Veselības aprūpes sistēmas krīze – jāveic pilnīga likumdošanas inventarizācija

Mums ir vismaz ducis enerģisku ļaužu dažādos vēlēšanu sarakstos, kas mums šo naudu sola. Melo. Naudas medicīnai pietiekami nebūs nekad. Topošajam ministram nāksies cīnīties par katru eiro, nevis par lieliem procentiem no IKP.

Ja nesāksies karš, Latvijā veselības aprūpe paliks nepietiekami finansēta un Eiropas līmeni tā arī nesasniegs. Mēs varam savākties grupās pie Ministru kabineta, Saeimas vai Melngalvju nama un piketēt gadiem, mēs varam streikot, plēst matus vai skriet pāri Doma laukumam kā strīkeri – naudas apjoms medicīnai pieaugs lēnām vai nepieaugs nemaz.

Medicīnas profesionāļiem vajadzētu vienoties neklaigāt, bet runāt finansistiem un politiķiem saprotamu valodu. Mēs vēlamies, lai procentuālais pieaugums veselības aprūpei ik gadus būtu lielāks nekā budžeta procentuālais pieaugums. Budžets vidēji gadā Latvijā pieaugs par 3–5%. Tātad vajadzētu vienoties ar valdību un visām valdošām partijām, lai katru gadu par 10% pieaugtu veselībai paredzētā finansējuma apjoms. Tas ir reāli. Patiesībā to saprot gandrīz visi Latvijas politiķi. Turklāt fiskālā loģika nosaka, ka lielāka pieauguma gadījumā pastāv nelietderīgas naudas tērēšanas riski. Latvijas banka un Finanšu ministrija nekad nepieļaus lielāku pieaugumu, lai cik politiski labi tas izskatītos.

Un tomēr – galvenā problēma ir visā sistēmā kopumā. Kā var labi strādāt veselības aprūpes sistēma vai Veselības ministrija, ja likumdošana ir greiza un likumi sarakstīti tā, ka vienīgais atbildīgais par katra cilvēka veselību ir valsts budžets?

Topošā ministra pirmais darbs būs rakstīt jaunu Ārstniecības likumu. Uzrakstīt to var divās nedēļās, saskaņot pusgadā, Saeimā izskatīt vēl pusgadā

Ārstniecības likums ir novecojis, sadrāklēts kā Latgales lupatu deķis. Visiem iesaku izlasīt kaut vai šā likuma 2. pantu: „Šā likuma mērķis ir regulēt sabiedriskās attiecības ārstniecībā, lai nodrošinātu slimību vai traumu kvalificētu profilaksi un diagnostiku, kā arī kvalificētu pacienta ārstēšanu un rehabilitāciju." Jūs sapratāt, ko regulē Ārstniecības likums – sabiedriskās attiecības?

Likumā iekļauta daļa veselības aprūpes, daļa veselības saglabāšanas jautājumu, pie kam rūpīgi definētas ārsta, zobārsta, māsas, ārsta palīga, funkcionālā speciālista un funkcionālā speciālista palīga, vecmātes, militārā paramediķa un masiera profesijas (kāpēc nav atsevišķi definēta laboranta vai radiologa asistenta profesija?). No slimībām likums plaši apraksta psihiskās slimības. Liela daļa likumā paredzēto normu nav tieši sasaistāmas ar Ministru kabineta noteikumiem un citiem normatīvajiem aktiem.

Veselības jomas finansēšana Ārstniecības likumā paslēpta nodaļā „Personu tiesības un pienākumi veselības aprūpē”, pie kam šajā nodaļā personu pienākumi ir tikai iepriekšminētajā virsrakstā, ne ar vienu pušplēstu vārdu tas nav minēts pantos. Visiem, kas nespēj iztēloties normatīvajos aktos ietvertu lielā haosa reglamentu, iesaku rūpīgi izlasīt Ārstniecības likumu. Nu ko var gaidīt no ministrijas, ja virslikums ir haosa kompilācija?

Ingrīdas Circenes centieni radīt jaunu ārstniecības finansēšanas likumu bija pretrunā Latvijas likumdošanas praksei, principā nerisināja finanšu pieplūdumu, bet galīgi nemaz – finanšu sadali. Jebkurā gadījumā tieši Ārstniecības likumā jāgarantē procentuālais sadalījums veselības jomai – jāparedz konkrēta (minimālā) daļa primārajai aprūpei, neatliekamās palīdzības dienestam, rehabilitācijai, kā arī profilaksei, sanitārijai, vides veselībai. Minēšu piemēru – Ingrīda Circene 2012. gada budžetā panāca vairākas ievērojamas „injekcijas” desmitiem miljonu latu apmērā. Visa šī nauda tika sadalīta starp slimnīcām (īpaši ministres tālaika favorītes Rūtas Valteres nemākulīgi vadītajai Stradiņa KUS, kura patiesībā strādā ar 25% savu iespēju), dzēšot iestrādātos parādus, kā arī kompensējamajiem medikamentiem. Līdz ar to primārā aprūpe realitātē saņēma daudz mazāk, par spīti publiskiem paziņojumiem, ka ģimenes medicīna mums ir prioritāte. Tas ir politisks lēmums – kāda daļa Latvijā pienākas vienai vai otrai medicīnas jomai, un to nevajadzētu uzticēt ministrijas ierēdniecībai vai ministra simpātijām.

Latvijas likumdošanā veselības aprūpes pieejamības nodrošināšana un sabiedrības veselība uzticēta pašvaldībām. Šo formulu Ārstniecības likumā iestrādāja labklājības ministrs Vladimirs Makarovs, kurš fatāli baidījās no veselības jomas kā tādas. Latvija ir pārāk maza valsts, lai veselības aprūpē mums būtu 119 dažādi veselības aprūpes pieejamības nodrošināšanas modeļi uz nepilniem 2 miljoniem iedzīvotāju. Šobrīd pašvaldības ar likumā ierakstīto normu – nodrošināt veselības aprūpes pieejamību - lielākoties saprot slimnīcu remontu, jaunas aparatūras un datoru iegādi.

Vislielākā kļūda bija reģionālo un rajonu slimnīcu nodošana pašvaldību īpašumā. Šobrīd mums ir trīsdesmit karaļvalstis, kur karali (slimnīcas vadību) ieceļ pašvaldība (vislabāk tur ielikt savas partijas biedrus, kas netika atkārtoti ievēlēti par deputātiem), kur ir divi uzstādījumi– atņemt vairāk naudas Nacionālajam veselības dienestam un nopirkt „krutāku” datortomogrāfu nekā kaimiņu rajonam. Esam iegādājušies izcilus „dzelžus”, tiesa, Latvijas reģionos vairs nav ārstu un māsu, kas ar tiem strādā.

Tātad – Ārstniecības likums jāizstrādā no jauna kā reāls „jumta” likums. Ārstu prakšu likums savu laiku nodzīvojis – daļa no tā jāiekļauj Ārstniecības likumā kā atsevišķa daļa, pārējā – jāpārstrādā un jānosaka kā Ministru kabineta noteikumi.

Ar jaunā likuma garu un burtu nākamajam veselības ministram nāksies pārņemt valsts jurisdikcijā vismaz reģionālās slimnīcas (Daugavpils, Rēzekne, Valmiera, Jelgava, Liepāja, Ventspils, iespējams, ka arī Jēkabpils, Cēsis, Madona un Kuldīga (!)). Ja to nesapratīs veselības ministrs un premjers, tad to nodiktēs NATO. Latvijai nav militārās medicīnas, tādēļ NATO paģērēs striktu kārtību (un valstisku pakļautības struktūru) reģionālajās slimnīcās, kurās pie neiroķirurga, traumatologa vai anesteziologa „zelta” stundas laikā tiktu nogādāti cietušie militāristi.

Otrs likums, ko nākamajam ministram nāksies radīt, ir Sabiedrības veselības likums.

Latvijā nav Sabiedrības veselības likuma, kuram būtu jābūt otram mūsu jomas „jumta” likumam. Šobrīd Latvijas likumdošana netieši pasaka, ka par Latvijas iedzīvotāju veselību atbildīgs ir budžets un tikai. Latvijas valsts nav uzskatījusi par nepieciešamu paģērēt saviem iedzīvotājiem rūpēties par savu drošību, par sportošanu, vairāk vai mazāk normālu uzturu, nesmēķēšanu, ļergas nedzeršanu un spaisa nelietošanu. Iedzīvotājiem nav nekādas atbildības par savas veselības saglabāšanu, par attieksmi pret savu un savu līdzcilvēku veselību, par ārstniecības norādījumu izpildi, kaut vai par attieksmi pret nodokļu maksātāju naudas tērēšanu. Nav iespējams uzlabot sabiedrības kopējo veselību tik ilgi, kamēr valsts ar likuma spēku nepasaka, ka apzināta kaitēšana savai veselībai nozīmē lielākus izdevumus no sava, nevis no kopbudžeta (līdzcilvēku iemaksāto nodokļu) maciņa.

Sabiedrības veselības likums vajadzīgs arī tīri ekonomisku apsvērumu dēļ. Latvijas iedzīvotāji aptuveni 35% pārtikas lieto no tieša vai netieša solidāra maksājuma. Proti, mūsu kopējie budžeta līdzekļi pilnībā vai daļēji baro bērnudārzu un skolu audzēkņus, pacientus slimnīcās un aprūpes slimnīcās, pansionātu iemītniekus, cietumniekus, militārpersonas, sportistus, Dziesmu svētku dalībniekus utt. Ar likumdošanas normām jānosaka, ka par valsts budžeta naudu nedrīkst barot neveselīgi. Par valsts budžeta naudu visiem iepriekšminētajiem jāsaņem Latvijā ražots veselīgs uzturs – ar mazu sāls un cukura daudzumu, bez transtaukiem, bez saldinātiem dzērieniem, importa cepumiem, majonēzes, čipsiem utt. Šis aspekts mums svarīgs arī no valsts ekonomikas viedokļa – Latvijas pārtikas ražotājiem nav iespējas eksportēt savu preci uz Krieviju, bet Latvijas skolās un slimnīcās saimnieko lietuviešu piens, poļu dārzeņi un nezināmas izcelsmes gaļas produkti.

Tad, kad Latvijai būs divi strukturēti, eiropeiski, saprotami veselības un medicīnas „jumta” likumi ar skaidru stratēģiju veselības aprūpes sistēmai, mēs varēsim nopietni virzīties uz priekšu arī budžetēšanā. Šobrīd dažāda līmeņa diskusijas, darba grupas, iniciatīvu kopas un valdības atbalsta pulciņi čakli rosās, sanāk, diskutē, pūlas jautājumus skatīt, izrautus no konteksta. Šīs darba grupas un biedru pulciņi sasauc pulkiem jomas speciālistu, lai uzskatāmi izrādītu valdības determinēto rosību ap veselības jomu.

Nākamajam veselības ministram vajadzētu nākt ar uzstādījumu: vēlos strādāt par ministru četrus gadus, apņemos panākt, ka Latvijas iedzīvotāju dzīves ilgums šajā laikā pieaugs par 2 gadiem (ja ministrs nedarīs neko, tāpat pieaugs par gadu). Un parādīt strukturētu sistēmu – kā to sasniegt. Pirmo soli – likumdošanas sakārtošanu šajā rakstā centos argumentēt.

*Šī raksta autors nav nevienas politiskas partijas biedrs, nekandidē vēlēšanās un publiski atzīst, ka Eiroparlamenta vēlēšanās ievilka krustiņu Valdim Dombrovskim.

Novērtē šo rakstu: