Vēlēšanu sistēmas maiņa, nespējot mainīties ievēlamajiem, ir tas pats, kas gultu mainīšana vietām cerībā uzlabot prieka mājas ienākumus
Aleksandrs Kiršteins03.10.2023.
Komentāri (113)
Iesaki rakstu: 
Vēlēšanu sistēmas maiņa būtiski neietekmēs cilvēku domāšanas veidu. Pārmaiņas nesīs latviešu politiķu rakstura maiņa, veidojot jaunu vērtību sistēmu, kas sakņojas pašcieņā un taisnīguma apziņā.
Pirms mehāniski mainīt tautas priekšstāvju ievēlēšanas kārtību, daudz svarīgāk būtu sākt diskusiju par Latvijas atpalicības cēloņiem, kas, manuprāt, sākās ar pakāpenisku valsts neatkarības zaudēšanu.
Tagad jau ir skaidrs, ka atkārtot Latvijas pirmskara saimniecisko izrāvienu no pēdējām vietām Eiropā 1920. gados līdz iekļūšanai pirmajā desmitniekā pēc nieka 15 gadiem nav iespējams bez savas neatkarīgas Centrālās bankas un monetārās sistēmas.
Ja pirms Otrā Pasaules kara Latvija bez kādiem SVF, PB vai ECB aizņēmumiem bez grūtībām ar savas Latvijas bankas garantijām spēja emitēt latus gan Ķeguma HES, gan Eiropā modernākās Brocēnu cementa un šīfera rūpnīcas būvniecībai, uzsākt vieglo un kravas auto un lidmašīnu ražošanu, spēja izstrādāt tehnoloģijas Minox, elektrotehnikas un darbgaldu ražošanai VEFā, kā arī katru gadu atvērt desmitiem jaunu un modernu skolu, tad skaidrs, ka kaut kas nav kārtībā ar mūsu dalības noteikumiem ES.
Otrs jautājums ir latviešu tiesību aizsardzība savā valstī. Pat pēc juridiskas neatkarības atjaunošanas latvieši savā valstī necienīgi samierinās ar “mazākā brālīša” statusu. Katrs okupantu pēcnācējs var ņirgāties un pazemot latviešus Rīgā, Liepājā vai Daugavpilī, jo aizsargu organizācijas nav, bet policijas vairākums pat nesaprot latviski.
Zemessardze, kas sākumā tika veidota ar ieceri aizvietot aizsargus, laikus tika neitralizēta, pabāžot to zem Bruņotajiem spēkiem. Visa latviskas valsts neesamība visspilgtāk bija labi redzama pēdējo 20-25 gadu garumā pie Brīvības pieminekļa 16. martā, kad mūsu leģionāri un viņu pēcteči bez ordas ieklīdeņu svilpieniem nevarēja mierīgi nolikt ziedus, godinot savus kritušos biedrus.
Piekrītu Alvim Hermanim, ka esošās partijas nav ieinteresātas nopietni mainīt situāciju, tomēr vispirms laikam būtu nepieciešama jauna masveidīga tautas kustība, kas apvienotu sākumā ideālistus – patieso tautas inteliģenci –, kuri spētu godīgi atzīt, ka esam strupceļā un galvenais uzdevums būtu faktiska latviešu valsts neatkarības atjaunošana.
Vispirms jāvienojas, vai mums vajadzīga tāda valsts, kuras vadītāji nerāpos pēc uzslavām uz Briseli, neatkarīga valsts, kuras pilsoņiem, nevis ārzemniekiem, piederēs gan bankas, gan uzņēmumi, gan zeme un tiesības pašiem izlemt, kas ir normāla ģimene, kā apstrādāt savu zemi vai cik zaļi vēlamies dzīvot ar saviem milzīgajiem kūdras un koksnes krājumiem!
1918. gada 18. novembrī uz skatuves iznāca latvieši, lai pasludinātu savu valsti. Tur nebija ne krievu, ne vācu, ne citu minoritāšu pārstāvju, jo tiem jau bija vai tika dibinātas savas valstis. Šo patiesību aizmirsām pārāk ātri, tomēr tagad pienācis laiks iztaisnot muguru un skaidri pateikt, ka buldurēšanas laiks par "integrāciju", "iekļaujošu sabiedrību", nabaga septiņdesmitgadīgiem vecīšiem, kas 50 gados nav spējuši iemācīties latviski, ir beidzies. Šī ir latviešu nācijas valsts, kas to nav sapratuši, laipni lūgti uz visām debess pusēm!
Seko mums 
Vēsturiskais konteksts: Kurzemes un Zemgales hercogs Jēkabs Ketlers (1610–1682) bija viens no ievērojamākajiem Baltijas reģiona valdniekiem, kurš savas valdīšanas laikā ievērojami stiprināja hercogistes ekonomisko neatkarību, attīstot jūrniecību, rūpniecību un diplomātiju. Viens no būtiskākajiem ārpolitiskajiem epizodēm bija sadarbība ar Anglijas karali Čārlzu I un vēlāk netieši — ar Čārlzu II.
Latvijā ir viens pietiekoši zināms ekonomists, kurš (tviteris neļaus samelot) aicināja runāt par kaimiņvalstu iesaisti AirBaltic glābšanā. Es jau ne tikai skaidroju situāciju jau sen. Pa plauktiņiem. Kad man pārmet, ko tikai „kritizēju”, esmu konkrēti piedāvājis arī šo. Tas būtu loģiski - iesaistīt kaimiņvalstis. Vismaz gadu-divus atpakaļ. Zaudējumus nesošu biznesu loģiski būtu stiept uz pleciem trīs, ne vienai valstij. Viņi to var, protams, negribēt.
Latvijas Evaņģēliski luteriskās Baznīcas 30. sinode ir noslēgusies un atstājusi dvēselē daudzveidīgu prieku. Prieku par to, ka ir ievēlēts jauns Rīgas un Latvijas arhibīskaps, un prieku par to, ka balsojums bija tik līdzīgs. Mūsu baznīca spēja izvirzīt bīskapa amatam divus tik godājamus un Svētā Gara pilnus vīrus, ka pašai bija grūti starp viņiem izvēlēties.
Daži citāti: "Tad atkal turpinājās bēdu stāsts par ministrijām, kuru darbinieki nekādus mērķus noteikt neesot spējīgi. Vismaz “airBaltic” gadījumā mērķi neesot noteikti."
Pievienoju tiešām smieklīgu tvītu, pats iesmēju. Pirmajā brīdī. „Guntars Meluškāns: Šlesers sola izvest ielās savus vēlētājus. Rīgas ieslodzījuma vietās valda patīkams satraukums.”
Latvijā 2025. gada 7. jūnijā notika pašvaldību vēlēšanas. Precīzāk – notika vēlētāju gribas izteikšana, taču balsu skaitīšana pārvērtās par valsts funkcionalitātes sabrukuma laboratoriju. Šo notikumu tagad ierakstīsim hronikā kā "demokrātijas beta versiju ar automātisku atbildības apvedceļu".
Rosļikovs visu acu priekšā gatavo augsni krievijas specoperācijai tautiešu aizstāvēšanai. Saku kā režisors, kurš kaut ko saprot no dramaturģijas likumiem. Ja viņu nenoņem no trases savlaicīgi (likuma pārkāpumi acīmredzami, un to var izdarīt legāli), tad gaidiet tankus Rīgas ielās, iespējams, jau rudenī.
Gan jau arī šoreiz polittehnoloģi būs atraduši veidu kā lielākajai daļai pilsoņu uzlauzt apziņas kodus, apiet krititiskās domāšanas barjeras un panākt saviem klientiem vajadzīgos rezultātus. Visiem nevajag. Tikai vairākumam. Tātad grābekļi ir sagatavoti vajadzīgās krāsās un izlikti iepriekš aprēķinātās vietās. Vairākums ar garantiju uzkāps. Tas tā, ievadam.
Pēdējās nedēļas jau bija tik notikumu pilnas, ka ziņu atkarības sirdzējiem nebija laika ne normālai ēdienreizei, ne mierīgi uz poda pasēdēt. Tipiska aina – glaudāmrīks vienumēr rokā, nedaudz šķielējošs acu skats displeju nepamet ne uz mirkli. Un te nu sākās tādi trakumi, salīdzinājumā ar kuriem Holivudas pasakas sāka izskatīties garlaicīgas kā komjauniešu atskaites. Bet lai nu uguņošana, neticamie video skati un pārgudrā spriešana par ģeopolitiskajām sekām paliek citiem.
