīgas maratonu atļāva gan Uga Dumpis, gan Jurijs Perevošikovs, bet aizliedza Krišjānis Kariņš un Edgars Rinkevičs (tieši ārlietu ministrs toreiz uzmetās par zinātnieku, bet maijā viņš aizliedza hokeja čempionātu skatīties itin visiem, izņemot sev un saviem draugiem).

Tieši aiz zinātnes maskas slēpjoties, Krišjānis Kariņš vienā Ministru kabineta sēdē panāca aizliegumu gan tirgot grāmatas, gan visos veidos (arī ar interneta starpniecību jebkurā diennakts laikā) tirgot alkoholu un cigaretes.

Patiesībā jau ir pienācis laiks šķirt jēdzienus „zinātne” un „pētījumu interpretācija” vai „atklājums” un „secinājums”.

Ļaudis (tai skaitā valdoņi un deputāti) no zinātnes gaida atklājumus, kas atbild ar konkrētu „balts” vai melns”, bet zinātnieki izvirza hipotēzi un cenšas to pierādīt vai noliegt.

Alberts Einšteins, kuru aizrāva idejas par zinātniskās domas būtību, teica: “Nekādu problēmu nevar atrisināt no tā paša apziņas līmeņa, kas to radīja.” (“No problem can be solved from the same level of consciousness that created it.”).

Zinātnes pierādījumu skaidrojums un izpratne iekļaujas apziņas jautājumos, un tos gadu simtus pēta kā ārsti, tā filozofi, bet mūsdienās – arī attēldiagnosti un neirofizologi.

Kaut kādu atbildi varētu sniegt divas teorijas par smadzeņu darbību, kas rada apziņu, un šīs teorijas ir globālā neironu darbvietu teorija (GNWT) un integrētā informācijas teorija (IIN).

Taču, ieliekot informāciju par Covid–19, aizliegumiem, mājsēdi, saslimstību, mirstību, vakcināciju, imunitāti vienā vai otrā šo teoriju matricā, mēs uzzinātu, ka taisnība var būt gan man, gan Kariņam un Pavļutam, kuri nudien nevienu sistēmisku medicīnisku rakstu nav ne lasījuši, ne centušies saprast.

Lieta tāda, ka labā, citējamā medicīniskā literatūrā ļoti cienījamos izdevumos bieži vien rodami pilnīgi atšķirīgi viedokļi.

Vēl vairāk – manā iemīļotajā žurnālā „The Lancet” mēdz būt pilnīgi atšķirīgi viedokļraksti ar pilnīgi atšķirīgiem secinājumiem un slēdzieniem.

Sākās tas pērnā gada janvārī ar diskusijām – vai vispār ir tāds vīruss, turpinājās ar diskusijām par vīrusa pārnesi, par vīrusu celmiem, par vakcīnām, par imunitātes pastāvību.

Un, ja nu lasītājs pats nav lielas zinātniskas institūcijas līderis, viņam nākas pieslieties vienam vai otram pretrunīgam viedoklim.

Dažkārt to noteica vairākuma viedoklis (kas nudien nav droša izvēle), dažkārt zinātnieka autoritāte vai iepriekšējie sasniegumi (par vienu un to pašu jomu Nobela prēmijas laureāti mēdza paust pilnīgi pretrunīgu viedokļus), bet parasti – cita cilvēka interpretācija.

Ir ļoti maz cilvēku, kas spēj izlasīt mūsdienu literatūru par vīrusa gēnu sekvencēm, tādēļ mums jāuzticas tiem, kas ne tikai saprot šo informāciju, bet arī spēj iztulkot to saprotamā valodā, piemēram akadēmiķiem Jānim Kloviņam vai Kasparam Tāram.

Bet vēl trakāk ir, ja, izlasot vienu un to pašu rakstu, dažādi speciālisti izloba citas aksiomas, un tālāk izplata jau savu interpretāciju.

Šajā jomā vislielākās nesaskaņas un diskusijas bija jautājumā – cik noturīga ir imunitāte pēc simptomātiski vai asimptomātiski pārslimota Covid–19 un cik noturīga tā ir no vienas vai divām vakcīnas devām, kāda ir iespēja pārnest infekciju pārslimojušam vai vakcinētam indivīdam.

Un beigu beigās – aptveroši viedokļi – vai mājsēde un ierobežojumi ir cilvēkus glābuši vai bendējuši (kaut vai ar neārstētām un ielaistām sirds slimībām vai vēzi).

