Veselības aprūpe Latvijā: sistēmas dizaina kļūdas, bet cenu maksā sabiedrība
Pietiek lasītājs11.12.2025.
Komentāri (46)
Iesaki rakstu: 
Veselības nozare Latvijā pēdējos gados piedzīvo nebijušu sabiedrības uzmanību. Ne tāpēc, ka tā būtu kļuvusi efektīvāka vai pieejamāka, bet tāpēc, ka tās strukturālās problēmas kļuvušas redzamas ikvienam pacientam, nodokļu maksātājam un veselības sistēmas lietotājam. Lai gan nav iespējams uzreiz aptvert visus nozares aspektus, trīs jautājumi izceļas īpaši skaidri: pakalpojumu pieejamība, resursu sadale un projektu vadības kvalitāte.
Kvotas, pieejamība un sistēmas dizains
Latvijā kvotu sistēma bieži tiek pasniegta kā unikāla problēma, taču patiesībā tās mērķis – kontrolēt izmaksas un novērst neierobežotu pieprasījumu – ir līdzīgs citām Eiropas valstīm. Atšķirības rodamas izpildē. Skandināvijā noteikti maksimāli gaidīšanas laiki; ja tie netiek ievēroti, pacientam, ir tiesības doties uz citu iestādi, arī privāto. Vācijā pakalpojumu apjoms pacientiem netiek ierobežots vispār – pacienti saņem nepieciešamo palīdzību, un tikai gadījumā, ja budžets tiek pārtērēts, gada beigās tiek koriģēti tarifi ārstiem. Pacients nekad nav tas, kurš “gaida nākamo gadu”.
Latvijā ir pretēji: mēs ierobežojam nevis samaksu, bet pašu pakalpojumu pieejamību. Pacients stāv rindā vai pakalpojumu nesaņem vispār.
Atšķirību pastiprina tas, kā tiek organizēta finansējuma plūsma. Francijā un Šveicē nauda seko pacientam – iestādes konkurē par cilvēku, nevis cilvēks cīnās par piekļuvi sistēmai. Tas veicina kvalitāti, bet sistēmai izmaksā dārgāk. Latvijā finansējums tiek piešķirts ārstniecības iestādēm neatkarīgi no to efektivitātes, un pacients pielāgojas sistēmas ierobežojumiem. Rezultātā iestādēm ir vāji stimuli uzlabot pakalpojumu kvalitāti un organizatorisko kapacitāti.
Patiesā nevienlīdzība veselības pieejamībā rodas nevis no kvotām, bet no sistēmas arhitektūras. Turpretī attīstītās valstis pāriet uz elastīgākām sistēmām, dinamisku iepirkumu, telemedicīnas risinājumiem un datu vadītu lēmumu pieņemšanu.
Latvija iestrēgst komisijās un darba grupās, kas rada politisko retoriku, nevis praktiskus lēmumus.
Resursu sadale un atalgojuma disproporcijas
Vēl skaidrāk sistēmas kļūdas atklājas atalgojumā. Latvijas veselības un drošības sektors atspoguļo uzkrītošu disbalansu, kas rāda nevis profesiju vērtību, bet politisko prioritāšu deformāciju.
2022. gadā vidējā ārstu bruto alga Latvijā bija gandrīz pieci tūkstoši eiro mēnesī. Tas atbilst augstām kvalifikācijas prasībām, atbildībai un tirgus spiedienam. Taču policista alga pēc pieciem darba gadiem bieži nesasniedz divus tūkstošus eiro, neraugoties uz diennakts darbu, augstu psiholoģisko slodzi un sabiedrības drošības atbildību. Ugunsdzēsēji nereti pelna ap tūkstoti eiro profesijā, kas ik dienu saistīta ar dzīvības apdraudējumu.
Šis kontrasts nav tikai morāles jautājums. Tas atklāj, kuras profesijas valsts uzskata par stratēģiski svarīgām un kuras atstāj funkcionēt uz entuziasma un pienākuma apziņas. Medicīnas atalgojumu virza tirgus un privātā sektora konkurence, savukārt drošības profesijās galvenais pasūtītājs ir valsts, kas pati ar sevi nekonkurē – un tāpēc atalgojums stagnē.
Stradiņu gadījums un valsts projektu vadības problēma
Trešā un varbūt vissmagākā sistēmiskā problēma ir projektu vadība. Stradiņu slimnīcas jaunās infrastruktūras projekts pēdējos gados kļuvis par simbolu tam, kā lielas ambīcijas un politiskie solījumi saduras ar realitāti – kavējumiem, sadārdzinājumu un sabiedrības vilšanos. Taču šis gadījums nav viena cilvēka vai vienas institūcijas vaina.
Lieli veselības infrastruktūras projekti visur pasaulē ir tehniski sarežģīti un riskanti. Tie ietver modernu tehnoloģiju integrāciju, drošības prasības, epidemioloģiskos risinājumus, loģistiku, personāla plūsmu un pacientu aprūpes organizāciju. Tie ir dārgi pat valstīs ar spēcīgu pārvaldības kultūru. Atšķirība ir tā, vai valsts spēj šos riskus profesionāli vadīt.
Stradiņu gadījumā sākotnējā kļūda bija pieņēmums, ka slimnīca var pati vadīt tik apjomīgu projektu. Lēmums to nodot vadīt profesionālai valsts institūcijai bija pareizs, taču pieņemts par vēlu.
Latvija šajā ziņā nav vientuļa. Lielbritānijā Royal Liverpool University Hospital[1] projekta pabeigšana no 2017. gada tika pārcelta uz 2022. gadu, un izmaksas dubultojās, pārsniedzot vienu miljardu mārciņu. Norvēģijā Oslo University Hospital[2] projekts, apstiprināts 2014. gadā, vairākkārt atlikts, un tā izmaksas sasniegušas ap 4,5 miljardiem eiro. Dānijā Odense University Hospital[3] kavējas vairāk nekā 18 mēnešus. Pat valstīs ar spēcīgu institucionālo kultūru veselības infrastruktūras projekti mēdz būt novēloti, sarežģīti un dārgi.
Atšķirība ir tā, ka šajās valstīs darbojas profesionālas, centralizētas projektu vadības struktūras, kas nodrošina skaidru atbildību, riska uzraudzību un finanšu disciplīnu. Nīderlandē tā ir Rijksvastgoedbedrijf, Somijā – Senaatti-kiinteistöt, Dānijā – reģionālie projektcentri un Bygningsstyrelsen. Latvijā šādas sistēmas vēl nav – un rezultāti ir atbilstoši.
Brīdinājums, nevis izņēmums
Stradiņu stāsts nav traģēdija. Tas ir brīdinājums. Latvijas veselības aprūpei vairs nav greznības gaidīt ideālus apstākļus vai kārtējo reformu “kādreiz nākotnē”. Infrastruktūra noveco, personāls izdeg, pacienti maksā ar sliktākiem veselības rezultātiem, un katra sistēmiska kļūda atstāj sekas reālos cilvēkos. Projekts ievilkās nevis tāpēc, ka tas bija slikts, bet tāpēc, ka sistēma nespēja atbalstīt ambīciju, ko pati retorika bija radījusi, un arī tāpēc, ka būvnieks acīmredzami pārvērtēja savas spējas.
Ja vēlamies modernu slimnīcu un modernu veselības aprūpi, mums nepieciešama moderna valsts pārvaldība un ievērojami mazāk komisiju un preses relīžu, bet reāla kapacitāte, kompetence un atbildība. Un drosme.
Jautājums nav, kāpēc tas līdz šim nav noticis. Jautājums ir, cik ilgi vēl mēs varēsim atļauties gaidīt rezultātus no sistēmas, kas pati padara tos neiespējamus.
[2] https://www.nrk.no/stor-oslo/nye-oslo-sykehus-vedtatt—kan-koste-over-50-milliarder-1.16221614
[3] https://www.thelocal.dk/20240223/major-danish-hospital-construction-gets-18-month-completion-delay
Seko mums 
Par būtisko finanšu pasaulē. Situāciju varētu raksturot kā diezgan dramatisku - procentu likmes ASV saglabājas ļoti augstas, tas žņaudz ekonomiku un daudzu cilvēku maciņus. Ne tikai ASV, jo dolāra sistēma ir globālās finanšu sistēmas mugurkauls.
Tālajos padomijas laikos, studējot vēsturnieku pirmajos kursos, neformālās kursabiedru sarunās spriedām par to, ir vai nav bijis PSRS-Vācijas pakta slepenais pielikums. Tie, kas klausījās Rietumu radiobalsis, nešaubījās par tāda eksistenci, tie, kuri klausījās, bet neieklausījās tur teiktajā, un tie, kas klausījās mazāk vai nemaz, apgalvoja, ka pakta pielikums esot sazvērestības teorijas piekritēju izdomājums. Tikai pamuļķīši ticot šīm naivajām pasaciņām.
Piedāvājums, tātad: Latvija sadalīta 17 vēlēšanu iecirkņos, katrā jāievēlē 5-7 deputāti. Balsojot par individuāliem kandidātiem un nevis partijām, ārpus Rīgas iedzīvotājiem šī metode ir daudz izdevīgāka, jo:
Informēju, ka esmu pievienojies Nacionālajai apvienībai (NA) un plānoju startēt 15. Saeimas vēlēšanās. Izvēle par labu NA bija vienkārša, jo esmu Latvijas patriots, iestājos par nacionālām un konservatīvām vērtībām, par ģimenēm ar bērniem, par stingru Latvijas piederību ES un NATO, par latvisku Latviju, par efektīvu valsts pārvaldi un rosīgu uzņēmējdarbību.
Iepriekšējās ziemas Eiropā valdīja saspringta atmosfēra - cilvēku apkures rēķini pieauga, uzņēmumi taupīja elektrību un samazināja apgaismojumu, mediji ziņoja par atlikušo gāzes daudzuma daļu. Aiz tā visa slēpās Latvijai tik ļoti zināmā, bet pārējai Eiropai iepriekš neapzinātā realitāte - Krievija izmantoja Eiropas enerģētisko atkarību kā politisku ieroci. Šī krīze nebija nejaušība, bet gan modinātāja zvans un mācība, ko Eiropa nedrīkst aizmirst.
Viena no Latvijas komercbankām gadu mijā izplatīja svētku vēlējumu, kas norādīja uz šī gada izaicinājumiem – proti, 2026. gadā būšot jāsaglabā “līdzsvars starp fiskālajām vajadzībām un ekonomikas spēju augt, nodrošinot finansējumu visam, kas nepieciešams”. Citiem vārdiem – jādzīvo atbilstoši iespējām.
Imants Freibergs bija cilvēks ar retām īpašībām, tādām, kas sevi neafišē skaļi, bet ir jūtamas ikvienam, kam laimējās viņu satikt.
Tā vēsture jau kāda - pēc WW2 dolārs kļuva par valūtu dievu, jo to balstīja zelts. ASV piederēja aptuveni 70% visa pasaules zelta. Dolārs kļuva ļoti populārs, to vajadzēja visiem, attiecīgi pamazām drukāja.
Lasu par skandālu, kas pirms dažām dienām izraisījās starp krievu politiskās emigrācijas pārstāvjiem – Vladimiru Kara-Murzu no vienas puses un Gariju Kasparovu no otras. Cēloņi – dažādas pieejas, kā cīnīties pret Putina diktatūru - militāri ar ieročiem rokās Ukrainas pusē vai legāli - cerot uz “vēlēšanām” un ‘labo krievu” miermīlīgiem protestiem. “Kam pieder Krima” ir šī konflikta atslēgas vārdi. Domāju, ka sava loma konfliktā ir arī emigrantu cīņai par Rietumu grantiem.
