Vēl viena administratīvā tiesvedība par SAB „noslēpumiem”

Kažociņš ar jaunu atteikumu bija atbildējis uz Pietiek prasību nodot atklātībai visu to informāciju, ko SAB 2009. gadā un 2010. gada decembrī bija sniedzis valsts vadītājiem un kas likuma Par valsts noslēpumu 5. pantā uzskaitīta kā tādas ziņas, ko Latvijas valsts iestādēm un amatpersonām aizliegts noslepenot un klasificēt kā valsts noslēpumu, slēpjot to no sabiedrības.

Atbilstoši likumā Par valsts noslēpumu noteiktajam Pietiek SAB pieprasīja Nacionālās drošības padomei, Ministru prezidentam, Valsts prezidentam un Saeimas Nacionālās drošības komisijai sniegto informāciju, kas attiecas uz vides, veselības aizsardzības, izglītības un kultūras stāvokli.

Tāpat Kažociņam tika pieprasīts publiskot arī visu to minētajām iestādēm un personām sniegto informāciju, kas attiecas uz demogrāfisko situāciju, cilvēktiesību pārkāpumiem, noziedzības līmeni un tās statistiku, korupcijas gadījumiem, amatpersonu nelikumīgu rīcību, ekonomisko stāvokli valstī, budžeta izpildi, iedzīvotāju dzīves līmeni, kā arī par valsts un pašvaldību institūciju amatpersonām un darbiniekiem noteiktajām algas likmēm, privilēģijām, atvieglojumiem un garantijām.

Kā minēts, visa šī informācija Valsts noslēpuma likumā uzskaitīta kā tāda, kuru amatpersonām nav likumīgu tiesību slēpt no sabiedrības. Taču, neraugoties uz šo likuma normu, Kažociņš to oficiālā atbildes vēstulē atteicās publiskot. No vēstules izriet, ka informācija saskaņā ar SAB viedokli neesot publiskojama tāpēc, ka ir klasificēta kā valsts noslēpums – neraugoties uz to, ka likums šādu klasificēšanu nepārprotami aizliedz.

Uzskatot, ka Kažociņš, šādi rīkojoties, tīši un apzināti pārkāpj likuma Par valsts noslēpumu 5. panta normas un tādā veidā acīmredzami pārsniedz valsts amatpersonai ar likumu vai uzliktu uzdevumu piešķirto tiesību un pilnvaru robežas, pārkāpjot šādas informācijas pieprasītāja ar likumu aizsargātās personas tiesības un intereses, portāls Pietiek vērsās ar jaunu pieteikumu administratīvajā rajona tiesā, un nu tā sākusi vēl vienu administratīvo lietu.

Administratīvā tiesa pagājušā gada 13. decembrī jau ir nolēmusi ierosināt pirmo administratīvo lietu par pienākuma uzlikšanu SAB nodrošināt pieprasītās informācijas sniegšanu.

Šajā lietā no Kažociņa sniegtajiem paskaidrojumiem izriet, ka SAB direktors vispār neuzskata Valsts noslēpuma likuma normas par viņam saistošām. Savos paskaidrojumos Kažociņš min, ka Valsts drošības iestāžu likums liedzot SAB izpaust jebkura veida, tajā skaitā arī neklasificētu informāciju, kas kļuvusi vai bijusi pieejama sakarā ar dienesta pienākumu veikšanu, bez īpaša iestādes vadītāja pilnvarojuma.

„Šajā gadījumā LR Satversmes aizsardzības biroja direktors ir pieņēmis lēmumu informāciju neizpaust, un šāda direktora rīcība ir likumīga un pamatota,” paskaidrojumos tiesai paziņojis Kažociņš.

Tikmēr kāda ar Nacionālās drošības padomi saistīta amatpersona Pietiek šo Kažociņa kategorisko nevēlēšanos izpaust informāciju, par kuru likumā noteikts, ka to nedrīkst noslepenot, skaidroja īsi – Kažociņš nedrīkst pieļaut tās publiskošanu, jo tā nekavējoties parādīs tās blēņas, ar kurām par valsts naudu nodarbojas SAB.

„Tur nekā nav, tikai kaut kādi „romāni”,” par SAB sniegto informāciju stāstīja minētā amatpersona: „Kaut kādi apdraudējumi. Kaut kādi žurnālisti analizēti. Kaut kādi raksti. Kaut kādas organizācijas. Romāni, kā saka. Pilnīgi abstrakts avīžu lasītāja viedoklis par to, kas var apdraudēt valsti. Tā ir ziņojumu būtība. Tur nekā vairāk nav. Tas būtu drošības dienestu uzdevums informēt valsts vadītājus – informēt par to, ko pasāk kaimiņvalstis, lai mēs varētu apsteidzoši rīkoties. Nekā tamlīdzīga nekad no viņiem nav redzēts. Tā vietā viņi raksta, ka kāds Krievijas vēstniecības darbinieks nopircis kasti šņabja vēstniecības veikalā un ar kādiem ierēdņiem izdzēris. Tāda līmeņa atskaites...”

Novērtē šo rakstu: