Vēlreiz par valsts kompensējamajiem medikamentiem, jeb – meklēsim risinājumu, nevis nomelnosim ārstus

Mediķiem pārmet ministrijas noteiktu finanšu izmantošanas kārtību. Tiek sacelta brēka par dažiem simtiem tūkstošu latu mākslīgās apaugļošanas programmai, kas reāli Latvijai palīdzēs demogrāfijas problēmu risināšanai, tai pašā laikā citās nozarēs nauda tiek izsvaidīta pilnīgi citā pakāpē.

Vai man kāds prasīja atļauju no manas nodokļu maksātāja naudas atņemt 142 miljonus latu zemās grīdas tramvaju iegādei (no katra Latvijas nodokļu maksātāja pa 150 latiem)? Vai kāds man prasīja atļauju iegādāties trīsdesmit četrus elektrovilcienus un septiņus dīzeļvilcienus par kopējo summu ap 600 miljoniem eiro (no katra nodokļu maksātāja pa 460 latiem)?

Vai valsts prasīja – kur iedzīvotāji vēlas iztērēt 50 miljonus latu – jaunas Valsts ieņēmumu dienesta ēkas vai Stradiņa slimnīcas neatliekamās palīdzības korpusa būvēšanai? Tātad – valsts un Rīgas pašvaldība tērē naudu Latvijai nepamatoti dārgiem iepirkumiem, bet medicīnai atvēl finanšu pabiras.

Atvainojos visiem, jo jālasa šoreiz būs daudz. Tiem, kam par visu ir savs viedoklis, iesaku nelasīt, jo es nevienu nenomelnošu, bet nevienu arī neattaisnošu.

Globāli zāļu bizness ir trešais vai sestais nozīmīgākais pasaulē – atkarībā no tā, kā tiek uzskaitīti ieroči un narkotikas. Toties zāļu bizness ir nozīmīgākais spēlētājs reklāmas tirgū, zāles pasaulē tieši un netieši reklamē par lielākām naudām nekā automašīnas, ceļojumus un modes preces kopā. Pie kam reklamē intelektuāli un moderni. Lai atceramies kaut vai to, ka Amerikas zāļu kompānijas atsūtīja uz Latviju Madlenu Olbraitu, kas pārliecināja Latvijas valdību iekļaut osteoporozes medikamentus apmaksājamo medikamentu sarakstā. Tā kā līdzekļu medikamentu kompensācijai nekļuva vairāk, uz osteoporozes medikamentu rēķina samazinājās līdzekļi vēža vai leikozes slimniekiem. Es nevēlos teikt, ka osteoporoze nav jāārstē, bet tie ir svara kausi – kam līdzekļi vajadzīgi vairāk – vēzim vai osteoporozei.

Zāles medicīnā ieņem arvien nozīmīgāku vietu. Gadsimtiem pieņemts, ka ārstniecībā vienlīdz nozīmīga ir terapija ar zālēm, ķirurģija, terapija ar fizikāliem līdzekļiem (siltumu, aukstumu, strāvu, masāžu utt.) un psihoterapija. Zāļu firmu lielās ietekmes dēļ (arī tāpēc, ka vairums zinātnes pētījumu pasaules medicīnā tiek veikts ar zāļu firmu atbalstu) 21. gadsimta sākumā farmācijas industrijai ir izdevies ievērojami palielināt savu īpatsvaru ārstniecībā. Kamdēļ gan lietot inhalācijas un bankas, ja bērnam var nozīmēt antibiotikas? Un ar globālās ierēdniecības gādību šādi uzstādījumi nonāk vadlīnijās, ieteikumos un apmaksājamajos veselības pakalpojumos. Jo ministrija nudien nav paredzējusi maksāt kaut santīmu par banku uzlikšanu vai inhalāciju mājas apstākļos.

Psihoterapija Latvijā faktiski netiek apmaksāta, bet ir jūtams spiediens – katram ar sliktu pašsajūtu izrakstīt antidepresantus. Pasaulē daudz pētītā un pierādītā kustības (pastaigas, treniņa) ietekme uz ārstniecības gaitu tiek rūpīgi aizstāta ar gultas režīmu un tablešu sauju. Reklāma mums iesaka nevis savus tautas līdzekļus, bet Alpu ziedu uzlējumu, Kordiljēros vāktas saknītes, Dienvidķīnas ziedu medu un svešzemju augļu sulu. Interneta tirdzniecībā viegli pieejami gan antibiotiķi, gan psihotropi, gan antidepresīvi, gan potenci stimulējoši (viagra) līdzekļi.

Un publiskās diskusijās Ārstu biedrība tiek iesaistīta tikai un vienīgi medikamentu lauciņā. Tā vietā, lai es rakstītu pacientiem – kā pareizi ēst, kustēties, ievērot režīmu, atmest smēķēšanu, esmu spiests rakstīt par zālēm.

Gandrīz visas līdzīgas zāles ražo no viena un tā paša substrāta, pie kam šis substrāts ražots Ķīnā, Pakistānā, Indijā vai Brazīlijā. Lepnākas firmas šo pulveri attīra vairāk un iesaiņo krāsainā kapsulā, mūsu rūpnīcas Olainē vai Rīgā – glītā kapletē, bet indieši – baltās tabletēs. Tādēļ pirmās zālītes maksā pārdesmit latu, otrās dažus latus, bet trešās – santīmus. Pacients lieto tās zāles, ko izrakstījis ārsts vai ieteicis aptiekārs. Ārsts izraksta tās zāles, par kurām ir labāk informēts, pat ja šīm zālēm ir viena izejviela. Par zālēm ārstu parasti informē zāļu firmu pārstāvji.

Ja ārsts izraksta vairāk nekā trīs dažādas tabletes, varam būt gandrīz simtprocentīgi droši, ka pacients sajauks – kuras tabletītes lietojamas pa vienai trīs reizes, kuras – pa divām četras reizes dienā. Vēl trakāk, ja pacients bijis pie vairākiem ārstiem, kuri visi, labi būdami, savu receptīti izrakstījuši.

Ja kāds pacients iegādājas un apēd visas tās bezrecepšu zāles un medikamentiem pēc iesaiņojuma līdzīgus uzturbagātinātājus, kurus pirms Panorāmas un vakara filmas laikā reklamē televīzijā, viņam jālieto pa saujai kapsulu četras reizes dienā. Ja cilvēks apēstu tik daudz kapsulu, viņa kuņģis tiktu aizpildīts ar tilpumu, kas līdzvērtīgs maltītei. Neņemos spriest, kas notiek ar cilvēku, kam viss šis labums uzsūcas asinīs, bet droši var teikt, ka dažas no ķīmiskām vielām viņam tiek par daudz.

Zāles pacients saņem trijos veidos – pērk par savu naudu, saņem slimnīcā valsts apmaksātus medikamentus vai šos medikamentus iegādājas aptiekā un viņam tos pilnībā vai daļēji kompensē valsts. Latvijā ir otrs mazākais medikamentu kompensācijas budžets Eiropas Savienībā. 2009. gadā valsts apmaksāja zāles par 72 043 523.39 latiem, 2010. gadā – par 74 066 966.36 latiem, bet 2011. – par 81 994 670.39 latiem.

Ļoti plānais deķītis – valsts budžets medikamentu kompensācijai tiek vilkts no vienas puses uz otru. Katras jomas speciālisti ir pārliecināti, ka viņu specialiātē medikamenti ir jākompensē no kopējā maciņa, tātad – no manas un lasītāju kopējās budžeta naudas.

Visvairāk deķīti uz savu pusi parāva Baiba Rozentāle, būdama veselības ministre, viņa ievērojami paplašināja deķīti infekciju slimību profilaksei un ārstēšanai. Tiesa, ļaunas mēles melsa, ka tas nedaudz saistīts ar to, ka iepirkumiem viņa izmantoja sev draudzīgu vairumtirdzniecības bāzi un aptiekas sevis vadītajā slimnīcā, bet šīm valodām nav rasts nekāds pamatojums. Problēma ir tāda, ka nevar kādai slimnieku grupai šo finansējumu samazināt (piemēram, C hepatīta vai HIV/AIDS ārstēšanai), bet var pielikt kādai citai grupai klāt.

Tad nu par onkoloģiskiem preparātiem (dati var būt nedaudz neprecīzi, jo preparāti bērnu onkoloģijā un atsevišķām onkoloģisko slimību grupām, iespējams, klasificēti citās sadaļās). 2009. gadā valsts apmaksāja onkoloģiskās zāles par 11 129 045.82 latiem, 2010. gadā – par 10 170 957.10 latiem, bet 2011. – par 11 836 637.25 latiem. Viennozīmīgi – pat pašiem vienkāršākajiem ķīmijterapeitiskajiem preparātiem te nepietiek.

Prioritātei tomēr būtu jābūt zālēm vēža un leikozes ārstēšanai, īpaši bērnu un jaunatnes vecumā. Un šīs zāles ir ļoti, ļoti dārgas. Latvijā onkoloģisko preparātu iegādei nauda tiek neproporcionāli taupīta salīdzinot ar jebkuru citu Eiropas valsti.

Onkoloģija ir viens no galvenajiem mirstības iemesliem Latvijā, un onkoloģiski slimu pacientu skaits ik gadu turpina pieaugt. Kompensējamo medikamentu sistēmā onkoloģisko pacientu ārstēšanai Latvijā 2012. gadā ir paredzēti 11,8 miljoni latu, Igaunijā – 21 miljons latu, Lietuvā – 35 miljoni latu. Pēc inovatīvo medikamentu lietošanas apjoma uz pacientu, Latvija atrodas pēdējā vietā Eiropā. Palielinot onkoloģijas inovatīvo medikamentu budžetu, mēs, protams, nevarēsim glābt visus pacientus, tomēr spēsim palīdzēt un atvieglot ciešanas vismaz daļai no smagi slimajiem.

Savukārt nevajadzētu saprast, ka pārējos līdzekļus no kompensējamajiem medikamentiem valsts tērē nelietderīgi. Ļoti nozīmīgi ir psihiatrisko slimnieku ārstēšanai paredzētie medikamenti, bez kuriem nudien pacienti nevar iztikt, bet kā likums – paši nevar tiem naudu nopelnīt. Nozīmīga sadaļa ir zāles pacientiem pēc insulta vai infarkta.

Vai ir izšķērdība šo zāļu izrakstīšanā un valsts naudas tērēšanā, kā raksta kāda medicīnas darbiniece, vainu veļot uz ārstiem? Pasaulē ir daudz zinātnisku pierādījumu, ka vakcinācija pret sezonālo gripu ievērojami samazina mirstību no tās, pasargā grūtnieces no priekšlaicīgām dzemdībām un bērnu patoloģijām. Diemžēl pēc Big Pharma centieniem nopelnīt miljardus ar „cūku gripu” neuzticība pieauga visām gripu vakcīnām, t.sk. ārstu vidū. Uzskats, ka ārsti bez nekādas kritikas uzņem visus farmācijas ieteikumus, ir maldīgs.

Tamdēļ es jūs vēlreiz apgrūtināšu ar stāstiņiem par Big Pharma. Big Pharma lielākajā daļā valstu pārstāv lielākās zāļu kompānijas. Latvijā kā mazā valstī lielajām kompānijām nav tik striktas intereses, tādēļ farmācijas intereses nonākušas zāļu vairumtirgotāju un aptieku ķēžu turētāju rokās. Vienai no ķēdēm netieši pieder arī 8 poliklīnikas Rīgā, vairākas slimnīcas, daudzi doktorāti un viena no lielākajām laboratorijām. Tādēļ diskusija ap zālēm galvenokārt raisās zāļu vairumtirgotāju interesēs, kuri visu laiku apgalvo, ka ārsti izrakstot dārgās zāles un tādēļ zāļu cenas tik augstas.

Es tomēr vēlētos diskusiju pārnest tajā virzienā – kas valstij ir būtiskāk – savu iedzīvotāju veselība un dzīvildze vai jauni vilcieni laikā, kad lielākā daļa Latvijas dzelzceļu tiek slēgti?

Novērtē šo rakstu: