Sākums Kas mēs esam Kontakti Jūsu ieteikumi un jautājumi Reklāma Mobilā

Iesaki rakstu: Twitter Facebook Draugiem.lv

Desmit tūkstoši apņēmīgu, gandrīz pat varonīgu ļaužu ir ar saviem parakstiem pret pieminekli Pārdaugavā apliecinājuši, ka vienmēr gatavi cīniņam ar cilvēku atmiņu un citām lietām, kas lāga nespēj sist pretim, - akurāt kā tas bijušais komuņaku sekretārs, tagadējais tautas kalps, kas ne tik senā pagātnē pavēlēja postīt Kalpaka un viņa cīņubiedru piemiņas vietas, bet nu apgalvo, ka šādā veidā tās glābis no iznīcības. Speciāli viņiem veltu šo, iespējams, pamācošo fragmentiņu no savas jaunās grāmatas Trīspadsmit Amerikas.

"Es esmu nonācis Nikaragvas galvaspilsētas Managvas nomaļākā rajonā, netālu no Austrumu kapsētas - Cementerio Oriental, un stāvu pie pamatīga gareniska, nedaudz apskrambāta, sarkanmelni nokrāsota betona bluķa, - šajā pasaulē tieši betons visbiežāk izmantotais pieminekļbūves materiāls, un arī krāsu izmantošana ir parasta un atzīta lieta. Uz tā uzmontēta vertikāla balta betona plāksne, bet tās vidū uz tumšpelēcīgas metāla plāksnes – vai varbūt tā tomēr ir tikai citādi nokrāsota reljefa betona plāksnes daļa – fona ar gaišākiem burtiem rakstīts: Colonia. Leonel Rugama. „Qe se rinda tu madre". Un vēl zvaigznītes simbols ar vienu datumu - 27 marzo 1949 - un krustiņš ar otru - 15 enero 1970.

Šī ir piemiņas vieta, iespējams, varbūt pat visslavenākajam nikaragviešu mūslaiku revolucionāram, kura pēcnāves liktenis uzskatāmi parāda, kas ir noticis ar visu Nikaragvas revolūciju. To pašu, kura notika 1979. gadā un izraisīja tādu ASV nepatiku, ka sekoja daudzus gadus ilgs tirdzniecības embargo un miljardus izmaksājuši mēģinājumi paklusām gāzt nepatīkamo marksistiski ļeņinisko režīmu.

Leonels Rugama, kurš, kā rāda piemiņas plāksne, nenodzīvoja pat līdz divdesmit viena gada vecumam, bija dzejnieks. Turklāt dzejnieks viņš bija tajā retajā - faktiski unikālajā - pasaules valstī, kur (kā jums to norādīs arī jebkurš Nikaragvas ceļvedis) dzejnieks un rakstnieks joprojām ir vairāk elks nekā citviet popzvaigzne vai Holivudas spīdeklis; valstī, kur nebūs nekāds brīnums, ja ceļabiedrs provinces kratīgajā, smaržīgajā un ar divkājainā, četrkājainām un arī spārnainām būtnēm bāztin piebāztajā cāļu autobusā sāks skaitīt kādu garumgaru poēmu; valstī, kur pats prezidents (zināms dzejnieks, turklāt arī precējies ar dzejnieci) publiski ir paziņojis: "Mūsu zemē ikviens tiek uzskatīts par dzejnieku, kamēr nepierāda pretējo..."

Protams, būt dzejniekam šādā vietā - tas nozīmē arī uzņemties milzīgu atbildību, un Leonels Rugama acīmredzami centās, cik spēka. Viņš nebija nekāds revolucionārais mačo un atšķirībā no slavenā Če Gevaras ar sievietēm vienmēr bija bikliņš un klusiņš - tāds murmulīgs briļļainītis, izglītots un gudrs strādnieku zēns, gandrīz vai īstens nevainīgs svētais, kuram pat bija dzejolis Dzīvot kā svētie un kurš, kā atklāj citi viņa dzejoļi, par nāvi domāja daudz un regulāri tāpat kā par to, kā dzīvot pareizu dzīvi, kā atstāt pareizu mantojumu, pareizu piemiņu un kā palikt cilvēku atmiņā arī pēc nāves, kura agrāk vai vēlāk būs klāt.

Šo pārdomu augļus ievajadzējās daudz agrāk, nekā viņš pats, iespējams, to būtu vēlējies. 1970. gada 15. janvārī divdesmitgadīgais revolucionārs tika ielenkts konspiratīvajā mājā Managvā, un šajā mirklī viss visiem jau bija skaidrs - iznākt no turienes dzīvam un padoties Nacionālajai gvardei nozīmēja nodot sevi diktatora Somosas benžu un spīdzinātāju rokās un nolemt sevi īpaši mokošai un ilgai nāvei. Tie bija ļaudis, kuriem šķita pamācoši pa nakti nogalinātos iespējamos varas pretiniekus atstāt ceļmalās citiem par brīdinājumu, bet smieklīgi šķita nogriezt cilvēkam dzimumorgānus un tos viņa acu priekšā izbarot suņiem. (Nebija lietas, ko Somosas rīkļurāvēji nedarītu ar saviem pretiniekiem.) Vienīgais, kas atlika Rugamam, faktiski bija, - izlemt, kā tieši aiziet. Ar kādiem tieši vārdiem.

Rugama, kaut arī strādnieku zēns, bija labi izglītots un arī par vārdu un izteikumu krājuma pieticīgumu nevarēja sūdzēties. Taču, kad Nacionālā gvarde viņu aicināja skaļi nākt ārā un padoties, dzejnieks skaļi atbildēja ar nebūt ne pieklājīgiem un nebūt ne poētiskiem vārdiem, kuri vēl tagad, iespējams, ir otrs slavenākais teiciens visā Nikaragvā uzreiz aiz leģendārā revolucionāra Sandino Patria libre o morir! - Brīva tēvija vai mirt!

"Que se rinda tu madre!" skatoties nāvei acīs, paziņoja dzejnieks klasiskā ielas valodā. "Lai padodas tava māte!" Un gāja bojā kaujā. Tāpat kā vēl divi citi revolucionāri - Morisio Ernandess un Rohers Nunjess. Visu triju līķu fotogrāfija pēc tam bija ievietota valdības laikrakstā, taču nāvē klusējot aizgājušie Ernandess un Nunjess ir sen aizmirsti, un nenācās man viegli pat noskaidrot viņu vārdus; cita lieta - nevainīgais svētais, kura pēdējie pirmsnāves vārdi pēkšņi izrādījās... nu, maigi izsakoties, parupji. Kaut kādā jokainā veidā - interesanti, bija to Rugama izrēķinājis vai tomēr ne - tieši šī pašpuiciskā iespļaušana uz tevi vērstā lielgabala stobrā izrādījās tā, ko vidusmēra nikaragvietis saprata un novērtēja.

Šis notikums vēl cilvēku apziņā sakusa kopā ar to, ko pusgadu iepriekš, 1969. gada 15. jūlijā televīzijas tiešraidē varēja vērot katrs nikaragvietis (tas ir, katrs, kam bija pieejams televizors), - kā Nacionālā gvarde ar tankiem, helikopteriem un simtiem vīru uzbrūk citai kuslai divstāvu ēkai Managvā, lai izsvēpētu no turienes un iznīcinātu, kā tika uzskatīts, pamatīgu revolucionāru vienību. Kad iespaidīgā kauja bija beigusies, aplenkto uguns apklususi un drupas pārmeklētas, izrādījās, ka viss šis milzīgais spēks ir bijis vērsts pret vienu vienīgu divdesmit trīs gadus vecu jaunekli vārdā Hulio Buitrago.

Buitrago laikam nebija no tiem dzejniekiem, kas raksta, deklamē un pirms nāves kārtīgi nolād savus pretiniekus, - viņš gāja bojā, klusējot, atšaudoties un piesedzot trīs citu biedru atkāpšanos. Taču arī ar to pietika gan nikaragviešu aizvien pieaugošajai apziņai, ka pret brutālo varu ir iespējams cīnīties arī maziem spēkiem, gan arī varoņleģendai, kura turpinājās vēl gadu desmitiem, - ar to pietika pat, lai druscīt apmuļķotu pat vērīgo rakstnieku Salmanu Rušdiju, kurš, vācot materiālus savai grāmatai Jaguāra smaids, bija sapratis, ka "cilvēki ieraudzīja Buitrago iznākot un beidzot mirstot"...

Šie nedaudz "uzlabotie" Buitrago dzīves pēdējie mirkļi, šie Rugamas parupjie vārdi bija tie, kas nikaragviešu prātos par viņu palika... būtu, protams, jauki teikt, ka uz mūžīgiem laikiem, taču tā nebūs gluži patiesība. Dzīve ir mainījusies, un nekas to neparāda skaidrāk kā pārmaiņas ar tiem pašiem Rugamas pieminekļiem.

Nekas par to neliecina, taču izrādās, ka šis te sarkanmelnais piemineklis nav tas pats, kas šeit par godu druscīt svētajam revolucionāram tika uzstādīts uzreiz pēc revolūcijas. Kad 1990. gada vēlēšanās kreisie - sandinisti cieta sakāvi, jaunā Violetas Barrios de Čamorro valdība ķērās pie tā, ko varētu saukt par politiskās atmiņas mainīšanu. No 1990. līdz 1995. gadam Managvas mērs bija Arnoldo Alemans (divus gadus vēlāk viņš kļuva arī par Nikaragvas prezidentu un valdīja, kamēr viņa politisko karjeru nepārtrauca kārtīgs korupcijas skandāls), - viņa vadībā tika iznīcināti simti revolucionāro pieminekļu, tostarp viens no pirmajiem bija tieši šis.

Savukārt 2007. gadā sandinisti atgriezās pie varas – un iepriekšējā vietā atgriezās arī piemineklis. Gandrīz tieši tāds pats, taču... gluži tāpat kā "pārkrāsojās" sandinisti, nu jau "īstā" Rugamas piemiņas vieta skaitās cita.

Šis te, sarkanmelnais un ar nepieklājīgo uzrakstu, atrodas faktiski blakus La Aviación cietumam, kur Somosu dinastijas valdīšanas laikā notika viss, kas nu diktatoru cietumos notiek. Cietums izrādījās vajadzīgs arī jaunajai varai, savukārt Rugamas vārdā nosauktā kolonija tika nodota kā mītne jaunās armijas jauno virsnieku ģimenēm. Jau tajā pašā 1979. gadā Colonia tika nosaukta Rugamas vārdā, un tad arī tika uzstādīts piemineklis. Protams, bija ļoti simboliski – vietā, kas savulaik bija Somosas Nacionālās gvardes perēklis, nu slejas piemineklis cilvēkam, kas, labi apzinoties nāves tuvumu, atļāvās viņus sirsnīgi pasūtīt.

Taču nu 2010. gadā, Rugamas nāves četrdesmitajā gadadienā viņa nāves vietā, kas atrodas tikai kādu gabaliņu tālāk, blakus Cementerio Oriental ieejai, uzsliets jauns, no vietējo viedokļa - nesalīdzināmi smalkāks piemineklis. Protams, tas atkal ir betons, taču nu betona ir daudz, daudz vairāk - veselas trīs milzu plāksnes: uz kreisās ir uzzīmēti/uzgleznoti (visā Latīņamerikā vērojamā aizraušanās ar sienu gleznojumiem šai zemē ir īpaši izteikta) Nikaragvas un sandinistu frontes karogi, centrā - nedaudz naivistiskā manierē attēlota meitene, kas pabeidz zīmēt Rugamas portretu, bet labajā pusē – fragments no paša Rugamas dzejoļa, kas beidzas ar vārdiem: „Ļoti tuvu nāvei, bet ne beigām.”

Kaut kur ir pazudis gan revolucionārais askētisms, gan mačiskais pašpuicisms ar ienaidnieku mātes pieminēšanu. Un to pašu var novērot visā Managvā, - bijušie revolucionāri, kuri vienpadsmit gadus pēc revolūcijas zaudēja vēlēšanās un atkāpās, nu atkal ir atpakaļ, taču nu jau viņi ir - vai vismaz izliekas - pilnīgi citādi. Skarbi romantiskā sarkanās un melnās krāsas salikuma vietā nu ir rozā plakāti ar puķītēm (nē, es nepārspīlēju), brīvās tēvijas, sociālisma un nāves saukļu vietā - kaut kas par mieru, mīlestību un kristietību, un visos lielajos Managvas krustojumos, apliecinot prieku, mīlestību un gaišo skatu nākotnē, ir uzstādīti veidojumi, kas visvairāk atgādina mūžīgas Ziemassvētku eglītes – dienas gaismā tie izskatās pabaismīgi, bet naktī ļoti jauki.

Kopumā izskatās, ka vecā-jaunā vara ir noalgojusi imidžmeikerus, kuri pirms tam ilgus gadus rūpējušies par  Bārbijas publisko tēlu. Un, protama lieta, ka revolucionārā, varonīgā, brutāli pašpuiciskā nāve vairs nav ne pieprasīta, ne akcentēta - Rugamam vēl ir paveicies, jo visi zina, ka viņš no agrīnajiem revolucionāriem bija viens no retajiem, kas neatteicās no katoļticības, un tātad atbilst vecās-jaunās varas kristīgi sociālistiskajam raksturam. Savukārt visādi citādi sarkanmelnā revolūcija ir beigusies ar klusu pššššš..."

Novērtē šo rakstu:

0
0

Seko mums

Iesūti ziņu
Mēs domājam, ka...

10

Nekad tā nav bijis, un še tev – atkal! Prātojums par krievu ruleti banku sfērā

FotoPagājušajā nedēļā kārtējā banka slēdza durvis klientiem, lai pēc kāda laiciņa vērtu tās administratoriem, likvidatoriem, makulatūras savācējiem un citiem biznesa meža sanitāriem. Šoreiz vērotāju un komentētāju vidē izbrīna nebija nekāda, jo "PNB Bankas" (pirms tam "Norvik") liktenis tika apspriests tikai kategorijās "kad", nevis "vai tiešām". Pērn kādā diskusijā pat publiski piedāvāju derības par to, ka šis finanšu zombijs, kas jau pasen kluburēja izēstām iekšām, būs beigts vēl pirms 2018. gada auditētā pārskata apstiprināšanas. Ikurāt tā arī notika.
Lasīt visu...

18

Sāpīgs kniebiens VARAM "kreisajā rokā"

FotoVides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija (VARAM) rosina valdību pieņemt pavisam loģisku lēmumu: uz pāris gadiem aizliegt pilsētām un novadiem izstrādāt dažviet jau iesāktos attīstības plānošanas dokumentus 2021.-2027. gadam. Pašvaldībniekiem, to padzirdot, ir spuras gaisā…
Lasīt visu...

21

Suverenitātes portrets pakta jubilejas sakarā

Foto2019.gada 23.augustā paiet 80 gadi kopš Vācijas un Padomju Savienības līguma noslēgšanas. Tas bija triviāls līgums par neuzbrukšanu. Līgumu parasti dēvē par Molotova-Ribentropa paktu. Līdz 1939.gada 23. augustam cilvēce pazina daudzus paktus, kā dēvē starptautiskos līgumus. Arī Latvijas Republika savas pastāvēšanas laikā ir bijusi līdzautore daudziem paktiem. Droši var teikt, ka neviens no tiem nekad nav ieguvis sabiedrības plašāku ievērību. Ne reti par paktiem sabiedrība netiek detalizēti informēta. Paktu producēšana ietilpst diplomātisko attiecību segmentā un ārlietu ministrijas rūpēs.
Lasīt visu...

21

Sabiedrībai jau tagad ir iespējams saņemt no iestādes informāciju par ielūgto personu sarakstiem uz valstiski nozīmīgiem notikumiem

FotoRakstam „Nodokļu maksātājiem nav jāzina, kādi cilvēki par nodokļu maksātāju naudu tiek uz sarīkojumiem, kas tiek finansēti no nodokļu maksātāju naudas” lūdzam pievienot Kultūras ministrijas (KM) viedokli, kas ir šāds – jau spēkā esošie normatīvie akti nosaka kārtību, kādā regulējams jautājums par ielūgumu izsniegšanu uz nozīmīgiem kultūras pasākumiem:
Lasīt visu...

21

Kā pārvarēt lielo masu mediju krīzi

FotoPašlaik ne tikai Latvijā, bet daudzās valstīs tiek celta trauksme par lielo masu mediju krīzi. Informācijas apmaiņa starp cilvēkiem pamazām pārceļas uz sociālo portālu vidi, un lielo masu mediju loma kļūst aizvien maznozīmīgāka. Risinājums - ieguldīt masu medijos aizvien lielākas finanses, manuprāt, neko nemainīs. Nauda vienkārši tiks sabērta tukšā mucā.
Lasīt visu...

Lursoft
Iepriekšējie komentāri un viedokļi Foto

Augstskolas autonomijas anatomija: brīvā Latvijā brīva Universitāte

Latvijas kā nacionālas valsts ar parlamentāru valsts iekārtu pamatus veido Vilhelma fon Humbolta idejas par zinātnes un izglītības vienotību...

Foto

Akadēmiskās sabiedrības atbaidošās tirādes

2019.gada 17.augustā medijos bija lasāma informācija par t.s. akadēmiskās sabiedrības atklāto vēstuli premjerministram (vēstules tekstu publicēja šajā portālā). To parakstījuši augstskolu vadītāji,...

Foto

Nacionālās apvienības vēstule premjeram par Sabiedrības integrācijas fonda darbības turpināšanas lietderību

Nacionālās apvienības “Visu Latvijai!” – “Tēvzemei un Brīvībai/LNNK” (turpmāk – VL-TB/LNNK) frakcija jau vairākus gadus...

Foto

Akadēmiskā sabiedrība premjeram: atbalstot tiesiskās reformas, aicinām neiejaukties Latvijas Universitātē

Latvijas augstākās izglītības un zinātnes institūcijas, atbalstot Latvijas Valsts prezidenta Egila Levita izvirzīto stratēģisko mērķi – Latvijas...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 4. Atsacīšanās no cilvēka

Atsacīšanās no cilvēka un postcilvēka rašanās nav vienas dienas projekts, kā parasti saucam jaunas parādības bez vēsturiskajām saknēm. Vienas dienas...

Foto

Vispirms kvēls komunists vai VDK aģents, pēc tam aktīvs tautfrontietis un Saeimas deputāts

Šādu cilvēku Latvijā ir daudz, tikai par viņu okupācijas laika pagātni tiek klusēts....

Foto

Ģimenes medicīna laukos – papildspēkus gaidot, izdegusi un vientuļa

Pēdējā gada laikā arvien biežāk publiskā telpā dzirdam runas par akūtu mediķu trūkumu - te Stradiņos nav...

Foto

"Saskaņas" Nils nervozi pīpē Briselē: vara Rīgas domē slīd ārā no rokām

Rīgas mēra vēlēšanas ir izziņotas 19.augustā, un ir zināms, ka uz mēra amatu kandidē...

Foto

Cik ilgi līdz valsts apvērsumam Krievijā?

Pēdējās nedēļās masu medijus un sociālos tīklus pārpludina sirdi plosoši kadri no Maskavas, kuros redzams, kā maskās tērpti, bruņoti vīri...

Foto

Apspriežamie jautājumi

Biju nedaudz pārsteigts, kad saņēmu Saeimas ielūgumu piedalīties Baltijas ceļa gadadienai veltītā sarīkojumā. Patlaban celtniecības sezona rit pilnā sparā. Jābūt nopietnam iemeslam, lai ceļotu...

Foto

Preventīvais uzbrukums

Pēc tam, kad tapa zināms par Sergeja Skripaļa un viņa meitas noindēšanas mēģinājumiem, Amerikas Savienotās Valstis aizliedza ASV uzņēmumiem pārdot Krievijai jebkuras tehnoloģijas, kuras...

Foto

Sociālā revolūcija, visatļautības eskalācija un tās rezonanse

Kriminālā kapitālisma noziegumu brīvībā sods nedraud ne par ekonomiskajiem noziegumiem, ne par humanitātes noziegumiem.* Nesodamība stimulē visatļautību. Tas ir...

Foto

Muļķība

Jānis Miezītis grāmatā «Būt latvietim» jautā, vai muļķis var būt labs cilvēks, un pats atbild – nē. Muļķis neatšķir labu no slikta, derīgu no kaitīga,...

Foto

Ja mediji ir ceturtā vara, vai tiem nebūtu jāuzņemas arī vismaz ceturtā daļa atbildības?

Visi mēs esam dzirdējuši, cik ārkārtīgi nozīmīgu lomu demokrātiskā sabiedrībā ieņem mediji....

Foto

Valdības vasaras darbi

Parasti vasara ir atvaļinājumu laiks, kad visi atpūšas un priecājas par dzīvi. Atšķirībā no citiem gadiem šovasar politiķiem nesanāk īsti izbaudīt atvaļinājumu. Papildus...

Foto

„Izcilais LTV vadītājs” Belte septiņus mēnešus pēc atlaišanas nav bijis vajadzīgs nevienam darba devējam

Kad pagājušā gada beigās no amata tikai atlaists Latvijas Televīzijas vadītājs Ivars...

Foto

Vai patiesības sargsuns Eglītis no TV3 ir melnā PR stipendiāts?

Var jau būt, ka mūsu dienās kāds ir vēl tik naivs, ka tiešām tic – atsevišķi...

Foto

Cilvēciskuma līkloči. 3. Multikulturālisma un komunisma neiespējamība

Multikulturālismam un komunismam ir kopīgs liktenis – praktiskā neiespējamība. Ne multikulturālisms, ne komunisms nekad netiks praktiski realizēts. Abas koncepcijas...

Foto

Nākamgad aizliegs Zāļu tirgu?

Mīļie brāļi un māsas iekš Trimpus – šis mums var izrādīties nebūt ne tik retorisks jautājums. Paši zināt, kā tas ir: ēstgriba...

Foto

Manipulācijas

Emocijas ir loģikas ienaidnieks, emocijas liedz domāt loģiski un izdarīt saprātīgus secinājumus. Manipulācijas citam pret citu, vienai sabiedrības daļai ar citu sabiedrības daļu, viena uzņēmuma...

Foto

Pūļa gudrība, sabiedriskie mediji un valsts attīstība

2004. gada grāmatā “The Wisdom of Crowds” Džeimss Suroveckis (James Surowiecki) min virkni dažādu piemēru, kas rāda, ka sabiedrība kopumā...

Foto

Klusums Rīgas domē

Pēdējo nedēļu laikā maz dzirdams par iespējamām ārkārtas vēlēšanām Rīgas domē vai arī jauna mēra ievēlēšanu. Iespējams, Rīgas domē ievēlēto partiju deputāti ir devušies...

Foto

Vai Krišjānis Valdemārs un Krišjānis Barons latviešiem kā nācijai paredzēja 200 gadus?

To viņi rakstīja pirms 160 gadiem - 1859. gadā. Ņemot vērā šodienas valdības attieksmi...

Foto

Kas patiesībā notiek Latvijas Radio

Sabiedriskā medija žurnālistiem savā jomā jābūt vislabāk atalgotajiem valstī. Tas ir sapnis un mērķis, kuru jācenšas sasniegt un par kuru nekādu...