Vēlos kliedēt mītu par latviešu kā krievu atbalstītāju un spriedumu parakstītāju tautu savējiem, līdztautiešiem
Ikars Ruņģis30.08.2022.
Komentāri (0)
Iesaki rakstu: 
Šobrīd tāds Mītu Kliedēšanas, Nepieņemamu Simbolu Likvidēšanas Laiks! Vēlos kliedēt Mītu par Latviešu kā Krievu atbalstītāju un spriedumu parakstītāju tautu SAVĒJIEM, LĪDZTAUTIEŠIEM!
Pie manis nedēļu ciemojās 90 gadus vecā mamma. Pirms pusotra gada pēc Astra Zeneca potes nedēļas laikā nomira Tētis! Mammu savā paspārnē uz palikšanu paņēma māsa. Uz mirkli stafeti pārņēmu es.
Tad nu mēs vakarus un dienas pavadījām sarunās. Daudz sarunu bija par karu. Par okupāciju. Ko atņēma, ko konfiscēja. Kā mammas ģimeni uz Sibīriju izsūtīja!
Mamma visas savas atmiņas ir piefiksējusi sešās biezās kladēs! Klades bija paņēmusi līdz, arī es sāku tās lasīt. Atmiņas nav laikmetu secībā, bet gan to, ko konkrētā diena deva atcerēties, to mamma pierakstīja.
Uzzināju, ka mani 1,5 gadu vecumā sakoda čūska, kad ar brāli un māsu dzīvojāmies pa telti meža malā! Skarbi. Jā. Nu, bet par galveno!
Mani nošokēja šis. Mamma, meitene būdama, spēlējusies pagalmā, kad pa vārtiņiem nākuši divi krievu zaldāti ar pie šautenēm uzspraustiem durkļiem. Līdzi veduši trešo, kas bijis no kaimiņu mājas, uzvārdā Lietuvietis (vai arī pēc tautības lietuvietis, - to nepārjautāju). Būtība nemainās no šī fakta.
Pienākuši pie mammas, un viens no zaldātiem lauzītā latviešu valodā jautājis, kur tēvs. Otrs runājis tikai krieviski - savā starpā. Mamma teikusi, ka istabā. Likuši pasaukt tēvu. Mamma bijusi ļoti pārbijusies, bet tēti pasaukusi.
Tad nu zaldāts, kas prata latviski, jautājis manam vectēvam, vai pazīstot personu (lietuvieti), kas arestēts. Jā, atbildējis mans vectēvs, apliecinot, ka tas ir viņa kaimiņš. Tad nu zaldāts licis parakstīt iepriekš sagatavotu lapu krievu valodā ar vārdiem - tu ar parakstu apliecini, ka pazīsti šo cilvēku, un apstiprini, ka tā ir tā un tā persona!
Vectēvs parakstīja lapu, kā viņam lika ar šauteni bruņotais vīrs. Un kas notika... Lietuvieti NOŠĀVA! Nezinu, par ko, bet krieviem nekad nav bijusi problēma izdomāt iemeslu nošaušanai.
Un UZMINIET, KĀ VĀRDS (paraksts) STĀVĒJA uz SPRIEDUMA par nāvessodu.. Pareizi, mana vectēva. Un cik šādi neizdarījās pa visu Latviju!
Tad nav brīnums, cik latviešu parakstu bija uz dažādiem spriedumiem. Konfiskācija, izsūtīšana, nāvessods! Toties krievi Balti un Pūkaini. Atnesa mums "mieru un labklājību".
Un šo nelietību mamma saprata, uzzināja, kad no arhīviem kaimiņi saņēma represēto personu dokumentus!
SUPERRIEBEKLĪBA!
Seko mums 
2026. gada janvārī ministrs Raimonds Čudars daļēji apturēja Preiļu novada teritorijas plānojumu, pamatojot to ar it kā nepamatotiem ierobežojumiem vēja elektrostaciju un saules parku attīstībai.
Savas frakcijas vārdā es vēlos iezīmēt, kā esošo situāciju pasaulē redzam mēs, Progresīvie, un kas, mūsuprāt, ir Latvijas ārpolitikas svarīgākie uzdevumi gan šogad, gan arī turpmākajos gados.
35 gadus pēc 1991.gada janvāra notikumiem, atskatoties uz barikāžu laiku, ir svarīgi to neuztvert tikai kā lappusi Latvijas vēstures grāmatā. Barikādes ir dzīva pieredze, no kuras mums jāņem mācības sev un jānodod tās jaunākajām paaudzēm. Šodien, kad pasaule atkal piedzīvo nemierīgus laikus, barikāžu atziņas skan īpaši aktuālas.
20. gadsimta otrajā pusē, bērni izauga kopā ar saviem populārākiem pasaku varoņiem – Karlsonu, Pifu un Kazlēnu, kas prata skaitīt līdz desmit. Ne tikai pie mums, bet visā Austrumeiropā, kur šie varoņi popularitātes ziņā bija neadekvāti plaši zināmi pat attiecībā pret šo varoņu autoru dzīves zemēm. Katrs no šiem varoņiem ir unikāls un sekmīgi konkurēja ar Pepiju Garzeķi un Vārnu ielas delveriem.
Nesen vienā no daudzajām intervijām sakarā ar birokrātijas apkarošanu J.Endziņš teica: „Un, citējot Raini, tādas lielas laimes nemaz nav – ir tikai sīkas laimītes. Tas, runājot par darāmo birokrātijas apkarošanā.”
Latvijas ainavas un lauku iedzīvotāju dzīves kvalitāte ir augstākas vērtības nekā nosacītais ekonomiskais un enerģētikas “labums”, kas pamatā pastāv Eiropas Savienības virzītā “zaļā kursa” ietvaros, t. i. ir mākslīgi radīts un mākslīgi uzturēts “labums”. Šī labuma lielākie ieguvēji ir lielākās pasaules piesārņotājvalstis, piemēram, Ķīna.
Nesen man kāda pārmeta: “Tu esi latviete — kā tu vari dziedāt krieviski?” Un tas aizgāja līdz tai stadijai: „Krievs paliek krievs.” Es reti bloķēju cilvēkus, bet ar laiku nāk skaidra sapratne — ne ar visiem mums ir pa ceļam dzīvē.
Reiz kādā nelielā, bet lepnā ziemeļu valstī, ko sauca par Latviju, Jēkaba ielas namā valdīja Koalīcija. Viņu galvenais produkts nebija likumi vai reformas – tas bija Stāsts. Stāsts par to, ka viss tiek kontrolēts, ka drošība ir garantēta un ka jostas jāsavelk tikai tādēļ, lai vēlāk būtu vieglāk elpot. Taču 2026. gada sākumā šī Stāsta uzturēšanas izmaksas kļuva astronomiskas.
Lasu neskaitāmos rakstus par Latvijas nacionālās aviokompānijas “airBaltic” slikto servisu, draņķīgo attieksmi, nenormāli augstajām cenām, atceltajiem lidojumiem, nespēju nolaisties plānotajā galamērķī, pārpārdotajiem reisiem un ārpus borta palikušo lidotgribētāju šausminošajiem piedzīvojumiem un pārdzīvojumiem.