Tieši 100 gadus atpakaļ radās zinātnes žurnālistika. 1921. gadā darbu sāka Zinātnes dienests nelielā Nacionālās pētniecības padomes ēkā Vašingtonā.

Galvenais redaktors Edvīns E. Slossons pieņēma darbā E. V. Skripu un V. Riteru, kuri tad nu kļuva par pirmajiem zinātnes žurnālistiem, „ticot patiesai zinātnei, lai glābtu un veicinātu cilvēku labklājību” (intrinsic power there is in scientific truth both for saving and promoting human welfare).

Dienests paziņoja savu mērķi – likvidēt plaisu starp zinātniekiem un vidusmēra pilsoņiem, sāka darboties drukas žurnālistikā, bet jau itin drīz sāka rosīties arī radio, lekcijās un meklēt topošos vidutājus.

Jau pirmajos darba gados šim birojam radās sekotāji Francijā, Vācijā, Anglijā, Japānā un citās valstīs, un pat Ļeņins pamanījās norādīt, ka Krievijā būtu vajadzīga institūcija, kas skaidrotu cilvēkiem zinātnes atklājumus.

Tiesa, padomju Krievijā zinātniskās domas skaidrošana itin ātri kļuva par ideoloģiskās cīņas ieroci, bet no Krievijas šo tendenci pārņēma citas valstis.

Īpaši aktuāli zinātnes politiskie tulkojumi kļuva laikā, kad zinātnieki radīja atombumbu vai pētīja iespējas lidot kosmosā (Pavļuta zinātnes skaidrojumos taču ir kaut kas ļoti ļeņinisks).

Tomēr nekad iepriekš ar zinātnes vārdu nav spekulēts tik daudz kā Covid–19 pandēmijas gadā. Gadu tūkstošiem zinātne ir balstījusies ne tikai uz atklājumu un pierādījumu, bet arī uz skepsi un atšķirīgu viedokli.

Tikai viedokļu nošķirtība un atšķirība var virzīt zinātnisko domu. Bet 2020. gadā šis pieņēmums tika apstrīdēts kā Latvijā, tā visā pasaulē.

Sanācis tā, ka 100 gadu vecumā zinātnes žurnālistika kļuva dinamiskāka un nepieciešamāka nekā jebkad agrāk. Cilvēce uzzināja, ka zinātne ir cilvēka darbība, ko veido politika, emocijas un nauda, kā arī atklājumu prieks.

Iespējams, mēs to zinājām arī agrāk, bet tieši pērn politika un nauda zinātnē ieguva galvenās lomas uz globālās skatuves.

Covid–19 ārkārtas situācijā daudzkārt vairāk biomedicīnisko pētījumu nekā jebkad iepriekš tika publicēti kā priekšraksti bez salīdzinošas izvērtēšanas, liedzot informācijas avotiem „apstiprinājuma zīmogu”, uz kuru mēs ilgus gadus paļāvāmies.

Tajā pašā laikā zinātne šajā gadā pieredzēja fundamentālu virzību, par pamatu ņemot gadiem ilgo skrupulozo darbu pie genoma sekvenēšanām, proteīninženierijas un vakcīnu pētījumiem.

Tagad šis daudzgadējais darbs ļāva neticami īsā laikā pilnībā sekvenēt koronavīrusa RNS, analizēt proteīnus un dažu mēnešu laikā radīt ultramodernas vakcīnas.

Savukārt zinātnes žurnālistika nonāca krustcelēs, jo visos virzienos pirms zinātniskās žurnālistikas bija aizsteigusies politiskā žurnālistika, pērkamā žurnālistika un sabiedrisko attiecību speciālisti pilnīgi bez jebkādām priekšzināšanām medicīnā, gēnu inženierijā un žurnālistikā.

Covid–19 vairāk nekā jebkad agrāk bija iemesls žurnālistiem pārliecināties, vai viņu izvirzītie apgalvojumi ir, ja ne noteikti, tad vismaz puslīdz ticami, kā arī potenciāli pietiekami svarīgi, lai laistu ēterā agrīnu (noplūdušu) ziņu par nepabeigtu pētījumu vai pat nenotikuša pētījuma detaļām.

Politika, ideoloģija un pandēmijas šausmu žurnālistika steigā apvienojās un radīja sabiedrības noskaņojumu, kas nepieļāva skepsi un šaubas (bez kurām zinātne nevar būt zinātne).

Tiesiskās aizsardzības līdzekļi tika atļauti un finansēti, pamatojoties uz ideoloģiju un īpašiem lūgumiem, nevis uz pārliecinošiem datiem.

Lai paskaidrotu savu stāstu par zinātni kā šaubām un skepsi, nevis uzvaras maršu un valdības mantrām (un Re:čekistu plinšu sievām, kas steidz spriest kara lauka tiesu katram, kas apšaubījis mantru), izvēlējos piemēru par vīrusa izcelsmi.

Pērn visu gadu katrs, kas apšaubīja koronavīrusa zoonotisku pārnesi cilvēkā no sikspārnīša, no valdošās koalīcijas kontrolētajiem informācijas līdzekļiem tika bargi nopelts un apsaukāts vismaz par kovididiotu.

Un tomēr – smagā akūtā respiratorā sindroma koronavīrusa – SARS-CoV-2, kā arī Covid–19 pandēmijas izcelsme joprojām ir neatrisināta.

Daudzi zinātnieki uzskata, ka zoonožu pārnešanas iespējamība no cita dzīvnieka ir daudz lielāka nekā vīrusa izbēgšanas iespējamība no laboratorijas (un es pats arī pieturos pie šī viedokļa).

Pasaules Veselības organizācija radīja kompromisa ziņojumu, kas nepalīdzēja atrisināt šo strīdu, bet nesaskaņas padarīja vēl plašākas, jo izmeklēšanas grupai nebija pieejami visi dokumenti, kas ļautu izslēgt vīrusa izbēgšanu no laboratorijas.

Tādēļ pagājušajā nedēļā plašos paziņojumos apvienojās ievērojami Covid–19 pētnieki, aicinot veikt pilnīgāku izmeklēšanu par vīrusa izcelsmi.

Kā teikts šo dižo pētnieku vēstulē, laboratorijas negadījuma apsvēršana bija nepietiekama, jo izmeklēšanas darba grupa tam nebija piešķīrusi vienlīdzīgu nozīmi.

Viens no reversās transkriptāzes atklājējiem Deivids Baltimors (David Baltimore) ir ļoti interesantā veidā pierādījis, ka furīna škelšanās vietas esamība SARS-CoV-2 smailes olbaltumā liecina par nedabisku izcelsmi. Ir arī citi pētījumi, kas rada šaubas par zoonotisku vīrusa izcelsmi.

Tad nu arī man un citiem, kas ir pārliecināti par koronavīrusa zoonotisko izcelsmi, ir jāatzīst, ka laba zinātnes prakse prasa, lai ideja par vīrusa izbēgšanu no kādas laboratorijas pirms izslēgšanas tiktu stingri izpētīta (ko, tiesa, ir neiespējami veikt bez Ķīnas līdzdalības).

Bet atgriezīsimies pie zinātnes žurnālistikas. Lieta tāda, ka mūsdienās nav un nevar būt zinātnieks, kas izlasa un aptver visu pieejamo informāciju. Vienkārši – informācijas ir par daudz.

Vēl sliktāk ir ar praktizējošiem ārstiem – ja viņi pilnvērtīgi ir nostrādājuši 8 vai 24 stundas pamatdarbā (bet šim darbam ir spējas izdedzināt cilvēka resursus) viņam ir neiespējami izlasīt daudz literatūras savā specialitātē, kā arī iedziļināties pretrunīgos viedokļos. Latvijas valsts ir vienīgā Eiropā, kas nemaksā par ārstu tālākizglītību.

Tad nu pareizā kārtība ir tāda, ka kāds zinātnieks apkopo jaunāko globālo informāciju par kādu tēmu, ko žurnālā vai internetā var izlasīt praktizējoši ārsti.

Mazā populācijā kā Latvijā katras specialitātes profesoram būtu jāapkopo zināšanas, ko viņš ieguvis kongresos, konferencēs, žurnālos, bet pēc tam lekcijas veidā jānolasa kolēģiem un jāpublicē vietējā medicīnas žurnālā. Ļoti daudz mēdzu klausīties savu kolēģu lekcijas, un jāteic - nebūt ne visi Latvijas profesori un docētāji lasa labas un saprotamas lekcijas.

Latvijas gadījumā tas vēl nozīmē, ka profesoram vai docētājam šī informācija ir jātulko no svešvalodas, vislabāk – no angļu valodas (mani Rietumeiropas kolēģi apgalvo, ka viņiem klīnikās, kā likums, strādājot daži jauni ķīniešu kolēģi, kas spējot apkopot un iztulkot informāciju no ļoti informatīvajiem ķīniešu izdevumiem, kas daudzās jomās esot pārāki par Eiropas un Amerikas izdevumiem).

Kā Latvijas ārstu profesionāla medicīnas žurnāla ilggadējam redaktoram, kas ir bijis spiests pārlasīt gandrīz visas latviešu valodā rakstītās medicīnas grāmatas un periodiku, jāteic, ka autoru spējas izklāstīt informāciju, ir ļoti atšķirīgas.

Patiesībā es zinu tikai vienu profesionālu latviešu medicīnas zinātnes žurnālistu. Amerikas Ārstu asociācijā Čikāgā strādā Aldis Robežnieks. Diemžēl viņš latviešu valodā zina tikai dažus vārdus, bet angliski raksta lieliskus pārskatus un esejas par medicīnas zinātni, ko publicē vienā no lielākajiem medicīnas žurnāliem pasaulē – Amerikas ārstu žurnālā JAMA.

Tā nu latviešu valodā informācija par medicīnas zinātni, tai skaitā par Covid–19, nonāk ļoti fragmentāra.

Tam ir divi iemesli – par medicīnas informācijas avotu uzmetas Veselības ministrija, kurā ārsti nestrādā (Veselības ministra birojā nestrādā neviens mediķis, neviens mediķis nav ne valsts sekretāra, ne vietnieku posteņos).

Veselības ministrijā par veselību un medicīnu neviens nezina gandrīz neko. Veselības ministrijas sūtītu informāciju saņemu desmitos e-pastu katru dienu, un jāsaka – tā neatbilst vidusskolas līmenim ne pēc satura, ne latviešu valodas prasmēm.

Toties veselības ministrs atrod līdzekļus lai šo tukšo un bezjēdzīgo informāciju tiražētu (iespējams, finansiāli pārbarojot un ar ordeņiem apkarinot mediju politikas veidotājus).

Savukārt ārstu iesaiste intervijās lielākoties sākas un beidzas ar iepriekšparedzamiem, tukšiem vai pat bezjēdzīgiem jautājumiem, piemēram – cik vakar nomira no Covid–19?

Šaubas un skepse, kas ir medicīnas zinātnes virzošais spēks, netiek pieņemti. Ārstu viedokļi vēl tiek servēti žurnālista zināšanu mērcē.

Viedokļi, kuros pausta zinātnei būtiskā skepse vai šaubas, valdības kontrolētajos izdevumos nenonāk.

Bet atgriezīšos pie zinātnes žurnālistikas. Ko no tās vajadzētu sagaidīt? Es Jums minēšu dažus piemērus:

• ar lielāko varbūtību dažāda veida imunitāte, kas iegūta, pārslimojot Covid–19 simptomātiski vai asimptomātiski, ir pārāka par vakcinācijas izraisītu imunitāti, bet par to mēs informāciju apkoposim vēl vismaz 10 gadus;

• vislielāko postu Covid–19 nodara mazkustīgiem cilvēkiem, vecāka gadagājuma cilvēkiem, cilvēkiem ar endokrīnām, sirds-asinsvadu un plaušu slimībām, bet nevar izslēgt iespēju, ka smaga slimības gaita var būt pacientam bez šīm problēmām.

Un tomēr – mazkustība un lieks svars ir galvenie nāves iemesli Covid–19 pandēmijā, bet no šīm problēmām cilvēks var izvairīties vai izārstēties;

• lidmašīnās vīrusa pārnese ir praktiski neiespējama, un šādi gadījumi nav pierādīti, jo lidmašīnā gaisa aprite ir 20–30 reizes minūtē, pie kam apmaiņas gaiss iet cauri ultravioletam starojumam;

• nav pierādījumu, ka vīrusa pārnese būtu iespējama baseinā, kurā ūdens tīrība atbilst Eiropas standartiem. Hlorētā ūdenī vīruss tiek dezaktivēts;

• praktiski nav iespējama saslimšana ar Covid–19, ar rokām apgramstot lifta pogas, lenterus, monētas, grāmatas veikalā un citus priekšmetus.

Roku mazgāšana un dezinfekcija ir laba lieta, īpaši pēc tualetes vai sabiedriskas vietas apmeklējuma, bet tam ar Covid–19 nav tiešas korelācijas.

Toties pārlieka roku dezinfekcija vismaz 10% cilvēku var izraisīt dažāda veida ādas iekaisumu un imunitātes problēmas.

Arī Pavļuta viedoklis, ka terasēs ēst drīkst līdz 21.00, bet vēlāk gan ne, jo naktī vīruss baisi izplatīsies, ir ar apšaubāmu zinātnisku pamatojumu.

Novērtē šo rakstu: