Vēlēšanas Latvijā - 2024. gadā vai ātrāk?

Īsumā apskatīsim galvenās problēmas un nacionālās īpatnības, kas padara Latvijas valstiskumu neiespējamu pašreizējā formā, pieņemot, ka vēlēšanas var pienākt ātrāk par 2024.gadu.

Neveiksmīga un kavēta nācijas attīstība.

Agrārais nacionālais dzīvesveids saturēja ģints kopienas iekārtas elementus līdz pat 19.gs vidum. Latvietis ir palicis viensētnieks līdz šim brīdim un spēj koordinēt savu darbību tikai ģimenes vai tuvāko radu lokā, nespējot uzņemties atbildību par lielākām struktūrām.

Visi valstiskumi ir paši krituši rokās, arī 1918. gadā angļi parūpējās par sanitārā kordona izveidi Krievijas pierobežā. Nemaz nerunājot par skarbo salaveci, kas ne tikai nolaida asinis Latvijas elitei 1940.gadā, bet atnesa līdzi jaudīgu industrializāciju un pamatos izmainīja Sūnu ciemu, piešķirot tam pašreizējo veidolu.

 Līdz ar to tauta savu valstiskumu īpaši nevērtē, jo pie tā nav pielikts daudz pūļu. Tāpēc arī 1991.gadā neviens pat neiedomājās par sekām, kādas varētu būt dzīvei “brīvībā”- vidēji statistiskais latvis toreiz bija pārliecināts, ka viss būs kā LPSR, tikai klāt nāks 300 šķirņu desu, auseklīši, džinsi un mežģīņu biksītes. Bet rezultātā tika nošķūrēts postkoloniālās sistēmas perifērijā un lēnām dezaktivizēts un izdeldēts pilnā saskaņā ar Darvina teoriju.

Zems nacionālais briedums un politiskais analfabētisms.

Zīmīgi, ka līdz pat 2023.gadam tā sauktā elite nebija spējusi izveidot saprotamu nacionālo ideju, jēdzīgu konceptu vai kādu virsnacionālu ideju kā darbības plānu nākotnei. Un, ja tāds nav ticis izveidots, ir tikai loģiski, ka nekas nav izdarīts. Visas kustības ir bijušas reaktīvas un tāpēc arī absolūti neveiksmīgas.

Visi lielie plāni un koncepti pieder pagātnei - jaudīgā sociāldemokrātu kustība, pasionārie komunisti un strēlnieki, pat Ulmaņa “vadoņa valsts” ideja bija labāka par to viendzimuma svingeru klubu, ko vērojam šodien Jēkaba ielā. Atzīmējams ir koncepts “Tilts starp Austrumiem un Rietumiem”, bet tā uzturēšana prasīja cita izmēra olas, nu, vismaz kā Aleksandram Lukašenko. Un nav brīnums, ka Rietumu orbītā nokļuvusī valsts nespēja to uzturēt arī stihiskās deindustrializācijas dēļ, ko Baltkrievija nepieļāva.

Īsi sakot, nacionālās vīzijas un plāna nav. Slikti ir tas, ka to nāksies radīt ātri un piedevām vēl ekonomiska kraha apstākļos. Savukārt kā plusu var minēt apstākli, ka vēl dzīvi monetāristi un vecās skolas ekonomisti, kas var mīkstināt kritienu.

Politiskais infantīlisms.

Daļēji mantots no LPSR, jo Maskava tomēr toreiz risināja visus globālos jautājumus, tāpēc tālaika LV elite nodarbojās ar lokāliem jautājumiem, nebāžot degunu lielajā ekonomikas plānošanā un ārpolitikā. Tāpēc arī nav brīnums, ka PSRS atstātās kurpes bija stipri par lielu un pie pirmās sadursmes ar angloamerikāņu politisko lokomotīvi tās aizlidoja tālu no bāleliņa ķermeņa.

Acīmredzot tālajos 90. gados gūtā trauma neļauj tautai kopumā saprast pašas elementārākās lietas. Kaut vai to, ka ekonomika ir primāra un politika to apkalpo. Tāpēc, ne mirkli nedomājot, LV elite atteicās no nacionālās valūtas par labu eiro, uz visiem laikiem zaudējot pat mazāko iespēju regulēt savu ekonomiku.

Ja jūs pajautāsiet vidēji statistiskajam latvietim, ko dara Latvijas Banka jeb Pasaules Bankas Latvijas ofiss, tad nevienā gadījumā neiegūsiet saprātīgu atbildi. Jā, Latvijas Banka kaļ jubilejas monētas un rūpējas, lai, nedod, Dievs, kāds nesāktu veidot valsts atbalsta programmas reālā sektora attīstībai. Jo Pasaules Bankas uzdevums visur ir viens un tas pats - nodrošināt visā pasaulē globālo korporāciju dominanci gan ražošanā, gan finansēs.

Vidēji statistiskais latvietis nesaista savas izvēlētās partijas ideoloģisko piederību ar tās darbības rezultātu! Ja kāds mēģinātu cerēt iegūt pilnu slauceni ar pienu un ar šādu mērķi regulāri ietu pie buļļa, tad ātri atjēgtos slēgta tipa ārstniecības iestādē. Bet latvietis jau 20 gadus balso par Vienotību un neoliberāļiem, kuri visā pasaulē pārstāv baņķierus un globālās korporācijas! Un atsakās saprast, kāpēc paliek sliktāk un sliktāk.

Viņš nesaprot, ka demokrātija ir Demokrātu partijas vara, kas izpletusies pa zemeslodi. Un tajā sistēmā nav nekādu latviešu, Latvijas un tamlīdzīgu blēņu. Līdz ar to vienīgais, pie kā latvietis var tikt, sekojot šai paradigmai, ir “15 minūšu pilsēta”, maska un būsterītis. Tas arī būs tas, kas sagatavots teritorijām Eiropā ar ļoti zemu suverenitātes līmeni, ja vien Eiropā pēc haosa perioda nenostiprināsies islāma struktūru vara.

Partiju sistēmas specifika un prognozes.

Latvieša labais tonis prasa norobežoties no jebkā kreisa, kas varētu izskatīties pēc nostaļģijas pēc LPSR vai pat normālas rietumnieciskas sociāldemokrātijas. Jo latvietis ir sociāldarvinists, kas labāk mirst stāvus un vientulībā, nekā kopā risina savas problēmas un mēģina uzlabot vidi ap sevi.

 Tāpēc arī viņu nemulsina esošo partiju absolūti absurdās un klaji idiotiskās programmas, no kurām pat nav saprotama konkrētās partijas ideoloģija. Visas latvju partijas ir labējas. Un liberālas!!! Bet tas saknē konservatīvo latvieti ne nieka nemulsina, pietiek ar dažām rusofobiskām pasāžām, un jebkādas kognitīvās problēmas tiek dzēstas.

Īstenībā sabiedrībā eksistējošā polarizācija nekādi neatspoguļojas praksē, acīmredzot kaut kādu izmaiņu realizācijai būtu jābalso par ļoti radikāliem spēkiem, tikai tā būtu iespējams kaut nedaudz apkarot to stagnāciju, kurā atrodamies šobrīd. Esošo spēku galvenā problēma ir apstāklī, ka neoliberālajā sistēmā esošās graujošās problēmas nav risināmas ar metodēm un zināšanām, kuras ir šajā pašā sistēmā radušās.

2018. gada ekonomikas asinspirts.

“Tilts starp Austrumiem un Rietumiem” galīgi tika piebeigts 2018.gadā ludīta Kariņa vadībā, kura ticība svaigi sagrieztam, zaļam papīram joprojām ir neiedragāta... Cik jau nu kvalitatīvi var būt kognitīvie procesi nemitīgi smaidošam amerikānim un viņa svītai…

Bet kurss uz valsts parāda kāpināšanu kosmosā ir ārkārtīgi bīstams pat stabilitātes apstākļos, un par 2018.gada kļūdām nāksies skarbi samaksāt tagad, kad FRS likmes tiek strauji celtas. Neizbēgams ir bankrotu vilnis un grūtības ar valsts parāda refinansēšanu - ar jaunajām likmēm valsts parāda apkalpošana varētu maksāt ap 3 miljoniem dienā tikai procentu maksājumos. Savukārt samudžinātā nodokļu likumdošana un banku regulācija rada pārliecību, ka jauni biznesi te vairs neradīsies, bet vecie iznīks, samazinot nodokļu maksātāju bāzi.

Vai Latvijā vēl ir alternatīvas elites?

Diemžēl tās ir marginalizētas un izskaustas. Neoliberāļi ir prasmīgi izmantojuši monopolu uz kontroli pār medijiem un pilnīgi iztīrījuši publisko telpu no jebkādām alternatīvām idejām. Un tas var rezultēties ar tādu triecienu pa daudz cietušo valsti, pēc kura tā vairs nepiecelsies.

Šobrīd, ja ticēt neangažētiem, ar finanšu sektoru saistītiem ekspertiem, Latvijas iedzivotāju skaits nepārsniedz miljonu. Teritorija savukārt ir kā 2 Nīderlandes, ar attīstītu ceļu un dzelzceļu tīklu, kas mantots no PSRS. Esošās nereālās, politiski noteiktās energonesēju cenas nav savietojamas ar tik lielas, tranzīta nodrošināšanai paredzētas infrastruktūras uzturēšanu un saglabāšanu. Sistēmas kolapss ir tikai laika jautājums.

Vienīgā cerība ir turīgais slānis, kas savu nākotni saista ar Latviju, kura aktīvi neatrodas Delaverā un citos ofšoros. Jo drīzais NATO zaudējums Ukrainā izsauks ES sairumu, radīs iespēju Latvijas elites grupu nomaiņai un piekļuvei lētiem energoresursiem Latvijas ekonomikas atjaunošanai .

Ir vienalga, kādā krāsā ir kaķis, kas ķer peles!

Ir pamatotas aizdomas, ka jaunais latviešu kaķis varētu būt tumši sarkans. Jeb kārtīgs kreisi konservatīvais projekts, kuram vēl atrastos prasmīgi realizatori. Jo esošais purvs nav likvidējams ar lekcijām un morālām pamācībām, tuvākās nākotnes apstākļi to vienkārši neļauj. Nāksies saskarties ar ES sabrukumu, esošās monetārās sistēmas krahu, lokāliem kariem nākošo piecu gadu laikā, NATO sairumu un jaunu reģionālu bloku veidošanos.

Pat pavirši paskatoties Kariņa sejā, ir skaidrs, ka ne viņš, ne viņa partija nevienu no šiem izaicinājumiem ne fiziski, ne intelektuāli pieņemt nespēs. Tieši pretēji, Kariņa formējuma eksistence un esošā neoliberāļu kontrolētā elite ir šķērslis jebkādām izmaiņām, kas palīdzētu novērst katastrofu. Ja īsāk, tad pozīcijas partijas arī ir šī katastrofa.

Smagie uzdevumi.

Atkabināties no mirstošā Bretonvudas modeļa, pārstāt maksāt nodevas SVF un PB.

Padzīt PB ofisu no valsts, atlaist lielāko daļu no Latvijas Bankas augstākās un vidējās vadības un aizstāt ar konceptuāli adekvātiem vadītājiem.

Ieviest drukātu pārejas naudu paralēli eiro, apritē palaist digitālu latu, kas būtu pielietojams kā valsts un pašvaldību investīciju valūta.

Atjaunot tranzītu no Baltkrievijas, Kazahstānas un Ķīnas, atvieglot multivalūtu un kriptovalūtu darījumu likumisko regulējumu, izveidot beznodokļu zonu visu valstu uzņēmumiem.

Ņemot vērā Eiropas nākotnes satricinājumus, izmantot savu ģeogrāfisko stāvokli, lai ātri nomainītu ārpolitiskās prioritātes.

Pilnīgi nacionalizēt enerģētikas nozari, ieskaitot degvielas vairumtirdzniecību un ostas.

Ieviest valsts plānu.

Valsts finansēti projekti pārtikas rūpniecībā un dabas resursu ieguvē un tirdzniecībā.

Izveidot darba grupu, kas sagatavotu Latviju dalībai reālās ekonomikas projektos Eirāzijas ekonomiskajā telpā.

Ir skaidrs, ka arī ģeopolitiskā vektora nomaiņa nav iespējama bez postošām sekām, bet Latvijai vairs nav labu variantu, - pārāk daudz reižu vēlētāji ir balsojuši nevis par lielāko labumu, bet mazāko ļaunumu. Turklāt jau šobrīd ir redzams, ka tieši Eirāzijas zona būs miera un stabilitātes osta, ko nodrošinās lielie spēlētāji, bet Eiropa ir nolemta haosam un saplosīšanai. Tātad mums vairs nav pa ceļam, atlikusī saujiņa latviešu to vienkārši nepārdzīvos.

Novērtē šo rakstu: